Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi


Veikuši apmēram tūkstoš kilometru, abi tūristi nonāca pie visu Austrālijas ceļotāju galvenā sapņa - Uluru kalna - sarkanās, 865 metrus augstās, 9,4 kilometrus garās, 348 metrus apkārtmērā smilšakmens klints monolīta.

Vietējā aborigēnu anangu cilts ar to saista savus “sapņu laika” ticējumus. Tāpēc uz tā virsmas ir redzami tūkstošiem gadu veci zīmējumi. Kad Austrālijā pirms 236 gadiem ieradās pirmie eiropieši, pa visu kontinentu izkaisītas dzīvoja apmēram 300 aborigēnu ciltis. Katrai bija sava valoda. Vienas kopīgas valodas ciltīm nebija un nepastāvēja arī rakstība. Visu informāciju un zināšanas aborigēni nodeva zīmējumu veidā. Tos izmantoja par saziņas līdzekli starp ciltīm, lietoja dažādos reliģiskos rituālos. Tāpēc vēsture aborigēniem ir tāds mītisks “sapņu laiks”, stāsts, kuru nodod no paaudzes paaudzē un iemūžina zīmējumā uz klints virsmas. No “sapņu laika” nākušie ļoti sarežģītie aborigēnu dzīves likumi lielā mērā ietekmē cilšu iekšējo sadzīvi arī šodienas modernajā Austrālijā.

Svešiem neko neatklāj

Netālu no Uluru Eiersa klints atrodas aborigēnu kultūras centrs, bet pamatiedzīvotājus - aborigēnus - tur maz varot redzēt. Tas esot tāpēc, ka viņi lielākoties dzīvo ciltīm piederošās tuksnešu teritorijās, piekopjot tradicionālo dzīvesveidu un pārtiekot no savāktajiem augiem un nomedītajiem dzīvniekiem. Visi iedzimtie formāli ir valsts pilsoņi, piedalās vēlēšanās, mācās skolās, daudzi esot sekmīgi biznesmeņi. Aborigēnu skaits ir apmēram 350 tūkstoši no 18,3 miljoniem austrāliešu. Tātad īpatsvars ir neliels, un tie paši dzīvo prom no balto pilsētām un ciematiem. Aborigēniem ir savi likumi, un svešiem viņi neko neatklāj. Lai viņus fotografētu un filmētu, obligāti esot jālūdz atļauja. Patvaļīga rīcība var beigties pat ar kameras un fotoaparāta sasišanu.
Un tā viņi pētījuši alas iespaidīgā sarkanā kalna pakājē un zīmējumus uz klints sienas.

Katru vakaru speciālā skatu vietā sapulcējoties simtiem tūristu, bruņojušies ar fotoaparātiem un videokamerām, lai vērotu, kā Uluru sarkanais siluets pakāpeniski maina krāsu saulrieta dziestošajos staros.

Pēc saullēkta vērošanas visi sākot kāpt augšā uz Uluru virsotni. Kāpjot gandrīz visi - jauni un veci, sievietes, bērni, pat invalīdi. Kāpiens neesot grūts un kopā aizņem divas stundas, lai tiktu augšā un lejā.

Lai arī kalns ir aborigēnu svētums un viņi negrib, ka tajā kāds kāpj, šos iebildumus neviens neņem vērā. Virsotni sasniegušo skaits jau esot vairāki simti tūkstošu. Gidi stāsta un brīdina, ka daži tūristi gājuši arī bojā, izslīdot uz klints gludās nogāzes vai no karstuma un slodzes izraisītas sirdstriekas. Arī tas ir iemesls, kāpēc aborigēni aicina atturēties no kāpšanas.

Ceļojums pa tuksnesi

Sarmīte un Edvīns ar izīrēto mašīnu nobrauca pa tuksnesi vairāk nekā 300 kilometrus. Līdzi bijis viss nepieciešamais un rācija. Tuksnesis nav joka lieta, un nesagatavots ceļojums pa to var beigties ļoti traģiski. Ceļi Austrālijas tuksnešos lielākoties esot labi, izņemot ļoti nomaļos apgabalus. Tas rada mānīgu iespaidu, ka nekas ļauns nevar notikt.

Instruktors - gids viņiem pastāstījis gadījumu, kad viens puisis no Pertas bija izdomājis ar motociklu šķērsot Lielo Smilšu tuksnesi. Viņš cerēja pirkt degvielu pa ceļam no aborigēnu apmetnēm. Taču tām bija tikai dīzeļdegviela, kas nederēja “Kawasaki” motocikliem. Pielējis pilnu bāku no rezerves kannas, viņš, ignorējot aborigēnu brīdinājumus, tomēr devās riskantajā braucienā pa ļoti nomaļu, reti lietotu un sliktu ceļu uz nākamo apmetni 350 kilometru attālumā. Riepas plīsuma un 50 metrus augsto smilšu kāpu dēļ degvielas patēriņš bija daudz lielāks nekā puisis bija rēķinājis. Tā liktenīgi beidzās 140 kilometrus pirms mērķa. Sakaru nebija, līdzi paņemto 10 litru ūdens +38 grādu karstumā pietika tikai dažām dienām. Visi mēģinājumi atrast ūdeni tuvākajā apkārtnē un tā sagaidīt palīdzību beidzās neveiksmīgi, un puisis turpat pie sava motocikla aiz slāpēm nomira, atstājis uz kartes uzrakstītus pēdējos sveicienus tuviniekiem.
Kādā vietā tuksnesī apstājoties un vērojot dabu, Sarmīte izjutusi - it kā kāds viņu novērojis. Cilvēku taču nebija tuvumā. Un tad viņa ieraudzījusi ķenguru ģimenīti, kura ar izbrīnu vērojusi viņus.

Var iepazīt krokodilu šovu

Tīderu pāris lidoja arī uz Darvinu - pašas Austrālijas ziemeļos jau tropiskajā joslā. Tā esot glīta, moderna pilsēta Timoras jūras krastā ar 70 000 iedzīvotāju. Centrā daudzas biroju un viesnīcu augstceltnes kā visās Austrālijas lielākajās pilsētās. Darvina ir vienīgā pilsēta, kas cieta no japāņu gaisa uzbrukumiem Otrajā pasaules karā. Kopš tiem laikiem te apskatāmas klintīs izbūvētas pazemes degvielas krātuves, kuras savieno gari cauruļvadi. Gar piekrastes esplanādi stiepjas labi kopts parks ar palmām.

Mūsu ceļotāji šeit apmeklēja Kakadū nacionālo parku. Tas atrodas divu upju - Dienvidu un Austrumu Aligatoru upes - ielejās, tuvu to ietekām Timoru jūrā. Pirmie palikuši atmiņā aborigēnu zīmējumi Nūranglijas klintīs. Tātad cilvēki zem šīm klintīm dzīvojuši jau pirms 20 000 gadu, un apmēram tikpat veci varētu būt senākie zīmējumi.

Kakadū parka teritorija atrodas aborigēniem piederošajās zemēs, un viņiem ir tiesības turpināt dzīvesveidu un arī māksliniecisko jaunradi. Cilvēki un dzīvnieki šajos attēlos zīmēti tā saucamā rentgenuzņēmuma veidā - redzami it kā kauli vien, ievilkti tievām līnijām.

Kakadū nacionālajā parkā (150 kilometrus no Darvinas) Austrālijā var iepazīties ar tropiskās joslas upju ielejām, to augiem un dzīvniekiem, aborigēnu atstātajiem zīmējumiem uz klintīm, krokodilu šovu.

Daudzi zina, kas ir bumerangs un kā tas darbojas, tāpēc aborigēnu gids to esot uzskatāmi nodemonstrējis. Pareizi izsviests bumerangs attiecībā pret vēja virzienu, atgriežas pie sviedēja. Saķert to tieši rokās neesot sevišķi vēlams, jo var stipri apdauzīt pirkstus. Bumerangu izmanto putnu medīšanai, dzīvnieku dzīšanai uz mednieku slēpņiem medību laikā, kā arī dažādās sacensībās. Ar bumerangu var arī rakt, cirst koku zarus, saknes, griezt.

Aborigēnu gids parādījis, kā notiek uguns iegūšana. Uz speciāla dēlīša ar rievām uzber sausu zāli un tad rievā ievieto citu, lielam nazim līdzīgu, šauru koka asmeni un rīvē, kamēr parādās dūmi un tad uguns

Ķengurs - Austrālijas simbols

Būt Austrālijā un nepieskarties koalas lācītim eikaliptu kokos būtu nepiedodami. Tas viņiem izdevies kādā privātajā nacionālajā parkā. Sarmīte paglaudījusi lācīti un konstatējusi, ka tas ir mīksts kā trusītis. Taču pie ķenguriem bez ciemakukuļa klāt tikt nevar, tādēļ ar ieejas biļeti apmeklētājiem izsniedz nelielu maisiņu ar ķenguru barību, lai nodibinātu attiecības ar šiem jaukajiem dzīvniekiem un arī nofotografētos.

Austrālijas simbolu - ķenguru džoi - necieš lauksaimnieki, jo tie brīvā dabā noēd zāli, ko lauksaimnieki audzē aitām un buļļiem. Ķenguri ir aizsargāti, bet to skaitu mēģinot ierobežot, izdodot speciālas atļaujas zināmu skaitu nošaut. Ķenguru gaļa nav sevišķi garšīga (esot saldena), tomēr ķenguru steikus gatavo, bet tos izmēģina galvenokārt tūristi. Austrālijā ir apmēram 50 ķenguru sugu. Lielākie ir sarkanie un pelēkie ķenguri - līdz 2 metriem augsti, pārvietojas lēcieniem - 9 metrus un 3 metrus augstu.

Rūsganpelēkā valabija ir mazākie ķenguru dzimtas pārstāvji. Tā labprātāk mājo krūmājos nekā atklātā apvidū. To sauc arī par sarkano valabiju jeb Benneta ķenguru.

Zīdītājdzīvnieki - pīļknābis un ehidna - līdzīgi rāpuļiem un putniem dēj olas. Austrālijā ir daudz rāpuļu - čūsku, zirnekļu, skorpionu, ķirzaku. Īpatnēja ir ķirzaka - molahs -, tās ķermeni klāj dzeloņi. Lielākais putns ir eru. Austrālijā dzīvo krāšņie kazuāri, lirasti, kuru astes atgādina mūzikas instrumentu - liru, papagaiļi, maz plēsīgo putnu.

Interesanti ir pudeļkoki. Dažviet redzamas termītu pilis.
Tālāk sekoja pārlidojums uz Brisbenu, lai apskatītu “Zelta krastu” un iecienīto tūrisma objektu - Lielo Barjerrifu.

Brisbenā un valstī kopumā pilsētas ainavā cenšoties saglabāt vai no jauna iekļaut arī vecas un savu laiku nokalpojušas lietas, piemēram, veca koka piestātne, kuru vairs neizmanto upju kuģīšu satiksmei, bet nost arī neplēš. Uz nomelnējušajiem dēļiem uzliek sarūsējušu enkuru ar ķēdi - un mākslas darbs gatavs. Acis priecējušas modernās pilsētas fasādes. Upes krasts tiek izmantots atpūtas objektiem - parkiem, restorāniem, izstāžu kompleksiem. Ir pat mākslīgs ezers ar pludmali no baltām smiltīm.

“Zelta krasta” centrālo daļu sauc par Paradīzi, kurā ir daudz atrakciju parku. Šie parki it kā domāti vairāk bērniem, bet atrakcijas aizraujošas un pat šausminošas, ka pievelk pieaugušos vēl vairāk nekā bērnus. Veseli trīs parki veltīti ūdenssportam un jūras dzīvnieku - delfīnu un jūras lauvu - demonstrējumiem. Laiks šajos parkos paskrēja milzu ātrumā tāpat kā viss ceļojums.

Zemūdens valstībā...

Vēl jāpaspēj iepazīties ar Lielo Barjerrifu. Populāras ir ekskursijas ar katamarānu un jūrā virs rifa noenkurotas lielas platformas. No tās tiek organizēta niršana ar akvalangiem vai vienkārši peldēšana ar maskām un elpošanas caurulīti (“snorkelēšana”). Var arī uzvilkt akvalangu un doties dziļāk zemūdens valstībā.

Edvīns saka, kas nav bijis zem ūdens, nespēj iztēloties šīs fantastiski krāsainās pasaules skaistumu. Tāpēc niršanu ar akvalangu vai vismaz “snorkelēšanu” ar masku un elpošanas caurulīti iesaka izmēģināt ikvienam. Tiek uzskatīts, ka visskaistākie koraļļi ir Sarkanajā jūrā, bet arī šeit Austrālijas Lielajā Barjerrifā viņam elpa esot aizrāvusies no lieliskajiem skatieniem. Atklāti sakot - viņš ir patīkami pārsteigts - kaut ko tādu nebija gaidījis. Koraļļi ir dažādu jūras dibenā dzīvojošu organismu (polipi, aļģes) no kalcija kristāliem veidotu atkritumu kaudzes. Gandrīz nav iespējams ieraudzīt divus vienādus - cik koraļļu veidojumi ir dažādi! Daudzu gadu laikā pamazām izveidojas vairākus metrus augsti krāsaini labirinti, cieti kā klints. Tāpēc senāk kuģiem neizpētītās jūrās, tuvojoties cietzemei, nebija bīstamāka ienaidnieks par koraļļu rifiem. Ir arī mīkstie koraļļi ar taustekļiem, kas tiek laisti darbā medībās, uzglūnot neuzmanīgai zivtiņai, kura tiek ievilkta koraļļu iekšpusē un “pārstrādāta”. Koraļļi cīnās arī viens ar otru par dzīves telpu un saules gaismu.

“Snorkelējot” tuvu ūdens virsmai, no augšas labi esot vērot arī zivis. Tās ir tikpat daudzveidīgas un krāsainas kā koraļļi. Visinteresantākie ir zivju bari, kas sinhroni kustas, strauji mainot virzienu kā krāsaini mākoņi vējā.

Lielais Barjerrifs stiepjas gar Austrālijas ziemeļaustrumu piekrasti. Tas ir pasaulē lielākais koraļļu veidojums un sastāv no 2500 mazākiem rifiem. Lielā Barjerrifa garums pārsniedz 2000 kilometrus. Šo brīnumu katru gadu ierodas apskatīt apmēram 1,5 miljoni tūristu no visas pasaules.

Austrālija
Platība: 7 686 848 km2.
Iedzīvotāju skaits: 18,3 miljoni.
Galvaspilsēta: Kanbera.
Valoda: angļu.
Reliģija: protestantisms, katolicisms.
Naudas vienība: Austrālijas dolārs.
Augstākā virsotne: Kostjuško kalns - 2228 metri.
Garākā upe: Mareja ar Dārlingu - 3717 km.
Galvenā nodarbošanās: kalnrūpniecība, aitkopība, tirdzniecība.
Eksportpreces: vilna, rūdas, akmeņogles, krāsainie metāli.
Importpreces: transporta līdzekļi, rūpniecības preces.
Vidējais mūža ilgums: 77 gadi.

2006-01-10 Dzirkstele Ella Bezrukih