Vēju varāAr ko sākt? Iespējams, ka daudzi, dzirdot šādu jautājumu, iedomāsies par sērfošanu ar vējdēli. Laba lieta — pat ļoti sportiska! Vējdēlis ļauj iesaistīties īslaicīgā sacensībā ar vēju, turklāt ar vējdēļu attīstītajiem ātrumiem spēj sacensties tikai paši modernākie katamarāni un trimarāni (daudzkorpusu jahtas). Tā ir lieliska brīvdienu aktivitāte ezerā vai jūras malā, taču nekur tālāk ar vējdēli neaizbrauksi. Protams, ar to var gūt priekšstatu par dažādu virzienu vēju iespaidu uz braucienu, bet, ja ir vēlme ielaisties patiesā dēkā ar vēju, jākāpj buru laivā, jahtā. Salīdzinājumā ar vējdēļa pieļautajām draiskulībām, tostarp plunčāšanos ūdenī, uz jahtas atklātos ūdeņos viss ir daudz nopietnāk — kļūdas var beigties ne tikai ar smagām finansiālām sekām, bet pat letāli burātājiem. Burāt tradicionāli sāk bērnībā «Tradicionāli burāšanu apgūst jau kopš bērnības — visos lielākajos burāšanas centros ir sekcijas, kurās bērni un jaunieši apgūst burāšanas prasmi ar buru laivām. Atkarībā no vecuma un vēlmēm iespējams braukt ar dažādu klašu laivām: Optimist, Laser, Europe u. c. Regulāri notiek sacensības, burāšana ar sporta laivām ir iekļauta arī olimpiskajās spēlēs,» stāsta Andrejostas jahtkluba direktors Arnis Bērziņš. «Burāšanas pamati tiek apgūti gadiem ilgi, un izaugot daļa no šiem jauniešiem pāriet arī uz jahtām, pievēršas tāljūru burāšanai.» «Pieaugušam cilvēkam sākt burāt ir ļoti grūti — vajag nopietnu motivāciju, interesi. Bez tās jau neko nevar pasākt — pat makšķerēšanai vajag interesi,» uzskata jahtas Argus kapteinis Uldis Bunga no Lielupes. «Burāšana ir kā slimība, jo apēd gan brīvo laiku, gan līdzekļus. Gribētāji jau ir visu laiku, taču ļoti daudzi no viņiem aiziet. Pabrauc mēnesi un saprot, ka nespēj turēt jūru. Vienam nepatīk burātāju skarbā dzīve, otrs nevar iekļauties komandā, citiem vienkārši pietrūkst pacietības. Otrās klases stūrmaņa tiesības var mēģināt iegūt vismaz pēc gada braukšanas, bet, lai tiktu pie tāljūru kapteiņa tiesībām, nepieciešami vismaz desmit gadi.» Faktiski vienīgais veids, kā uzsākt burāt, ir doties uz jahtklubu un pieteikties kādā komandā. Protams, vairākums komandu tiek veidotas, vadoties pēc paziņu, tas ir, citu burātāju, ieteikumiem, tāpēc interesentam no malas atrast komandu, kas viņu ņemtu savā pulkā, ir pagrūti. «Taču tas nav neiespējami!» uzsver A. Bērziņš. «Jahtu ekipāžu sastāvi nepārtraukti mainās, jo cilvēkiem patlaban ļoti trūkst laika. Ir jāstrādā, jāpelna nauda. Diezgan regulāri ir vakances jahtu komandās, jo ne visi tiek plānotajos braucienos. Ja kāds patiešām aktīvi izrādīs vēlmi burāt, vienmēr var atrast komandu, kurai pievienoties.» Pievienošanās jahtas komandai jauniņā statusā vistiešākajā veidā nosaka arī pienākumus. Kādam tas var likties smieklīgi, bet gandrīz vienīgais, ko tāds jauntapis burātājs var veikt uz jahtas, ir klāja mazgāšana. Kas ir kas takelāžā jeb buru aprīkojumā, dažādu ietaišu un aparātu lietošana, nemaz nerunājot par jahtas vadību un navigāciju, jāapgūst ilgi un pamatīgi. Turklāt vienmēr jāatceras, ka kapteinis uz jahtas ir Dieva statusā, ne velti vēl joprojām tāljūru kapteiņiem ir tiesības, piemēram, laulāt, pildīt notāra funkcijas u. tml. Tiem, kas tomēr vairs nelolo cerības burāt paši, ieteiktu pievērst šai nodarbei savus bērnus — kad viņi izaugs, gan jau pie burāšanas tiks arī vecāki. Viens no pieejamākajiem burāšanas centriem — Jaunatnes burāšanas bāze Rīgā, Mežaparkā, Ķīšezera krastā. Centra vadītājs un treneris Visvaldis Briedis gan ar nostalģiju atzīst, ka pagātnē ir ziedu laiki, kad burāšana Latvijā plauka, tiesa, beidzamajos gados arvien vairāk vecāku atkal ved savus bērnus apgūt burāšanas prasmi — laikam jau ekonomiskie apstākļi uzlabojas. Lielākais jahtklubs — Usmas ezerā! Lielākais Latvijas jahtklubs ir Usmas ezerā. Liekas dīvaini, bet tā ir — šeit pierakstītas kādas 40 Micro klases jahtas, tā sauktie vimpeļi, kurus savulaik Ilmāra Lakšas vadībā kapteiņi paši būvēja. Ezerā regulāri notiek sacīkstes, bet, uzliekot jahtas uz treilera (garums ir tikai 7–8 metri), var doties arī uz citiem ūdeņiem. Usmas jahtkluba biedri ir braukuši pat uz pasaules čempionātiem. Andrejostas jahtklubs ir lielākais jahtu centrs Rīgā — te pierakstītas 20 pašmāju jahtas, tostarp arī Latvijas ievērojamākās jahtas, ar kurām var doties pāri okeāniem, piemēram, Spaniel, Iskra, Bravo. Vērā ņemami burāšanas centri ir arī Bolderājā un Lielupē. Tiesa, kādreiz lielais Lielupes jahtklubs privatizācijas gaitā ir sadalīts vairākos mazākos klubos, lielākā daļa no kuriem specializējas tikai motorjahtu apkalpošanā. «Cilvēki, kas tagad tikuši pie naudas, pārsvarā pērk motorjahtas, jo to vadīšana ir stipri vienkāršāk apgūstama. Beidzamajos gados Latvijā iegādāts tikai pāris jaunu buru jahtu, lai gan visā pasaulē burāšana ir krietni prestižāka par vizināšanos motorlaivās,» stāsta A. Bērziņš. Patlaban Latvijas burātāju gandrīz vai vienīgā cerība, ka atgriezīsies laiki, kad finansiāli spēcīgi uzņēmumi sāks pirkt jahtas darbinieku atpūtas vajadzībām. Zinātāji teic, ka savulaik gandrīz vai katrā zvejnieku kolhozā bija savs jahtklubs. Jahtas uzturēšana — dārgs prieks Burāšana visā pasaulē ir dārga izklaide. Pat mazāko un vienkāršāko jahtu cenas sākas ar desmitiem tūkstošiem dolāru, bet dārgākās maksā miljonus. Šajā kontekstā Latvijā vērojami pat kuriozi — šad un tad parādās informācija par kādas mazās jahtas pārdošanu par dažiem simtiem latu. Tās ir vēl vecās, nu jau aizvēsturiskos laikos būvētās jahtas, kas savu laiku nokalpojušas, bet ko neviens nevēlas norakstīt. Vecajiem īpašniekiem šajos ekonomiskajos apstākļos nav naudas jahtu kapitāliem remontiem. Jaunie burāšanas entuziasti visbiežāk ar šādiem pirkumiem iekrīt — uzturēšana un remonti izmaksā krietni dārgāk nekā pati laiva. Pat nelielas labas jahtas īpašniekam jārēķinās ar 600–700 latiem gadā, kas nepieciešami uzturēšanai, stāvvietai, glabāšanai ziemā. Latvijas jahtklubos mēneša īres maksa par vienu kvadrātmetru ostas akvatorijas svārstās 1,5–2 latu līmenī. Dodoties braucienos un apmeklējot citas ostas, jārēķinās ar ievērojami lielākām summām. Piemēram, Andrejostas jahtkluba viesi maksā 7–12 latus par diennakti, bet prestižās citu valstu ostās parkošanās var izmaksāt pat vairākus simtus dolāru par diennakti. Burāšanu var baudīt par maksu Droši vien ikviens ir dzirdējis par jahtu fraktēšanu izklaides braucieniem. No vienas puses, jahtu kapteiņi šādā veidā vismaz daļēji atpelna uzturēšanas izmaksas. No otras puses, tas ir normāls bizness visā pasaulē. Andrejostas jahtklubā iznomā jahtas (protams, tikai komplektā ar kapteini) braucieniem līdz Rīgas jūras līcim: Sparta var uzņemt pat 20 pasažieru, Iskra — 14 pasažieru. Maksa par jahtu īri — 20 latu stundā, respektīvi, 20 cilvēku grupai 5 stundu vizināšanās ar jahtu maksā tikai 5 latus no katra. Tiesa, šāds izklaides braucienu bizness radījis arī mazliet maldīgu priekšstatu par burāšanu — «tā jau viena vienīga dzeršana». Braucieni notiek tikai mierīgos un labos laika apstākļos, vizināmie dzer, un kaut kā iegājies, ka vienmēr jāuzliek konjaks arī kapteinim, lai gan burātāji par šo paradumu smīn, jo kapteiņi dzerot ne tikai konjaku. Latvijā var nofraktēt jahtas arī nopietniem braucieniem — kruīziem pa Baltijas jūru un vēl tālāk. Ja vien atrodas maksātspējīgi klienti, komanda tiks savākta. Rīgā iegriezīsies pasaulē lielākā regate! Pat pret burāšanu vienaldzīgs lasītājs nevarēs nepamanīt vairākus ievērības cienīgus notikumus Latvijas burāšanas dzīvē jau tuvākajā laikā. 9. jūlijā burājumā apkārt pasaulei dosies Latvijas burinieks Milda (tieši tā — tā nav jahta!) kapteiņa Rolanda Millera vadībā. Šīs ekspedīcijas vadītājs — bijušais premjers Māris Gailis. Tiesa, Mildas brauciens vairs nav nekas oriģināls Latvijas burāšanas vēsturē — jau 1999. gadā burājumā apkārt pasaulei bez jebkādas ažiotāžas devās Latvijas katamarāns Kaupo. Patlaban tas atrodas Klusajā okeānā kaut kur starp Galapagu salām un Kaliforniju. Tiesa, ņemot vērā Kaupo visai nesteidzīgo ceļojuma grafiku, iespējams, ka abi kuģi Latvijā atgriezīsies aptuveni vienā laikā — 2003. gada sākumā. Katrā ziņā jānovēl veiksme abiem! Jūlija beigās uz piecām dienām Rīgā ieradīsies aptuveni 30 vēsturiskas koka jahtas, kas brauc regatē pa Baltijas jūru. Bet vēl tālākā nākotnē — pēc diviem gadiem — Latvijā plāno iegriezties Cutty Sark Tall Ships’ Race — pasaulē lielākā ikgadējā regate, kurā piedalās tūkstošiem burātāju. Šajā regatē vismaz pusei komandas jābūt jauniešiem (!) vecumā no 16 līdz 25 gadiem, kam tādējādi ir iespēja apgūt burāšanu ar jahtām. Starp citu, Latvijā katru gadu tiek formēta jauno censoņu komanda dalībai šajā regatē. Nobeigumā atliek vien novēlēt: septiņas pēdas zem ķīļa! Un neaizmirstiet konjaku kapteinim! 2004-08-24 Normunds Lisovskis |