Pilsētas olimpiskā renesanseTurīna steidz izmantot reto izdevību un pirms ziemas olimpiskajām spēlēm atgādina par sevi atkal un atkal. Turīna? Šī pilsēta ar 900 tūkstošiem iedzīvotāju Itālijas ziemeļrietumu stūrī līdz šim bija pazīstama (ja vien vispār bija pazīstama) kā Fiat un leģendām apvīta līķauta mājvieta. Taču, gatavojoties ziemas olimpiskajām spēlēm un gaidot pusotru miljonu viesu, tā pacentusies mainīt savu tēlu, lai tiktu pamanīta. Nekad agrāk nebiju viesojusies Turīnā, un pat vēl tad, kad mana lidmašīna jau sāka nolaišanos, paverot lielisku skatu uz netālajām, baltajām Alpu mugurām, es joprojām nezināju, ko no šīs pilsētas sagaidīt. Pirmais iespaids ceļā no lidostas cauri pelēkiem industriālajiem rajoniem nebija diez ko iedvesmojošs. Taču mundrums parādījās, līdzko izkāpu pie viesnīcas Victoria — šarmantām naktsmājām, kurās iezadzies britu stils, arī manā sarkani iztapsētajā istabā. Tikpat daudzsološas bija vakariņas netālajā un nepretenciozajā Giusti Mauro. Vīrs pie blakusgaldiņa man iztulkoja ēdienkarti un ieteica agnolotti — gardumgardu vietējo ēdienu, kas atgādināja ravioli. Tā ir laba zīme, es padomāju: turīnieši ir draudzīgi, un arī viņu virtuve ir laba. Jā, un dzērieni arī — visu savas viesošanās laiku priecājos par vietējiem sarkanvīniem Barolo un Barbaresco. Nākamajā rītā devos uz Turīnas olimpisko spēļu organizācijas komiteju, lai satiktu Mariju Villu. Viņa uzreiz paziņoja, ka spēles ir kā pilsētas "dziļas pārveides" katalizators. Par to vēlāk dzirdēšu atkal un atkal. Turīnai ir stingrs mugurkauls — pilis, kurās reiz valdīja karaliskās Savojas dinastijas pārstāvji, gaumīgi laukumi un apmēram 15 kilometru garas graciozas gājēju arkādes. Tomēr tai nākas aktīvi cīnīties, lai atbrīvotos no līdz šim dominējošā industriālas pilsētas tēla. Patiesībā, šī šarmantā pilsēta 1861.—1865.gadā bija apvienotās Itālijas galvaspilsēta. Aptuveni 60 gadus, sākot no pagājušā gadsimta 20.gadiem vietējā ekonomikā tik tiešām dominēta autobūvētājs Fiat, taču uzņēmuma varenība pamazām sāka saplakt. Kad braucu uz Turīnas auto muzeju, taksists strupi paziņo: "Fiat kaput. Turin kaput." Pilsētas vērtības Taisnības labad jāteic, ka Fiat nemaz nav kaput, vien pārcēlies uz pilsētas nomali. Un arī Turīna nav pagalam, tai vienkārši bija nepieciešama skaistumprocedūra un pašapziņas nostiprināšana. "Mēs nemākam sevi pārdot," paškritiski saka Turīnas olimpisko spēļu organizācijas komitejas viceprezidente un Turīnas universitātes vēstures profesore Evelīna Kristillina. Mazvērtības komplekss? Varbūt. Evelīna norāda, ka pat slavenais futbola klubs Juventus, kura mājvieta ir šī futbola dēļ prātā sajukusī pilsēta, Turīnas vārdu savam nosaukuma nav piekabinājis, kā to dara citi tituliem bagāti klubi. Toties Turīnas vārdu sev pieņēmis līķauts. Atkarībā no tā, kurai no pusēm jūs ticat, tas ir vai nu lina audekls, kurā tika ietīts Jēzus pirms apbedīšanas, vai arī viduslaiku viltojums. Jebkurā gadījumā kopš 1578.gada tas glabājas Turīnā, XV gs. renesanses dievnamā Duomo di San Giovanni Battista. Es nevarēju nociesties, lai to redzētu. Tā nu man sanāca: stikla logs ar sarkanu aizkaru priekšā. Līķautu publiski demonstrē tikai reizi 25 gados. Nākamā reize būs tikai 2025.gadā, vai tur olimpiskās spēles, vai kas. Taču apmeklētāji var redzēt kasti, kurā to glabā, un fotoreprodukcijas gan domā, gan Sindones muzejā. Īsi pirms manas došanās uz Turīnu izlasīju vairāku līķauta pētnieku atzinumu, ka, visticamāk, tas tomēr ir viltojums. Kad to atstāstu vietējiem, viņi tikai pasmīn. "Pēdējos divdesmit gados bijis daudz apgalvojumu un ekspertīžu," saka Evelīna, "vietējie vienalga ar to lepojas un patiesībā arī nemaz negrib uzzināt īsto patiesību." Tradīcija — paēšana Taču šajā zemu novērtētajā pilsētā ir arī citas lietas, ko redzēt. Es to, protams, nesauktu par Itālijas Parīzi, bet zināms stils tai piemīt gan. Versace, Armani, Hermes, Cartier, Gucci, Prada un Fendi veikali sarindojušies uz Via Roma. Piezemētāka un lētāka iela ir Via Garibaldi. Parīzei tuva atmosfēra valda elegantajās un dzīvīgajās kafejnīcās, it īpaši Caffe San Carlo Sankarlo laukumā. Laba paēšana ir viena no šejienes tradīcijām. Izslavētas ir Pjemontas apgabala baltās trifeles. Tepat mājo arī šokolādes krēma Nutella radītāji. Patiesībā šokolāde, jeb kā to te dēvē, il cioccolato ir viena no Turīnas kaislībām. Te radies arī bicerin — grēcīgi gards rūgtas šokolādes, kafijas un putukrējuma dzēriens. Kategorijā "tas jāizbauda" ierakstāms arī Nacionālais kino muzejs, kas mājo pilsētas vislabāk atpazīstamajā būvē — XIX gs. celtajā Mole Antonelliana namā. Adatai līdzīgais tornis, kas ieduras visaugstāk debesīs virs Turīnas, tika būvēts kā sinagoga, taču ebreju draudze no tās atteicās, jo arhitekts pārcentās ar topošā dievnama parametriem. Kopš 2000.gada namā atrodas muzeju, kas iekārtots piecos līmeņos kā ceļojums kinovēsturē. Auto mīļotājus interesēs Museo dell'Automobile. Museo Egizio uzstāj, ka tur glabājas lielākā antīkās Ēģiptes kultūras un mākslas priekšmetu kolekcija ārpus Kairas. Par to parūpējies kāds diplomāts Napoleona laikos. Turīnas laukumi ir plaši un grezni. Olimpisko medaļu pasniegšanas ceremonijas notiks 350 gadu vecās karaliskās pils Palazzo Reale pagalmā. Tiek solīti arī koncerti un cita izklaide. Mana gide Aleksandra sarauca degunu, kad izteicu vēlmi redzēt līķautu, bet pēc tam uzstāja, ka man noteikti jāapskata La Consolata — baroka baznīca, ar kuru turīnieši lepojas visvairāk. Tad izmetām līkumus pa vecpilsētas kvartāliem, iepirkos Republikas laukumā un aizstaigājām līdz tirgum Porta Palazzo, kas darbojas katru dienu, izņemot svētdienas. Tur var nopirkt gan spoguli, gan arbūzu. Vakarā pirms manas došanās projām ieturēju maltīti kopā ar Silviju Lancu no Turīnas tūrisma biroja. Ar patiesu entuziasmu atstāstīju to, ko esmu darījusi, ko esmu redzējusi. Viņa pasmaidīja un teica: "Cilvēki parasti brauc uz Venēciju un zina, ka noteikti redzēs gondolas. Te viņi ierodas ar pārliecību, ka nekā labāka par picu un Fiat mums nav. Un tad viņi ir pārsteigti!" 2005-12-29 Diena Beverlija Bejete |