Ziemā — uz ziemeļiem, uz OsloVienā no jaunākajām un mazākajām Eiropas galvaspilsētām gandrīz jebkurš ceļa mērķis sasniedzams ar kājām. Jūra, kalni un meži Oslo (agrāk — Kristiānija) galvaspilsētas godā ir salīdzinoši nesen — kopš 1814.gada, kad Norvēģija izstājās no savienības ar Dāniju. Līdz ar to tā ir viena no jaunākajām un mazākajām Eiropas galvaspilsētām — tajā mīt tikai ap pusmiljona cilvēku. Tā kā pusi pilsētas teritorijas aizņem meži, Oslo urbānā daļa ir neliela, kompakta — gandrīz jebkurš izraudzītais ceļa mērķis diezgan drīz sasniedzams kājām, bet līdz tālākajiem viegli var nokļūt ar metro, autobusu vai tramvaju. Ar metro var nokļūt arī līdz Holmenkollenai, kur jau pa gabalu vīd tramplīnlēkšanas tornis, kur regulāri notiek pasaules mēroga sacensības. Turpat ir arī slēpošanas muzejs, kā arī slēpošanas komplekss — ar īsākiem un garākiem nobraucieniem kalnu slēpošanas un snovborda cienītājiem un ar apgaismotu trasi distanču slēpotājiem. Skaidrā laikā no kalna paveroties jauks skats uz pilsētu, taču todien snieg un turklāt ir arī migla, tā ka nav pat nojausmas, uz kuru pusi ir centrs. Par godu dižajiem Pašā pilsētā aukstums un ūdens tuvuma radītais drēgnums drīz novērš uzmanību no klintī uzceltā cietokšņa, daudzajām skulptūrām un neparastās nacionālās arhitektūras paraugiem. Garām pastaigām jāpieliek punkts, patvērumu meklējot kādā siltā vietā. Piemēram, vēstures muzejā. Tajā, kā jau tas sagaidāms, liela ievērība veltīta vikingiem: var apskatīt viņu apģērbu, rotas un bruņojumu, kartēs izsekot to sirojumiem. Izliekts, koši izkrāsots vikingu kuģa gals kļuvis arī par Oslo simbolu, savukārt Vikingu muzejā apskatāmi paši kuģi. Ar smalkiem kokgrebumiem rotāti un tikai pavisam nedaudz restaurēti, tie atraduši mūža mājas šajā vietā, kuras arhitektoniskais veidols atgādina svētnīcu — tā kā paši kuģi izmantoti apbedījumiem, izrādīta cieņa tiem cilvēkiem, kuru atdusas vieta tie bijuši. Tikai dažu soļu attālumā vēl viens norvēģu lepnums un simbols — zem jumta novietots kuģis Fram, ar kuru ceļoja polārpētnieka Roalda Amundsena vadītā ekspedīcija, kas sasniedza Dienvidpolu. Kuģim ir olas forma, jo Amundsens izdomājis, ka tikai ar tādu varētu tikt uz priekšu, neiestrēgstot ledū. Kuģa vēderā var aplūkot jūrnieku virtuvi, novietni kamanu suņiem un kajītes, kas pieblīvētas ar ekspedīcijas dalībnieku mantām — tālskatiem, kompasiem, pierakstiem, kartēm, krekliem un biksēm ar uz āru izvērstu kažokādu, kā arī ar ne vienu vien akvavita pudeli — droši vien ar šo stipro norvēģu dzērienu, kas garšo pēc zālīšu uzlējuma, polārpētnieki sildījušies. Līdzās abiem dižo kuģotāju muzejiem ir vēl viens, kas atklāj Tūra Heijerdāla vadīto transatlantisko ekspedīciju detaļas. Te aplūkojama papirusa kuģa Kon–Tiki kopija un citas liecības, kas vairo piedzīvojumu kāri un liek iejusties pirmatklājēju ādā. Ibsens, Munks, Nobels Oslo muzeji ir vai ik uz soļa. 2006.gadā norvēģi gatavojas laimes meklētāja Pēra Ginta "tēva" Henrika Ibsena nāves simtajai gadadienai, tāpēc šis muzejs tiek īpaši posts. Var apmeklēt arī norvēģu gleznotāja Edvarda Munka muzeju — pirms diviem gadiem viens viņa slavenākās gleznas Kliedziens variants tika nolaupīts, vēlāk tas atradās, taču Dienas rīcībā nav ziņu, kurš no tiem pašlaik izlikts apskatei. Ziņas par Kliedziena versiju skaitu atšķiras — dažs avots vēsta, ka to esot četras, cits — ka pat 50. Pēc klasiskiem muzejiem patīkama pārmaiņa var būt modernais, multimediālais Nobela Miera centrs — tajā visai interesantā veidā iespējams iepazīties ar visiem dinamīta izgudrotāja prēmijas laureātiem, kā arī pārdomāt, ka neiecietība pret citādo un centieni to iznīdēt agri vai vēlu dara kaunu varmākam. Uz visiem laikiem. Bez tabakas dūmiem Oslo sildīties var ne tikai muzejos, bet arī kafejnīcās, krodziņos vai restorānos, izbaudot kādu nacionālo dzērienu vai ēdienu, piemēram, to, ko viesmīlis nosauc par lutefisk. Pēc skata "tas" ir paliels, bālgans, puscaurspīdīgs zivs gabals, kam piemīt visai maiga garša. "To" ēd kopā ar kartupeļiem, zirņu biezeni un bekona grauzdiņiem, taču līdz pat maltītes beigām netop īsti skaidrs, kas ir celts galdā. Tad viesmīlis izskaidro, ka tā ir pēc vikingu laiku receptes pagatavota menca — sākumā kaltēta, tad ilgstoši specifiski apstrādāta, galu galā trīskāršojusies apmēros, tad tvaicēta un servēta. Noklausoties recepti, šķiet loģiski, ka to izstāsta, kad zivs jau apēsta. Un uzdzerts akvavits. Krogos un restorānos var izbaudīt ne tikai neparastus ēdienus, bet arī to, ko nozīmē pilnīgs smēķēšanas aizliegums publiskās vietās. Gribi uzvilkt dūmu, ej laukā, toties omulības vai maltītes baudītājiem noskaņojumu vai apetīti nesabojās zili dūmu mākoņi un smaka. Pie krodziņiem un kafejnīcām redzami soliņi, kas iekārtoti smēķētāju ērtībām, taču nevienu pīpējam nemana. Kurš gan labprātīgi dosies laukā, salā un sniegā, pametot jauku kompāniju?! Toties dzert alkoholu uz ielas aizliegts. Šā iemesla dēļ publisku ēstuvju saimnieki esot spiesti pat algot papildu apsardzi, lai ballīšu laikā apskurbuši viesi ar pilnām glāzēm rokās nedotos laukā uzsmēķēt: iestādei tas draudot ar licences zaudēšanu, bet pašam neapzinīgajam pilsonim — ar bargu naudassodu. 2006-01-05 Diena Zane Zālīte |