Pa Baltijas dzintara ceļuNo Liepājas līdz Nidai Trīs dienu ceļojums kopā ar lietuviešiem no Liepājas līdz Kaļiņingradai pa Baltijas dzintara ceļu šķita saistošs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, paskatīties, kādu brāļi lietuvieši redz, piemēram, Liepāju vai jūrmalu Latvijas Nidā. Otrkārt, brauciens solīja iespēju izbraukt cauri kuršu Nērijai visā tās garumā un, treškārt, uz brīdi iegriezties Kaļiņingradā, Sembijas pussalas kūrortpilsētiņā Svetlogorskā un piestāt arī Jantarnijas ciemā un aplūkot karjeru, kurā iegūst dzintaru. Liepāja lietuviešiem patīk arī tad, ja jūra nav izskalojusi liedagā dzintaru. Tās ir gan vecās mājas, gan, piemēram, naktsdzīve, kas tā vai citādi atšķiroties no lietuviešiem ierastās. Ja tieši par dzintaru, tad ir vismaz divas lietas, ko aplūkot, braucot pa Baltijas dzintara ceļu. Pirmās ir 123 metrus garās un 60 kilogramus smagās dzintara krelles, kuras liepājnieki savēra par godu Līvas ciema – tas ir Liepājas vissenākais nosaukums – 750. gadadienai. Akcija, kas saucās "Atklāj savu dzintaru" sākās 2003. gada 31. maijā Siena tirgū, kur pilsētnieki sanesuši savus 50 litrus lielāku un mazāku dzintara gabaliņu, un beidzies 16. augustā, kad pilsētas galva Uldis Sesks krellēs iesējis pēdējo mezglu. Liepājnieki gribējuši, ka viņu darinātā dzintara rota iekļūst Ginesa rekordu grāmatā, bet tas kaut kādu iemeslu dēļ nav izdevies. Tagad, satītas ap lielām tītavām, tās aplūkojamas katru darbdienu Amatnieku namā Bāriņu ielā 33. Otrkārt, tas ir dzintara smilšu pulkstenis pie Tirdzniecības kanāla Vecajā ostmalā, kas tagad pārveidota par promenādi. Un kāpēc arī nepielūdzamo laika ritumu nevarētu skaitīt dzintara graudu plūdumā? Taču tas ir arī atgādinājums, ka laiks doties tālāk. Vienas no pašām pēdējām mājām Latvijas dienvidrietumu stūrī pie Lietuvas robežas ir Nidas Gaigalu mājas. Pa ceļam uz tām, braucot no Liepājas puses, jānogriežas, kad jau redzams robežpunkts ar Lietuvu. Vēl pamalē labi samanāmi izslējušies Būtiņģes naftas termināļa rezervuāri un vēlāk "Gaigalu" iemītnieki stāsta, ka vējš no Lietuvas puses (kādreiz gan Būtiņģe piederējusi Latvijai) gādājot, lai viņi saostu benzīna smaku. Mājas saimniekam Jurim ir 65 gadi. Visu mūžu viņš strādājis kolhozā, bet pēdējos desmit gadus ir tāds brīvāks. Tad viņš, garlaicības dzīts, sācis domāt, ko darīt ar visu to, ko izskalo jūra. Patiesībā jau Jūrasmāte pret "Gaigalu" saimnieku visos laikos ir bijusi dāsna, tikai agrāk visas jūras "dāvanas" savācis un sadedzinājis. Tagad laika vairāk un viņš tās ārā vairs nemetot, bet izkārtojot dārzā ap māju, kā jau pašam smukāk liekoties. Tur arī redzams, ko tik jūra nav izskalojusi – dēļu gali un siekstas, plastmasas un stikla pudeles un zvejas tīklu pludiņi... Reiz vētra izskalojusi pat ledusskapi. Ieraudzījis lietuviešus, kas Juri grasās fotografēt, vecais vīrs stāsta, ka Lietuvā jau varēšot atvērt galeriju ar viņa portretiem. Jura sieva Skaidrīte, kuras senči jau no sākta gala dzīvojuši "Gaigalās", pēc stiprāka pūtiena dodas meklēt dzintaru un parasti tukšā nepaliek. Arī tajā rītā viņa izgājusi gabaliņu pa liedagu un tagad rāda krietnu riekšavu ar dzintara gabaliņiem. Tikai retais ir mazāks par zirni. Bet tad jau arī laiks doties uz Lietuvu. Ja kāds vēl nezina, ko lietuvieši, iebraukuši Latvijā, pērk ciemakukulim, ko vest uz mājām, tad pilnīgi noteikti varu sacīt, ka tas nav Rīgas melnais balzams. Arī rupjmaize un šprotes tās nav. Bet kas tad? Tās ir konfektes "Gotiņa". Patiesībā jau arī pašā Lietuvā tādas ražo, bet tās, kā viņi teic, esot tādas "sacukurotas", bet mūsējās – Latvijā ražotās – tādas staipīgas. Un jo vienkāršākas, jo labākas. Divi dzintara muzeji Ne jau katram ir lemts atrast dzintaru liedagā un ir tik daudz intereses un naudas, lai iekārtotu personisko dzintara kolekciju. Tāpēc labāk to paskatīties muzejā. Pirmais un slavenākais bijušajā Padomju Savienībā ir Palangas dzintara muzejs, kurš pastāv jau 41 gadu. Tā pastāvēšanas laikā bijušo grāfu Tiškeviču pili apmeklējuši apmēram astoņi miljoni cilvēku no visas pasaules. Arī zagļi. Pārskatāmā pagātnē, kad Lietuva jau atkal bija kļuvusi brīva, garnadžiem bija sakārojies paņemt pašu lielāko dzintara gabalu – "Saules akmeni", kas glabājas muzejā un sver 3524 gramus. Tagad šis dzintara gabals atgriezies savā vietā. (Jāpiebilst, ka Kaļiņingradā atrodas 4,28 kilogramus smags, bet Vācijā – pasaulē lielākais līdz šim atrastais dzintara gabals, kas sver 9,75 kilogramus.) Palangas dzintara muzejā, aplūkojot kādus četrus ar pusi tūkstošus eksponātu, var apjaust miljoniem gadu garo dzintara vēsturi un kāpēc tieši Baltijas dzintars ir vērtīgāks par, piemēram, Indonēzijas, Tibetas, Filipīnu, Austrālijas, Amerikas un tamlīdzīgiem "saules akmeņiem". Pasaulē esot vismaz 150 veidu šādu seno sveķu, kurus citās zemeslodes vietās sauc par rumenītiem, aikanītiem, simetītiem un tamlīdzīgi. To gan vajadzētu pētīt katram pašam. Cits daudz mazāks, varētu teikt, tāds kā mājas muzejs, kurā sakrāti dzintara un tā izstrādājumu paraugi ir Kuršu kāpu pilsētiņā Nidā. Kā viens no suvenīriem, bet varbūt labāk sacīt, dzintara praktiskā pielietojuma veidiem, kuru te var dabūt, ir dzintara uzlējums. Var dabūt rūpnieciski ražotu, bet, sekojot pamācībām un empīriskiem novērojumiem, tādu uzlējumu var pagatavot pats. Recepte "a la senais kursis" varētu būt tāda: ņem nelielus dzintara graudiņus un ber tos pudelē, lai dibenā izveidotos apmēram divus centimetrus bieza dzintara kārta. Tad lej virsū degvīnu vai spirtu un gaida, kas notiks. Jo ilgāk dzēriens glabājas, jo dzeltenāks un patīkami sveķaināku garšu tas kļūst. Esot jau ļoti derīgi kādreiz tādu iedzert. Pirms šķērsot Lietuvas un Krievijas robežu, der ielūkoties vecajā Nidas kapsētā. Te ir apglabāti arī seno kuršu, arī dzintara lasītāju, pēcteči. To var redzēt pēc uzvārdiem uz piemiņas zīmēm, kādas nekur citur atrast nevar. Dīvainajos, no koka izzāģētajos pieminekļos zinātāji saskata vardes siluetu ar ūdensrozi kā galvasrotu. Tas tāpēc, ka vardes mēdz pārvērsties par princesēm, bet ūdensrozes ir rada lotosiem, cik vien vienkārši iespējams skaidro vietējie. Nobeigums sekos 2004-10-13 Latvijas Avīze |