 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-07-24 Jūra, jūra, jūra vilina! [ 44 ] 2005-11-29 Jūrmalas brīvdienas - laiks atpūtai un veselībai 2005-10-27 Citiem zelts - zemē, Inčukalnā - gaisā 2005-10-14 Krāšņums vairo tūristu skaitu 2005-07-21 Lejup pa pašmāju ūdeņiem 2005-07-08 Kad Neptūns no jūras nāk 2005-06-21 Ludzā pie Gulbenes Stāmerienas [ 63 ] 2005-06-17 Apes "Kalnarušķos" atpūtas vietā iekārto tūrisma trasi 2005-05-09 Ventspils pilsētas plānoto notikumu kalendārs no 9.05-15.05.2005 2005-05-02 Ar pirtošanos sākas velotūrisma sezona 2005-04-26 Tūristu uzņēmēji darbam gatavi vienmēr 2005-03-24 Lieldienas baznīcā un dabā 2005-03-16 Kā un kam reklamēt Latviju 2005-03-14 Ventspils pilsētas plānoto notikumu kalendārs no 14. līdz 20. martam 2005-03-11 Saskaņots kompleksa "Baltic Sea Park" skiču projekts [ 2 ] Cēsīs ar ES Phare finansiālu atbalstu realizēs divus tūrisma projektus 2005-02-08 Laukos tūrismam meklēs trakas idejas [ 1 ] 2005-01-27 Savvaļas zirgus bendē viesi 2005-01-21 Egļukalna iekarošana 2005-01-04 Piedzīvojums. 19 dienās apkārt Latvijai [ 1 ] 2004-12-08 Juris Žagars: Slēpot — tikpat dabiski, kā dzert kafiju [ 2 ] 2004-12-02 Katram jāatrod savs pirtnieks! 2004-11-29 Ziemeļkurzeme starp žogiem [ 1 ] 2004-11-22 Veļu laikā Aizvīķu parkā [ 2 ] 2004-11-09 Kā Japānas imperatora galmā [ 3 ] 2004-11-01 Stopot uz Skaņokalnu! [ 1 ] 2004-10-26 Gaiziņam izvēlas puzuri Turīgus ārzemniekus vilina lētas medības Latvijā 2004-10-22 Par Latvijas sakoptāko pilsētu kļuvusi Aizkraukle 2004-10-19 Top mākslīgais slēpošanas kalns 2004-10-14 Rudens skati kopā ar Skaistajiem skatiem Allažu superpagasts Akmeņu mežs Pokaiņos [ 5 ] 2004-10-13 Pa Baltijas dzintara ceļu 2004-10-07 Nocērt Svētā kalna mežu 2004-10-06 Zemgalē visvairāk lauku labumu – Jelgavas rajonā [ 1 ] 2004-10-04 Prece – padomju šarms tūristiem Nogaršot Latvijas vīnu 2004-09-28 Latgaliskā eksotika 2004-09-27 Pastaiga pa Latvijas Venēciju Citiem zelts - zemē, Inčukalnā - gaisāKad rudens darbi padarīti, nāk atmiņā saulainās dienas, kad esam ārpus ierastās vides. Man atmiņā palikušas vairākas dienas, ko pavadīju Inčukalnā, Rīgas rajonā.
Ģerbonī attēlots lepni soļojošs Incis Vispirms devāmies uz Inčukalna tautas namu, kurā jau sesto gadu vietējie mākslinieki rīko izstādes. Šogad ar saviem darbiem piedalījās 24 inčukalnieši. Tautas namā mājvietu raduši pašdarbības kolektīvi - jauktais koris “Mežābele”, veco ļaužu koris “Atblāzma”, pūtēju orķestris, bērnu deju kolektīvs, dramatiskais pulciņš un vidējās paaudzes deju kolektīvs “Virši”. No I.Freimanes uzzināju par pagājušā gadsimta divdesmitajos gados nodibināto Saieta namu. Kādreiz ēka blakus viesnīcai bijusi zirgu stallis. Kad uzbūvēja dzelzceļu, pēc zirgu staļļiem vairs nebija vajadzības. Ēku nedaudz pārbūvējot, 1929.gadā inčukalnieši tika pie sava tautas nama, kurā sākušās kultūras aktivitātes. Apskatīju labiekārtoto, ar vietējo iedzīvotāju greznumlietiņu, rokdarbnieču darbiem izrotāto tautas nama vadītājas kabinetu. Viņa pastāstīja par kaķi pagasta ģerbonī: 1436.gadā sakarā ar nelielu zemes izlēņojumu lībietim Hincem pirmo reizi rakstu avotos minēts Inčukalns (tolaik - Hincenberga, kas ir tiešs tulkojums vācu valodā). Droši vien Hincem bija arī kāds Incis, tāpēc dots šāds vietas nosaukums, bet pagasta ģerbonī attēlots lepni soļojošs Incis. Inčukalna kartē atzīmēti kultūras un dabas pieminekļi, kuri apskatāmi 107 kvadrātkilometru lielā teritorijā. Laikrakstu “Inčukalna Laiks” var iegādāties katrs. To izdod Inčukalna pagasta padome. Viss par Inčukalnu un apkārtni, izciliem cilvēkiem, vēsturi, dabu un citu apkopots grāmatā “Inčukalna mozaīka”, kurā uzzinu par pagasta sākotni. Velnala - 19.gadsimtā garākā Latvijas ala Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka Inčukalna teritorija bijusi Gaujas lībiešu apdzīvota jau pirmajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras (jaunajā akmens laikmetā). Gaujas senlejas plašās, zāļainās palienes bijušas izdevīgas senajiem lopkopjiem, bet vieglā augsne upes krastos -apstrādājama ar pirmatnējo zemkopju primitīvajiem darbarīkiem. Pirmo reizi vēstures avotos lībieši minēti 11.gadsimtā – Nestora “Senkrievu hronikā”. Plašākas ziņas par viņiem atrodamas Indriķa “Livonijas hronikā” (12. un 13.gadsimtā). Gaujas lībiešu kultūru nosaka piederība somugru tautu grupai un sakari ar kaimiņu apgabaliem - latgaļu, igauņu, senkrievu, skandināvu zemēm. Pirmais nopietnais mēģinājums izpētīt Gaujas lībiešu uzkalniņu kapus notika 1835.gadā pēc barona fon Volfa iniciatīvas. Gaujas lībiešu uzkalniņu kapu inventārs sniedz priekšstatu par rotaslietām, darbarīkiem un ieročiem, kas lietoti no 11. līdz 13.gadsimtam. No skandināviem iegūtās bruņrupuču saktas un važiņu krūšu rotas ir īpaši raksturīgas lībiešiem. Saules un Mēness kults atspoguļojas aproču, kakla važiņu un ieroču rotājumos ar apaļiem punktiņiem un trijstūriem. Līkloči, eglīte, ugunskurs lībiešu rakstos liecina par seniem ticējumiem un pirmatnējiem kosmiskiem priekšstatiem. Gaujas lībiešu rotas un ieroči liecina par čūskas, sevišķi zalkša, kultu. Lai izlūgtos no Dieva svētību, Gaujas krasta iedzīvotāji atstājuši ziedojumus zem ēku pavardiem. Liela nozīme bija lībiešu upuralām, kas bieži minētas folklorā. Kulta vieta bijusi arī Inčukalna Velnala - 19.gadsimtā garākā Latvijas ala. Pagasts attīstījies uz bijušās muižas zemes Senajos laikos tagadējā Inčukalna pagasta teritorijā (Vangažu pusē) bijis ķieģeļu ceplis, čuguna lietuve, viduslaikos arī vara kausētava, stikla rūpnīca, papīra manufaktūras ražotne, māla trauku glabātava un darbnīca. 1804.gadā Vidzemes guberņā jau bijušas 50 manufaktūras. Kas gan būtu Latvijas lauku ainava bez seno muižu apbūves kompleksiem? Pilis, nelielas kungu mājas, staļļi, klētis, kūtis, kalpu mītnes un citas būves veidoja vidi, kura bija paredzēta ikdienas dzīvei. Par Inčukalna muižas pirmsākumiem liecina divi dokumenti: L.Strīka “Betrage zur Geschichte der Ritterguter Livlands” un H.Hāgemeistera “Materialen zur einer Geschichte der Landguter Livlands”. Tajos stāstīts par Inčukalna muižas ceļošanu no rokas rokā. Inčukalna pagasts attīstījies uz bijušās Inčukalna muižas zemes. Jau apmēram 1875.gadā toreizējais muižas īpašnieks Maksimiliāns fon Volfs uzcēlis vairākas ēkas muižas graudnieku, amatnieku un citu kalpotāju novietošanai. Inčukalnā bijuši vairāki krogi. Silzemnieku krogā savulaik, braucot no Pēterburgas uz Eiropu, nakšņojusi Krievijas ķeizariene Katrīna II. Inčukalna muižas alus brūzī un krogā saimniekojis Jānis Peine, dzejnieka Jāņa Sudrabkalna tēvs. Arī Inčukalnā, tāpat kā citur Latvijā, krogi, lai tie būtu ērti sasniedzami, bija lielāku vai mazāku ceļu malā ik pēc trim četriem kilometriem, krustcelēs, kā arī pie baznīcas. 19.gadsimta astoņdesmitajos gados pagastā ierīkota dzelzceļa stacija Hincenbergs un sākusies straujāka Inčukalna attīstība. Apkārt muižai bijis skaisti iekopts parks, tā vidū dīķis ar saliņu, uz kuras dzīvojušas divas stirniņas. No krasta uz salu vedusi laipa, pa kuru gājuši dzīvniekus barot. Muižkungam piederējis liels ābeļdārzs, alus darītava un alus pagrabi, kas kara laikā nopostīti. Pats muižkungs esot bijis ļoti labs cilvēks: Ziemassvētkos un arī citos svētkos apdāvinājis kalpus un tuvumā dzīvojošos vecos, nespējīgos cilvēkus. Savam dēlam Aleksandram barons uzcēlis pili Inčukalna parkā. Parks vēl ilgi dēvēts par Aleksandra parku. Tajā bijusi arī dārznieka māja. Pils gan kara laikā nopostīta, bet parks un tajā stādītie vietējie un svešzemju koki palikuši. Parkā aug baltās akācijas, tūjas, austrumu sūrenes, ābeles, plūmes, lapegles, Kanādas ozoli, kļavas, bērzi. Kopš muižas laikiem Indrānu parkā saglabājusies vien dārznieka māja. Tās tagadējā saimniece Ausmas kundze esot redzējusi vecā dārznieka spoku. Interesanti, ka pagastam kā administratīvi teritoriālai vienībai Latvijā ir sena vēsture. Jau 13.gadsimtā pagasts bijis nodokļu un tiesas iecirknis, tāpēc parādījās arī amatvīri - vai nu pašu laucinieku, vai kunga izraudzītas personas, kuru uzdevums bijis piedalīties nodokļu ievākšanā, kopēja mielasta rīkošanā un tiesas spriešanā. Visi kunga ļaudis bija pakļauti muižnieka vai barona jurisdikcijai un mājas pārmācībai (sodīšanai). Gaujas krastos izaug vasarnīcu ciems 20.gadsimta sākumā Inčukalna pagasts gaisa tīrības ziņā bija 2.vietā Eiropā. Tīrais, veselīgais gaiss, priežu mežs, Gauja, ērta satiksme ar Rīgu - tas viss nodrošināja, ka Inčukalns kļuva iecienīta atpūtas vieta. Pēc Pirmā pasaules kara postījumu likvidēšanas Gaujas krastos izauga vasarnīcu ciems, ko būvēja rīdzinieki. Latvijas brīvvalsts laikā no 467 pagasta saimniecībām 304 bija vasarnīcas un sīksaimniecības. Gaujmalas vasarnīcu ciematu izvēlējušies daudzi kultūras un mākslas darbinieki. Tur vasarās atpūtās aktrise Anta Klints, režisors Alfreds Amtmanis - Briedītis, diriģents Jānis Ozoliņš un citi. Inčukalnieši šo pusi dēvēja par Aktieru krastu. Gaujmala tolaik izcēlās ar lielu sakoptību. Inčukalniešiem ir teiciens: “Citiem zelts - zemē, Inčukalnā - gaisā.” Ar to viņi domājuši īpaši labvēlīgo gaisu, ko rada apkārtējie priežu meži, kuri tiek saudzēti, nevis izzāģēti. Mūsdienās Inčukalnā pārsteidz stratēģiski svarīgu jaunbūvju skaits: jauna siltumtrase, jauna ambulance, jauns ceļš, ūdenstornis, jauna bibliotēka ar vairāk nekā 15 000 grāmatām un 2003.gadā uzceltais modernais sporta komplekss. Vispirms apmeklēju bibliotēku, iepazinos ar tās direktori Viju Onskuli. Viņa pastāstīja, ka dienā bibliotēku apmeklē apmēram 100 cilvēku. Šeit viņiem ir iespēja iepazīties ar gandrīz visu jaunāko periodiku, skenēt un kopēt materiālus, strādāt pie moderniem datoriem ar jaudīgu interneta pieslēgumu. Skolēniem un studentiem tiek piedāvāta ne tikai obligātā mācību literatūra, bet arī daudz vēstures, politikas, filozofijas un citu zinātnisku un populārzinātnisku grāmatu. Brauc atpūsties arī no Alūksnes Nofotografēju moderno sporta kompleksu, bet radās vēlēšanās iekļūt arī tā iekšpusē. Sporta kompleksa direktors Antons Geiba bija uz vietas. Viņš labprāt izrādīja visu un ar lepnumu pastāstīja, ka gan cenu, gan piedāvāto pakalpojumu ziņā sporta komplekss konkurē gandrīz ar visiem Rīgas sporta klubiem. Uz šejieni brauc sportot, atpūsties no tāliem un tuviem Latvijas rajoniem, arī no Alūksnes. Šeit ir pieejams viss - peldēšana, basketbols, volejbols, florbols, rokasbumba, aerobika, teniss, galda teniss. Darbojas arī sauna, solārijs un trenažieru zāle. Sporta kompleksā notiek ne tikai vietējās, bet arī starptautiskas sacensības, jo telpas un piedāvātās ērtības atbilst visiem standartiem. Sporta kompleksā visu darba laiku profesionālus padomus var saņemt no treneriem, kā arī vienmēr uz vietas ir pirmās palīdzības sniedzēji. SIA “Rāmkalni” ziemā ar slēpošanas un vasarā ar rodeļu trasi komentārus vairs neprasa. Inčukalna pasta ēka celta 1897.gadā, un līdz pat šai dienai tajā bijusi pasta nodaļa. Vēl 1944.gadā pastu vadāja ar zirgiem. 1945.gadā laupīšanas nolūkā tika nošauts pasta pavadonis, kad viņš veda pastu no Bīriņiem uz Raganu. No 1950. līdz 1956.gadam pasta sūtījumus veda ar tālsatiksmes vilciena pasta vagoniem. Vilciens stacijā stāvēja tikai minūti, tāpēc vajadzēja rīkoties ļoti ātri. Pēc 1956.gada pastu sāka vest ar automašīnām un autobusiem. Inčukalns vienmēr bijis plaši pazīstams Jā, ko apskatīt Inčukalna pagasta teritorijā ir daudz, jo Inčukalns vienmēr bijis plaši pazīstams gan ar restorānu “Sēnīte”, gan Velnalu, gan operdziedātājas Annas Ludiņas - Pabiānes ierīkoto dendrāriju - Operas dārzu “Līgotnēs”, gan ar Gaujas Nacionālā parka daļiņu - posmu starp Gauju un Vidzemes šoseju, sākot no “Sēnītes” līdz Siguldai. “Sēnīte” izskatījusies brīnišķīga Vēl 1945.gadā Rīgas - Pleskavas 38.kilometrā un vecā Valmieras ceļa krustojumā bija tikai krūmi un paegļi. 1948.gadā pēc Inčukalna patērētāju biedrības priekšsēdētāja ierosinājuma tika izcirsti krūmi un uzcelta tējnīca, kur no siltajiem ēdieniem bija tikai desiņas. Tējnīcā saimniekoja tikai viens cilvēks - bufetes pārzinis. Nepilnus divus kilometrus uz Rīgas pusi pie Silšalku mājām darbojās otrs izveicīgā privātuzņēmēja Kalniņa kiosks. Viņš mācējis konkurēt ar patērētāju biedrības tējnīcu. Ļaudis runāja, ka Kalniņš autobusu šoferiem par brīvu dodot ceptas mednieku desiņas un glāzi stiprāka dzēriena, tādēļ pie šī kioska šoferi labprāt pieturējuši. Arī pasažieriem bijusi iespēja nogaršot Kalniņa labumus. Kādu dienu Inčukalna mežniecībā esot ieradies Krustiņu kioska vadītājs un lūdzis, lai vīri izgatavo vienkāršu koka soliņu, ko nolikt pie puķu dobēm. Tolaik mežniecībā strādājis vecais Blūzmanis, kluss un godīgs darba darītājs. Vecais vīrs, protams, neatteicis un šo uzdevumu uzņēmis kā goda parādīšanu. Darbu viņš veicis ar uzviju. Izgatavojis ne tikai soliņu, bet arī mazu, apaļu lapenīti kā sēnīti. Lai efekts būtu lielāks, lapenītes jumtu nokrāsojis koši sarkanu, bet kātā ar nazi iegriezis vārdu “Sēnīte”. Uz zaļā meža fona “Sēnīte” izskatījusies brīnišķīga. Braucot pa Vidzemes šoseju, jau lielā attālumā varēja saredzēt “Sēnītes” sarkano cepurīti. Ar laiku autobusu pasažieri to iecienīja un lūdza šoferus pieturēt pie tās. Pagāja vairāki gadi, “Sēnītes” kātiņš sapuva un tā apgāzās, bet nosaukums tautā palika. 1951.gadā nelielajā “Sēnītes” platībā jau rīkojušies trīs cilvēki: pavārs, bufetes pārzinis un oficiante. Tad tika piebūvēts neliels paplašinājums virtuvei un viesu telpai. 1964.gadā Krustiņa ēdnīcai sākuši celt jaunu modernu sabiedriskās ēdināšanas ēku. Astoņdesmitajos gados tajā strādāja jau apmēram 130 darbinieki. Žēl, bet nu jau otro gadu “Sēnītes” uzņēmums stāv tukšs, vientuļš, un nav zināms tās turpmākais liktenis... Teritorijā ir četras dzelzceļa stacijas Inčukalna pagastu šķērso Rīgas - Pleskavas šoseja un dzelzceļa līnija Rīga - Valka. Teritorijā ir četras dzelzceļa stacijas: Vangaži, Inčukalns, Egļupe un Silciems. Tas veicinājis rūpniecības attīstību pagastā. Uzņēmumu reģistra dati liecina, ka Inčukalna pagastā ir vairāk nekā 60 uzņēmumi. Lielākie ir saistīti ar kokrūpniecības nozari: “Inčukalns Timber” - kokapstrāde, “Swedwood” - kokapstrāde, skaidu brikešu ražošana, “Rettenmeier Baltic Timber” - kokapstrāde, “Latgranula” - skaidu brikešu (granulu) ražošana, “Siguldas bloks” - būvmateriāli. Inčukalna pagastā komunālos pakalpojumus iedzīvotājiem sniedz SIA “Gaujas ceļš”. Ir 12 veikali, 2 degvielas uzpildes stacijas - “Plus-1” un “Virši-A”, restorāns “Pilsmuiža”, kafejnīca “Pavards”, 2 viesu nami - “Aivari” un “Incis”, 2 krodziņi - “Pie brāļa”, “Pārcēlāja Annas dzīve”, 3 frizētavas, šūšanas darbnīca, kosmētiskais kabinets, 2 pasta nodaļas - Inčukalns un Gauja. Inčukalnā ir pamatskola, kurā mācās 254 skolēni. Skaistā, izremontētā mājā darbojas pirmsskolas izglītības iestāde “Minka”, mūzikas skola. Pavisam mistiskā vietā ir Patiltu aliņa Staigājot pa abas takām, mēs atradām dižkokus - Mareju un Vilkaču priedi, un pašu lielāko - 4,5 metrus garo - ozolu, kas aug pie pašas Inčukalna Velnalas. Pavisam mistiskā vietā esot 15 metrus dziļā Patiltu aliņa. Tā atrodas maza strautiņa izskalotā grāvī netālu no Gaujas tilta. Vietējie iedzīvotāji zina stāstīt, ka tur uzturēties esot bīstami, jo šosejas transporta radītā vibrācija draud izraisīt nobrukumus. Arī virs šīs alas aug varens ozols. Alas un latviešu svētkoka atrašanās vienuviet nebūt nav nejauša. Jāpiemin arī Inčukalna ievērojamākie cilvēki. Šeit dzimis un par skolotāju strādājis jaunlatvietis Juris Caunītis (1826 - 1861). 1893.gada maijā darbu Inčukalna muižā uzsācis rakstnieks Doku Atis (1861 - 1903). Muižā viņam bijuši vairāki pienākumi: pirmkārt, alus brūža, klēts uzraudzība, otrkārt, lūkot, lai muižas ļaudis pieklājīgi uzvestos un nepiedzertos, treškārt, noturēt lūgšanas kopā ar muižas ļaudīm, vēlāk viņš pildījis grāmatveža pienākumus. Gandrīz pirms 570 gadiem... un tagad Dažas dienas pirms šā raksta pabeigšanas saņēmu vēstuli ar ielūgumu un laikraksta “Inčukalna Laiks” izgriezumu. To sūtīja Inčukalna tautas nama vadītāja Inga Freimane un Edīte Klimenko. Rakstā “Kas tas ir?” stāstīts, ka “lībietis Hince gandrīz pirms 570 gadiem ir iesējis ne vienu vien ozolzīli pagasta zemē. Un šīsvasaras nogalē kāds ozols, kas auga pie pagasta pamatskolas, nu ir pārvērties par celmu, lai mēs viņu iedēstītu šeit - pie tautas nama. Tagad “Hince” rāda visiem pareizo ceļa virzienu, novēlot labu ceļa vēju ar pagasta simbolu Inci vējrādītājā, un aicina inčukalniešus uz pasākumiem tautas namā. Un varbūt arī uz satikšanos - “Tiksimies pie Hinces”!” (Tas ir - pie afišu staba.) Saņēmu arī ielūgumu uz nākamā gada svētkiem Inčukalnā: 570 gadi Inčukalnam un 100 gadi Annai Ludiņai - Pabiānei - mākslinieku dārza saimniecei, operas solistei, un 10 gadi deju kolektīvam “Virši”. Ciemojoties Inčukalnā, tiku aizvesta ekskursijā uz Siguldu, Turaidu un Raganu. Ierodoties tur pēc ilgāka laika, ievēroju - cik daudz darīts, lai piesaistītu tūristus Latvijas skaistākajām vietām! 2005-10-27 Dzirkstele Ella Bezrukih |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Kur atpūsties Latvijā ? | Lasiet vēl |
|
|
|
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
| Notikumu kalendārs |
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.