Pekina ļaujas pārmaiņu vējiemĶīnas galvaspilsēta, kas sevi uzskata par Visuma centru, piedāvā pagātnes un nākotnes maisījumu. Dīvaini, bet pašā Pekinā ļaudis brauc diezgan prātīgi, paldies Dievam. Atšķirībā no Šanhajas, kur galvenais saziņas līdzeklis starp autovadītājiem ir automašīnu taures, Pekinā viņi pārsvarā ievēro noteikumus. Šī ikdienas parādība atspoguļo dažas no atšķirībām starp abām Ķīnas lielpilsētām. Pekina ir Ķīnas drakona sirds, kur izvietotas valdības iestādes. Tas izskaidro, kāpēc milzīgā pilsēta šķiet pat nedaudz pieklusināta, salīdzinot ar trokšņaino Šanhaju un Honkongu, kas ir Ķīnas ekonomikas centri. Demonstrē muskuļus Pekina ir ļoti skaista pilsēta, kur vērojamas arī augošās ķīniešu labklājības pazīmes. Lai sagatavotos 2008.gada olimpisko spēļu uzņemšanai, Pekinā sācies celtniecības uzplaukums. Taču pilsētu veido arī Ķīnas vēstures, varas, kultūras, gara un rūpniecības koncentrāts. Ķīnas galvaspilsēta sevi uzskata par Visuma centru. Tā laistās ekonomikas panākumu spožumā, bet šis process rada arī lielas pretrunas, jo miljoniem cilvēku palikuši nopakaļ un nav guvuši iespēju baudīt panākumu augļus. Taču kopumā Pekina demonstrē savus muskuļus kā nākamās pasaules lielvaras centrs. Pēc komunisma vāka nocelšanas šajā valstī sācies kapitālisma izvirdums, kas pārspējis visus pasaules vulkānus kopā. Patiesībā ķīnieši ir dedzīgākie kapitālisti no visām tautām. Tomēr komunistu kontrolētā valdība baidās no pārāk lielas brīvības un ārvalstu demokrātiju ietekmes. Kamēr biroju torņi tiecas uz debesīm, varas iestādes dzelžaini kontrolē interneta saturu. Uzņēmējdarbības gars ir atraisīts, bet indivīda brīvības gars joprojām ir iekalts ciešās važās. Tjaņaņmiņa laukumā ļaudis stundām ilgi stāv rindā, lai īsu brīdi aplūkotu iebalzamēto vadoni Mao Dzedunu. Man nāk prātā doma, ko gan vadonis Mao teiktu par jauno Ķīnu, kas limuzīnos traucas garām viņa kapam. Tik daudz no jaunās Ķīnas panākumiem ir Mao uzspiestās disciplīnas rezultāts, bet šis jautājums lai paliek vēsturnieku diskusijām. Nav šaubu, Ķīna piedzīvo uzplaukumu. Mao savulaik pacēla Ķīnu no nožēlojamas eksistences līdz nabadzībai (tas bija liels sasniegums), bet tagad milzīgā tauta sapratusi, ka tai pa spēkam ir patiesas labklājības sasniegšana. Ķīniešu laipnība Ārzemnieka iespaidus par Pekinu veido cilvēku laipnība (un ziņkārība par neparasta izskata svešiniekiem). Pekina ir patiesi brīnišķīga pilsēta, kur iespējams aplūkot lieliskus skatus un satikt jaukus cilvēkus. Balto cilvēku, kurš pastaigājas pa Tjaņaņmiņa laukumu, vietējie fotografēs tikpat daudz, cik viņš fotografēs vietējos ļaudis un arhitektūras pieminekļus. Ja tu apstāsies, apmaldījies šajā jūklī, kāds noteikti pienāks tev klāt, lai piedāvātu palīdzību, papļāpātu, pārbaudītu savas angļu valodas zināšanas vai mēģinātu pārdot tev kādu zīmējumu vai greznumlietiņu. Aizliegtā pilsēta, kas vairs nav aizliegta, aicina miljoniem viesu aplūkot tās šķietami nebeidzamo dārgumu krātuvi, kur senās vietas ir apveltītas ar brīnišķīgiem vārdiem. Lamas templis pārcieta Kultūras revolūciju un briesmīgo tautas mantojuma iznīcināšanu. Tibetas budistu centrs kļuvis par visvairāk apmeklēto reliģisko vietu Ķīnā, kur vīraka piesmaržotās telpās iespējams izpētīt budistu tekstus, paklājus, Budas attēlus. Debesu templis, kas ir divreiz lielāks par pašu Aizliegto pilsētu, piedāvā mieru un klusumu. Pekinas centrā valda troksnis un enerģija, ko rada desmit miljonu cilvēku steigšanās dažādos virzienos. Vasaras pils. Tjaņaņmiņa laukums. Pekinas opera. Guļošā Budas templis. Bungu tornis. Piecu pagodu templis. Visas šīs vietas atspoguļo tūkstošgadēm seno vēsturi, kultūru, Ķīnas garu un tradīcijas. Taču mana ceļojuma kulminācija bija pēcpusdienas brauciens ar rikšu pa pilsētas sānieliņām. Šeit dzīvo parastie ķīnieši, ko modernā ekonomika nav padarījusi pasakaini bagātus. Mēs domājām, ka brauciens ilgs aptuveni stundu, bet tas turpinājās trīs stundas un vēl šķita par īsu. Aizraujoša vide Druknais rikšas vadītājs aizveda mūs uz rajoniem, kur nav greznu viesnīcu un lielveikalu. Mēs redzējām, kā ķīnieši strādā, iepērk dārzeņus, apgriež matus. Mēs redzējām, kur studiju laikā dzīvojis Mao un kur joprojām dzīvo valdības darbinieki. Nekādu limuzīnu. Nekādu tūkstošiem dolāru vērtu uzvalku. Tīras un kārtīgas ieliņas. Šeit dzīvo īsti cilvēki, un tā ir patiesi aizraujoša vide. Tikpat aizraujošs ir Lielais Ķīnas mūris. Vislabāk to apskatīt tālāk no Pekinas, lai izvairītos no tūristu drūzmas. Mēs devāmies uz vietu ap 120 km uz ziemeļaustrumiem no galvaspilsētas. Lielais Ķīnas mūris ir tieši tāds, kādam tam jābūt: vienkārši Lielais. Tūkstošiem kilometru garumā tas apseglojis kalnu grēdas kā pūķa muguru. Tas ir apbrīnojams skats. Torņos iespējams atvilkt elpu un nomierināt nervus, kas satraukti pēc stāvēšanas tik tuvu mūra malai. Nav brīnums, ka Ķīna jau kļuvusi par vienu no galvenajiem ceļojumu mērķiem pasaulē, jo šeit ir tik daudz, ko redzēt. Ķīna ir viesmīlīga, bet pirms ceļojuma būtu prātīgi apbruņoties ar norādēm ķīniešu valodā, lai bez problēmām atrastu nepieciešamo vietu. Ķīniešu ēdiens ir slavens visā pasaulē, viesnīcas ir tik labas, cik vien var vēlēties. Ķīnā notiek kārtējais lielo pārmaiņu process; uzņēmējdarbības gars tiek atbrīvots no važām, bet autoritārā valdība mēģina ierobežot sociālās un demokrātiskās pārmaiņas. Pašlaik vēl nav skaidrs, ar ko tas viss beigsies, bet Ķīna ir vienlaikus jauna un veca valsts, kur vērojams pārsteidzošs maisījums no pagātnes un nākotnes, sirds un prāta, dzelzs un zīda. 2005-12-01 Diena Deniss Horgans |