Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai


Adrijas jūras piekrastē iespējams izbaudīt nesteidzīgu atpūtu zemē, kas vēl nav tik populāra kā Horvātija.

Šekspīra komēdijā Divpadsmitā nakts jauna sieviete pēc kuģa katastrofas tiek izskalota nepazīstamā krastā. Viņa vaicā: "Draugi, kas tā par valsti?" Pētnieki uzskata, un es viņiem piekrītu, ka viņa nonāca Adrijas jūras piekrastē Melnkalnes teritorijā. Tā ir vieta, kas mūsdienās daudziem cilvēkiem joprojām ir tikpat nepazīstama kā Šekspīra nabaga ceļotājai Violai.

Lētāk nekā Horvātijā

Padomju laikā, kad Melnkalne bija Dienvidslāvijas Federācijas sastāvdaļa, daži drosmīgi ceļotāji devās uz šo zemi, lai baudītu sauli un jūras veltes. Taču pēc Dienvidslāvijas sabrukšanas sākās etniskās tīrīšanas un karu desmitgade, kas izdzēsa šo reģionu no tūristu kartēm. Tagad miers ir atjaunots, un tūristi atkal dodas uz Balkānu dienvidiem.

Horvātijas piekraste nedaudz uz ziemeļrietumiem no Melnkalnes jau pirms dažiem gadiem kļuva par vienu no iecienītākajām Eiropas pludmalēm. Taču straujā slava drīz vien padarīja Horvātiju pārpildītu un diezgan padārgu. Drosmīgākie un taupīgākie ceļotāji pēkšņi atcerējās par mazo aizmirsto Melnkalni, kur ir ap 670 000 iedzīvotāju.

Pavasarī es izgriezu rakstu no Francijas avīzes Le Figaro, kas slavēja Melnkalni kā nākamo Vidusjūras reģiona tūrisma centru. Raksts solīja skaistas viduslaiku pilsētiņas kā Kotoru, vilinošus kalnus, sapņainas pludmales un zemas cenas, salīdzinot ar Francijas Rivjēru un Amalfi krastu Itālijā. Taču manu četras dienas ilgo ceļojumu iedvesmoja galvenokārt Šekspīrs, kurš aprakstīja šo zemi kā mežonīgu, romantisku, kur notiek brīnumainas lietas. Šādas lietas paliek prātā tādiem ceļotājiem kā es, kas dodas uz kādu zemi, lai salīdzinātu, vai īstenība patiešām atgādina iedomāto. Melnkalnē es atklāju, ka īstenība ne vienmēr ir tik patīkama.

Slavenību viesnīca

Problēmas radās jau pašā sākumā. Man bija tikai aptuvena nojausma, kur atrodas Melnkalne, un nevarēju atrast nevienu ceļvedi, kas aprakstītu šo valsti. Es sazinājos ar Melnkalnes tūrisma aģentūru, kas man piedāvāja istabu jaunā viesnīcā piekrastes pilsētā Sveti Stefanā aptuveni par 60 dolāriem par nakti. Cena bija laba, taču es metu acis uz slavenāko viesnīcu šajā piekrastē. Hotel Sveti Stefan atrodas uz atsevišķas saliņas, ko dambis savieno ar pilsētu. Savulaik tas bija viduslaiku cietoksnis, vēlāk zvejnieku ciems, bet 50.gadu beigās to pārveidoja par viesnīcu. Uz neilgu laiku tā pārspēja Sentropēzu un citus slavenos kūrortus un bija grezna paslēptuve tādām kinozvaigznēm kā Sofija Lorēna un Elizabete Teilore. Tūrisma aģentūra mani brīdināja, ka valsts pārvaldītā viesnīca vairs neatbilst VIP līmenim, bet cena par vienvietīgu numuru ar brokastīm un vakariņām ir ap 130 dolāru par nakti. Tas nelikās nemaz tik daudz, jo pārējiem tūristiem jāmaksā septiņi dolāri tikai par viesnīcas apskatīšanu vien. Slavenā viesnīca ir viens no galvenajiem tūrisma objektiem 280 km garajā Melnkalnes piekrastē.

Pēc lidojuma no Parīzes es ierados nelielajā Melnkalnes galvaspilsētas Podgoricas lidostā, no kurienes tūrisma aģentūras darbinieks mani ar automašīnu aizveda uz Sveti Stefanu. Mēs braucām garām Skadaras ezeram, kas ir viens no lielākajiem Eiropā. Melnkalnes teritorija līdzinās mozaīkai, kas iespiesta starp Horvātiju un Bosniju ziemeļrietumos, Serbiju ziemeļaustrumos un Albāniju dienvidos. Melnkalne savulaik bija uz robežas starp Bizantijas pareizticīgās baznīcas un Romas katoļu baznīcas ietekmei pakļauto teritoriju. Viduslaikos vietējām ciltīm, kas sadarbojās ar spēcīgo Venēcijas republiku, sekmīgāk nekā citām Balkānu tautām izdevās atvairīt turku uzbrukumus. Taču vēstures gaitā Melnkalnes neatkarības periods bijis ļoti īss. Nākamgad paredzēts sarīkot tautas nobalsošanu, lai izlemtu, vai Melnkalne pasludinās neatkarību vai arī saglabās savienību ar Serbiju. Ņemot vērā senos kultūras sakarus ar Serbiju, referenduma iznākums ir grūti prognozējams.

Krievu tūristi

Tādiem tūristiem kā es, kas Melnkalnē ieradušies, lai gozētos saulītē, parasti nav ne jausmas par šīs zemes sarežģīto vēsturi un politiku. Patiesībā šeit bija diezgan maz tūristu. Bieži varēja sastapt krievus, kurus redzēju viesnīcas burvīgajā privātajā pludmalē. Jauni pārīši rotaļājās ar saviem plikajiem bērneļiem, pusmūža vīrieši runāja pa mobilo tālruni, viņiem blakus sauļojās trofejsievas vai draudzenes bez krūštura.

Kad tūristi ierodas Hotel Sveti Stefan, viņiem izsniedz karti, kas sevišķi noderīga vakaros, kad tumsā viegli apmaldīties labirintam līdzīgajās ieliņās. Es pavadīju divas naktis vienvietīgā numurā, pa kura logu nebija redzams nekas īpašs. Lai gan viesnīca neizskatījās pārpildīta, man nācās lūgties administratoru, lai varētu pārcelties uz divvietīgu numuru, no kura vismaz varēja redzēt Melnkalnes piekrasti. Brokastīs mums pasniedza burvīgu omleti un melleņu sulu, bet ar vakariņām bija problēmas. Pingvīniem līdzīgu viesmīļu bari piedāvāja neizteiksmīgus zivju un gaļas ēdienus, tāpēc pēc diviem vakariem es devos citviet, lai gan vakariņas bija iekļautas rēķinā par viesnīcu.

Sveti Stefanas pilsētā vērojama rosīga celtniecība, kas nesola neko labu pilsētas nākotnei. Dziļi sirdī esmu pārliecināta, ka Šekspīra varone Viola lugas sākumā nonāca tieši šajā apvidū. Galu galā viņai viss beidzās labi. Viola atrada pazudušo dvīņubrāli un apprecējās ar hercogu. Arī man viss bija kārtībā, lai gan Adrijas piekraste šeit rada pretrunīgas sajūtas: Melnkalnei nepieciešama attīstība, bet ne pārāk daudz; tā ir gandrīz gatava uzņemt viesus, bet ne pārāk daudz. Tā vēl nav gluži idille, bet jauka vieta, kur nonākt pēc kuģa katastrofas.

2005-10-27 Diena Sūzana Spano