Satiekas Kanādas krāšņajā rudenīNe vienmēr cilvēki brauc uz ārzemēm, lai apskatītu skaistas un vēsturiski nozīmīgas pilsētas un dažādus kultūrvēstures pieminekļus. “Šoreiz manas mammas māsīcas Marta un Aina mani uzaicināja ciemos, lai es izbaudītu Kanādas krāšņo rudeni un pastāstītu viņām par dzīvi mana vecvectēva celtajā mājā Jēkabpilī. Divas nedēļas pagāja vienā runāšanā un atmiņās, tikai pēdējā dienā, kad posos prombraukšanai, sarunas pieklusa. Man pat uz globusa vajadzēja parādīt, kā esmu lidojusi, caur kurām pilsētām un valstīm,” atceras Arta. Viņa atzīst, ka 94 gadus vecās Martas un 86 gadus vecās Ainas interese par visu pārsteidza. “Tas nav nekāds brīnums, ka Marta un Aina ir tik cienījamā vecumā, jo arī viņu mamma nomira vairāk nekā 90 gadu vecumā,” smaida Arta. Gan ceļā uz Kanādu, gan lidojot atpakaļ uz Latviju, Artai lidmašīnā ceļabiedres bijušas latvietes. Steidz būvēt mājas Kanādā sācies privātmāju pārbūvēšanas bums, tās tiekot paplašinātas un uzlabotas, lai gan kopumā ēkas esot vieglas konstrukcijas. “Man ļoti patika, ka dzīvojamām mājām ir nojumes, kurās vasarā saimnieki izvieto galdus un krēslus. Parasti ir divas nojumes: viena, kur brokastot, otra - kur vakariņot. Mājas salīdzinājumā ar celtnēm, kādas top pie mums, nebija lielo logu, kas līdzinās vitrīnām. Ievēroju, ka mājām tikai pamati ir pamatīgi, jo ēku celtniecībai izmanto viegli saliekamus būvmateriālus, tāpēc māja top gatava īsā laikā. Tā dēvētajā pagrabstāvā parasti atrodas viena liela telpa, kurā ir gan bibliotēka un klavieres, gan citas mazāk vajadzīgas mēbeles, bet virs pagrabstāva izvietojas ērtas dzīvojamās telpas. Viesības kanādieši rīko pagrabstāva istabā,” stāsta Arta. Pēdējā laikā ārkārtīgi pieprasīti Kanādā esot arī dzīvokļi. Privātmājās dzīvošana esot dārga, tāpēc tie, kam vien tas iespējams, privātmājām piebūvējot klāt mazu dzīvokli izīrēšanai. Dzīvošanai tiekot piemērotas arī kādreizējās administratīvās ēkas, kas netiek izmantotas. “Iedomājieties, ka mūsu rajona padomes ēku piemērotu dzīvošanai! Viens garš gaitenis, bet uz visām pusēm - nelieli dzīvokļi. Tie Kanādā ir salīdzinoši lēti mājokļi. Ievēroju, ka ļoti skaisti bija iekārtots gaitenis, kur netrūka ne paklāju, ne sienas gleznojumu un zaļumu,” stāsta Arta. Viņai neesot gadījies dzirdēt, ka iedzīvotāji laikā nenomaksātu komunālos rēķinus. Visiem tas šķitis pašsaprotami: ja tu īrē labiekārtotu dzīvokli, tad par ērtībām ir jāmaksā. Pie mums maize ir garšīgāka “Atzīšos, ka man negaršoja Kanādā nopērkamie pārtikas produkti, īpaši maize. Radiniecēm no Latvijas aizvedu divus lielus rupjmaizes kukuļus. Sākumā viņas bilda, ka tas bijis smagi, ka to nevajadzējis darīt, bet, kad pārliecinājās, cik mūsu maizīte garšīga, teica, ka varējis būt vēl kāds kukulis,” smejas Arta. Viņai negaršojis arī krējums, bet citi pārtikas produkti šķituši pārāk liesi, jo kanādiešus uztraucot ķermeņa svars. Artai apēdot kādu taukāku cepeša gabaliņu, visi tikai šausminājušies. Viņa labprāt atteikusies arī no desām, kurās, tāpat kā pie mums Latvijā, sojas esot vairāk nekā gaļas. “Kanādā kvalitatīvi produkti maksā dārgi. Uzturā lietojot mazāk kvalitatīvus, var iztikt samērā lēti. Biju aizgājusi uz veikalu iepirkties, piemēram, litrs piena ar divu procentu tauku saturu bez laktozes, pārrēķinot mūsu naudā, maksāja vienu latu. Tas pats attiecas uz apģērbiem, kad par kvalitāti jāmaksā vairāk, lai gan, iegādājoties lētākus apģērbus, arī iespējams glīti saposties,” ievērojusi Arta. Pie ģimenes ārsta - reizi divās nedēļās Ja kanādietis visu mūžu apzinīgi strādā, tad vecumdienās viņam nav materiālu problēmu, īpaši, ja darba laikā radīti uzkrājumi ārstnieciskiem pakalpojumiem un tamlīdzīgi. “Arī Kanādā ir ģimenes ārsti, tikai attieksme pret pacientiem, kas pie viņiem reģistrējušies, ir daudz atbildīgāka. Gulbenē zinu tikai sava ģimenes ārsta uzvārdu, bet ne reizes neesmu pie viņa bijusi, jo nepieciešamības gadījmā uzreiz meklēju konkrēto speciālistu, bet Kanādā katrs pacients savam ģimenes ārstam atrādās reizi divās nedēļās. Arī manas radinieces, atgriežoties no kārtējā ģimenes ārsta 15 minūšu ilgā apmeklējuma, uzreiz steidza atzīmēt kalendārā, kad atkal jāierodas. Tas ir obligāts noteikums. Ja vizīte pie ģimenes ārsta pārsniedz 15 minūtes, tad par papildu laiku ir jāmaksā,” situāciju raksturo Arta. Viņa piebilst, ka ne jau viss esot tik gludi, un stāsta par smagi slimo brālēnu no Kanādas. Lai no jauna viņam izrakstītu recepti pretsāpju līdzekļu iegādei, radinieku guļus stāvoklī vajadzējis vest pie ārsta, nevis ārsts braucis pie slimnieka. Kanādā izveidoti pansionāti vecajiem ļaudīm. Tās ir daudzas divstāvu ēkas, ap kurām atrodas iežogota teritorija. Visām mājām der viena ārdurvju atslēga, lai tad, ja pastaigas laikā kādam kļūst slikti, cilvēks varētu atvērt jebkuras durvis un nokļūt siltumā. Atšķiras mentalitāte Arta atzīstas, ka Kanādā nespētu dzīvot, jo traucētu kanādiešu mentalitāte. “Ja man vajadzētu dzīvot ārpus Latvijas, tad dzīvotu tikai Vācijā, jo mums daudz kas ir līdzīgs, piemēram, ēdienkarte, dzīves- veids, tradīcijas,” secina Arta un stāsta smieklīgu atgadījumu. “Vasarā ciemos bija atbraukusi radinieces mazmeita ar savu tēvu. Es parādīju Jēkabpili, kas viņiem patika. Tagad, kad biju Kanādā, viena tante izbrīnīta vaicāja, vai tad patiesi esot tā, ka krievi pie mums vilcieniem nozāģējuši tualetes? Mazmeita viņai stāstījusi, ka, braucot no Rīgas ar Krustpils vilcienu līdz Jēkabpilij, tajā neesot bijis tualetes. Izrādījās, ka viņa prasījusi, vai vilcienā ir vannas istaba, nevis tualete,” smejas Arta. Salīdzinājumā ar Latvijas iedzīvotājiem Kanādas latvieši viņai šķituši kā sastinguši, it kā ieciklējušies pagātnē. “Edīte Mogensena no Kanādas, kuras rokdarbi 2004.gadā izstādē bija skatāmi arī Gulbenē, pēc ciemošanās Latvijā vēl šodien aktīvi interesējas par Tautas lietišķās mākslas studijas “Sagša” rokdarbnieču veikumu un turpina Kanādā jauniešiem ierādīt latviskos rokdarbus. Pārliecinājos, ir būtiski, ka cilvēkam nav materiālo rūpju un viņš no pensijas atļaujas atlicināt līdzekļus, lai iegādātos diegus, dzijas un citus rokdarbiem vajadzīgo. Mums savulaik aizrādīja, ka, lūk, ārzemnieces ada un tamborē sedziņas bērniem, sūta tās uz Latviju, bet “Sagša“ neko nedara. Ir jāsaprot, ka materiāls maksā naudu, bet mēs nevaram no pensijām to atļauties,” paskaidro Arta. Radinieces vedušas rādīt, kādā mājā Arta dzīvotu, ja strādātu par advokāti Kanādā. “Sirdssāpes vien piedzīvoju,” nopūšas viņa. 2006-01-17 Dzirkstele Malda Ilgaža |