Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumiJaunzēlandes nacionālo putnu kivi Sarmīte un Edvīns redzējuši muzejā, jo tas ir naktsputns, kurš barību meklē naktī, bet dienā slēpjas krūmos vai zem lielu koku saknēm. Maori ciltīm kivi bija dievība, kura kādreiz esot viņus barojusi un sargājusi. Šis putns tik ļoti atšķiras no citiem putniem, ka vēl nesen viņu uzskatīja par dabas mīklu. Lielu dzīvnieku Jaunzēlandē nav. Lielākie bijuši putni moa, kurus vietējie mednieki iznīcinājuši pirms 700 gadiem. Šie putni ir bijuši divas reizes lielāki par cilvēku. Toties Jaunzēlandē dzīvo ķirzaka tuatara. Uz Zemes tā mītot jau 150 miljonus gadu, un to sauc par Jaunzēlandes pūķi. Arī tās izbāzenis ir muzejā. Zinātnieki esot atklājuši oriģinālu ķirzakas īpatnību: tuataras tēviņš reizēm izskatoties kā mātīte un otrādi, mātītei var novērot tēviņa pazīmes - tas ir atkarībā no vides temperatūras. Salu augu un dzīvnieku valsts tiešām atgādinot īstu pazaudēto pasauli, kas bijusi izolēta miljoniem gadu, tādēļ daudzi tās iemītnieki citur uz Zemes nav sastopami. Kopš 19.gadsimta ieceļojošie eiropieši nodedzinājuši daudz mežu (kādreiz Jaunzēlandi klājuši 3/4 meži), lai izveidotu ganības aitām. Pļavās savairojušies truši un zaķi. Eiropieši Jaunzēlandē ieveduši briežus, trušus, kazas, cūkas, suņus un kaķus. Galvenā nozare - lauksaimniecība Tagad galvenā saimniecības nozare Jaunzēlandē ir lauksaimniecība. Ļoti plašu teritoriju aizņem ganības, kurās ganās liellopi un aitas. Vilnu, sviestu, gaļu, sieru, augļus un dārzeņus tā izved uz citām valstīm, bet vilnas eksportēšanas ziņā Jaunzēlande ieņem otro vietu pasaulē (aiz Austrālijas). Tāpat Jaunzēlande 68 procentus audzē kivi augļus, tas ir, 1.vietā pasaulē. Arī Jaunzēlandē vīni kvalitātes ziņā ierindoti pasaules labāko desmitniekā. Vēstures grāmatās lasām, ka pirmais eiropietis, kurš spēra kāju Jaunzēlandes krastā, dodams salām šo nosaukumu, bija flāmu jūrasbraucējs Abels Tasmans 1642.gadā. Tomēr viņš nevar lepoties ar Jaunzēlandes pirmatklājēja tiesībām. Vissenākos vēstures avotos atrastas ziņas par kādu polinēziešu zvejnieku vārdā Kupē, kurš līdz Ziemeļsalas krastmalai aiziries savā laivā jau 925.gadā. Jaunzēlande atrodas seismiski aktīvajā zonā, un vulkāni vienmēr izmetuši varenos tvaika mutuļus, kas debesīs peldējuši kā lieli, balti mākoņi, tāpēc, atgriezies mājās, Kupē stāstījis redzēto un nosaucis par “garā, baltā mākoņa zemi”. Meklējot savu pazudušo mazdēlu, līdz Jaunzēlandei nokļuvis vēl kāds polinēzietis, bet jau 1350.gadā krastā izcēlusies veselu septiņu laivu komanda. Pēc tam ceļš uz Jaunzēlandi polinēziešiem bijis vaļā un ļoti daudzi salinieki šeit atraduši jaunu mājvietu. Sievieti izveido no māla Maori par Jaunzēlandes rašanos saglabājuši skaistu leģendu. Pašā sākumā bijusi tikai tumsa, jo Zeme un Debesis bija cieši apskāvušās. Viņām piedzimuši seši bērni - dievi: Jūras, Vēja, Meža, Stiebrzāļu, Kara dievs un Augļus nesošais savvaļas augu dievs. Visiem viņiem ļoti gribējies redzēt pasauli un izrauties no vecāku skavām. Visi pēc kārtas izmēģinājuši spēkus, bet tikai Meža dievam izdevies šķirt Zemes un Debess tuvību un pirmajam ieraudzīt jauno dievu. Zaudētās mīlestības dēļ Zeme vēl ilgi pēc tam sērojusi. No viņas asarām radušies okeāni, bet Meža dievs no māla izveidojis pirmo sievieti, kuru nosaucis par rītausmas meitu un apņēmis par sievu. Pēc pasaules radīšanas dievi paņēmuši un uzaudzinājuši pamestu bērnu Maiji. Atgriezies pie cilvēkiem, viņš tiem iemācījis apieties ar uguni. Reiz Maije no kaula izgriezis lielu āķi un devies zvejot tālu jūrā. Āķis aizķēris klinti un no jūras dzīlēm izvilcis nogrimušo Ziemeļsalu, kuru maori valodā sauc par Maijes zivi. Dienvidsala ieguvusi “Maijes kanoe” vārdu, bet nelielā Stjuarta sala, kas atrodas pašas Jaunzēlandes dienvidos, nosaukta par Maijes enkuru. Tūristus pievilina tieši Jaunzēlandes mežonīgā daba, maigais klimats, mūžzaļie koki - kauri, totari, bet īpašs esot pohutukava jeb Ziemassvētku koks, kura ziedi izplaukst tieši decembrī. Valsts simbols ir papardes koks - starp vecākajiem augiem uz zemeslodes. Tas ir līdzīgs mūsu papardēm, tikai daudz lielāks. Lapas turpina augt uz augšu, bet apakšējās atmirstot pārkoksnējas un veido stumbru. Sarmīte un Edvīns apmeklēja kauri koka dzintara muzeju, kurā bija apmēram 1000 eksemplāru. Dzintaru iegūst, dedzinot kauri koku. Tūristu mieram un drošībai - mani paziņas paskaidro, ka valstī nav ne krokodilu, ne indīgu čūsku, ne plēsīgu zvēru, indīgu zirnekļu. Tur neesot pat odu un knišļu. Kā īsta paradīze Zemes virsū. 1907.gadā Jaunzēlande ieguva neatkarību, bet interesantas saites ar Savienoto Karalisti (Angliju) turpinās tagad - par to atgādina nelielo pilsētiņu atmosfēra, krikets un regbijs, paraža dzert tēju ar pienu un “Junior Jack” (“Jaunais Džeks”), kas izvietojies nacionālā karoga augšējā kreisā stūrī. No britu impērijas laikiem šeit saglabājušies daudzi angliski nosaukumi, piemēram, Viktorijas vārds, kas par godu britu impērijas koloniālajām uzvarām atrodams gandrīz katrā pilsētā. Tā galvaspilsētā Velingtonā ir Viktorijas kalns, kas reiz bijis darbīgs vulkāns. Pašu Jaunzēlandi reizēm sauc par “Angliju miniatūrā”. Protams, arī izturēšanos nosaka valsts sakārtotā ekonomika, augstais dzīves līmenis un sociālās garantijas. Tā 1999.gadā maoriem tika atgrieztas zemes un nauda - 170 miljonu dolāru. Jaunzēlandes valdība, kā arī personīgi karaliene Elizabete II oficiāli atvainojās par pagātnē pielaistajām nelikumībām. Rezultātā šodien grūti atrast citu valsti, kur valdība tik apzinīgi ievērotu vietējo iedzīvotāju tiesības. Liela daļa jaunzēlandiešu labi runā angliski, bet valstī oficiālas sadzīvo angļu un maoru valoda, arī parlamentā deputātiem ļauj uzstāties abās valodās. Atzīst par skaistāko valsti Dabas resursu un klimata ziņā par to, ka valstī nav militāru konfliktu, terorisma, rasu un nacionālo pretrunu, noziedzības, kā arī nav riska saslimt ar AIDS un citām slimībām - pēc šiem un vēl apmēram 20 citiem kritērijiem Amerikas Ģeogrāfijas biedrība atzina Jaunzēlandi par “pašu pievilcīgāko dzīvesvietu uz zemes 21.gadsimtā”. Tā ir apsteigusi Austrāliju, Kanādu, Šveici, Zviedriju, ASV un citas visai prestižas valstis. Nobeigumā Sarmīte atzīstas, ka nevarot aizmirst krastu pludmales, kur ūdens tik dzidrs, ka caurredzams vairāku desmitu metru dziļumā - ideālas vietas zemūdens peldēšanai un niršanai. Un kur vēl zivju bagātība un koraļļu nokrāsu dažādība. Vēl ļoti skaists Taupo ezers - salu lielākā saldūdens krātuve. Tuvojās Ziemassvētki (Latvijā - Jāņi). Viņi meklēja, kur pavadīt šīs svētku dienas. Kārtējais pārsteigums bija, kad 24.decembrī atklājās, ka neviens kempings nestrādā, slēgti uz 2 dienām. Nolēma nakšņot automašīnā. Taču tad atrada kādu privātu viesnīcu - kempingu, kurā atradās viņiem gan vieta, gan Ziemassvētku cienasts. Eglītes nebija, bet visas telpas, māja izdekorētas uz svētkiem un tūristiem sagatavotas dāvanas. Tālāk sekoja lidojums uz Sidneju Austrālijā. Iepazīst Austrālijas vēsturi Senajās kartēs dienvidu puslodē bija attēlots liels sauszemes masīvs ar nosaukumu “Terra Australis incognita” - nepazīstamā dienvidu zeme. Līdz 1600.gadam Austrāliju pazina tikai tās pirmiedzīvotāji - aborigēni. Valda uzskats, ka viņi šurp ieradušies no Dienvidaustrumu Āzijas salām jau pirms 40 000 gadu. 1901.gadā Austrālija kļuva par neatkarīgu valsti, lai gan vēl daudzus gadus tā uzturēja ciešus sakarus ar Lielbritāniju un Austrālijas karaspēks abos pasaules karos cīnījās Lielbritānijas pusē. Vēlāk Austrālija no Lielbritānijas norobežojās un nodibināja kontaktus arī ar citām zemēm. Iesaka apmeklēt akvāriju Jau pa lidmašīnas iluminatoru Sarmīte un Edvīns ieraudzīja Sidnejas operu - populāro gliemežvāka siluetu - vienu no Austrālijas simboliem. Sākās Sidnejas iepazīšana. Tā ir vecākā un lielākā Austrālijas pilsēta, Jaundienvidvelsas štata centrs. Tā dibināta 1788.gadā kā britu katorgas kolonija 1000 cietumniekiem un viņu sargiem. Šodien Sidnejā dzīvo vairāk nekā 3,6 miljonu cilvēku. Pilsēta izvietojusies ar Portdžeksonas līci, kura krastus savieno Ostas tilts. Vispirms viņi uzbraukuši augšā 305 metrus augstajā Sidnejas telekomunikāciju tornī. Lidmašīnas, kas nosēžas Sidnejas lidlaukā, slīdējušas gandrīz gar degunu. Lejā bija redzams izklaides rajons ap Darling Harbour līci, tilts, slavenā opera. Un vēl viens pastkartītes cienīgs panorāmas skats pavēries no Līča tilta pilona - tas ir, skats uz pilsētas debesskrāpju fasādi un operas pussalu. Pilsētā pārsteidzis tas, ka šeit ļoti maz redz melnādainus cilvēkus, toties ļoti daudz ķīniešu un vjetnamiešu. Tiem, kuri būs Sidnejā, Tīderu pāris iesaka apmeklēt akvāriju izklaides rajonā. Ieeja maksājot 7 latus, bet biļetes vietā uz delnas uzsit melnu zīmogu jūras zirdziņa veidā. Interesantākās atrakcijas bija pataupītas uz ekspozīcijas beigām, kad apmeklētāji nonāk zemūdens stikla tunelī, kuram apkārt peld haizivis, rajas, milzu bruņrupuči. Zilie kalni atrodas divu stundu braucienā no Sidnejas. Faktiski tas esot milzīgs, plašs kanjons ar vertikālām sienām. Zilie kalni ir daļa no grēdas, kas stiepjas gar visu Austrālijas austrumu krastu un atdala tā šauro lauksaimniecībai derīgo joslu no tuksnešainajiem apgabaliem kontinenta vidienē. Zilos kalnus pirmo reizi šķērsot izdevies tikai 1813.gadā, jo Austrālijas apguve norisinājās lēni. Patīkami bijis vērot skaistās kanjona ainavas. Dzelzs bruņās uzbrūk policistiem Melburna - otrā lielākā Austrālijas pilsēta. Tā uzplauka 19.gadsimta vidū “Zelta drudža” laikā un ilgu laiku tika uzskatīta par valsts finanšu galvaspilsētu. Melburnas debesskrāpju fasāde glīti stiepjas gar Jaras upi, kas izskatās ne mazāk iespaidīgi. Melburnas simbols ir zaļais tramvajs. Zaļie vagoniņi nodrošina ērtu un ātru satiksmi ar visām pilsētas daļām. Viens vagons pat pārveidots par braucošu restorānu, kas arī ir populāra atrakcija vakariņu laikā. Tomēr galveno uzmanību piesaistījis vecais Melburnas cietoksnis. To uzbūvēja 1841.gadā. Tas noderējis “Zelta drudža” laikā, kad pieauga noziedzība. Melburnas cietumā tā pastāvēšanas laikā tika pakārti 135 noziedznieki, arī Austrālijas slavenākais laupītājs Neds Kellijs. Savus uzbrukums bankām un policistiem viņš veicis, tērpies dzelzs bruņās un maskā, kuras var apskatīt cietuma ekspozīcijā. 2006-01-04 Dzirkstele Ella Bezrukih |