 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Senā ķeltu zeme - ĪrijaLaikā, kad zemnieki Eiropā ir satraukti par savu nākotni, Īrija lepojas ar sasniegumiem lauksaimniecībā. Šī valsts dod darbu daudziem tūkstošiem ārvalstu strādniekiem. Tikai no Latvijas vien 5000 iedzīvotāju saņēmuši darba atļaujas Īrijā.
Vēl pirms 15 gadiem Īrija bija starp atpalikušajām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Taču šobrīd tā ir starp bagātākajām zemēm un šodien sevi var saukt par pārtikušu valsti. Tagad uz šo zemi spiesti braukt piepelnīties iedzīvotāji no Latvijas. Man nācās runāt arī ar Apes iedzīvotājiem, kuri tur strādājuši un turpina strādāt, viņi atbildēja: “Kas strādā, tas arī nopelna. Labi, ka ir tāda Īrijas valsts, kur varam par darbu saņemt cilvēcīgu algu, palīdzēt saviem tuviniekiem, skolot bērnus, samaksāt par dzīvokli un tā tālāk.” No Pilskalnu ģimenes uzzināju, ka Īrijā vēl arvien strādā divi viņu dēli. Viens - Artis - pa Ziemassvētkiem un Jaungadu ciemojās Apē pie vecākiem. Viņš uzaicinājis savu māsu Santu viesoties pie viņa. Braukt ar brāli kopā drošāk, tādēļ Apes vidusskolas 8.klases skolniece Santa Pilskalne devās pirmajā ārzemju braucienā. Santa pastāstīja: “No 3. līdz 14.janvārim biju Īrijā. Turp un atpakaļ lidoju ar lidmašīnu Rīga - Dublina, lidojums ilgst trīs stundas. Dublinā sagaidīja otrs brālis Jānis ar ģimeni. Ar mašīnu braucām pa naksnīgo Dublinu. Pilsēta vēl dzīvoja Ziemassvētku noskaņā, bija krāšņi uzposta, izgaismotas ēkas, rotāti veikalu skatlogi, mirgoja lampiņas eglēs, kokos, palmās. Līdz Monaganas pilsētai braucām divas stundas. Brīvajā laikā brāļi parādīja šo pilsētu un Dandolku ar tās apkārtējiem kalniem. Monaganā patika uzpostā greznā gotikas stila katoļu baznīca un tās apkārtne. Baznīcas tornī skanēja Ziemassvētku melodijas. Pie katras mājas ir košumkrūmi un palmas. Pie pilsētas domes ēkas stāvēja izgreznota egle. Šī pilsēta lieluma ziņā ir apmēram kā Alūksne, tikai kalnaināka. Staigājot pa pilsētu, dzirdēju angļu, franču, krievu, poļu, lietuviešu un latviešu valodu, redzēju tumšās un dzeltenās rases pārstāvjus. Interesanti bija vērot skolēnus skolas formas tērpos: zēniem - tumši zilas bikses un tumšs džemperis, zem tā gaišs krekls, meitenēm - rūtoti svārciņi, vestīte un gaišas blūzes. Jauka bija ekskursija ar mašīnu uz Dandolkas pilsētu Īrijas jūras krastā. Tur jau bija augstāki kalni. Taču viens bija tāds, kurā braucot augšā kalnā, mašīnai izslēdzas motors, bet tā apmēram 20 metrus pati brauc kalnā, it kā ar magnēta palīdzību uzvilkta. To vietu tā arī sauc par magnētisko kalnu. Uzbraucot kalna virsotnē līdz sniegiem, bija liels vējš, bet visapkārt pavērās skaista panorāma uz pilsētu un jūras līci. Kādā dienā apmeklēju brāli viņa darbavietā - šampinjonu audzētavā. Nekad agrāk nebiju redzējusi vienuviet tik daudz sēņu. Man patika arī būt pilsētas lielajā Tirdzniecības centrā, iepazīties ar vietējo preču klāstu, nopirkt piemiņas lietiņas.” Zaļo visu gadu Rakstot Santas pārdzīvojumus svešajā zemē Īrijā, atmiņā nāk arī mans pirmais ceļojums uz šo valsti. Drosmīgākie ekskursiju organizētāji un vadītāji aicināja piedalīties ceļojumā, kurā mēs tā īsti vēl nezinājām, ko tur redzēsim, kur nakšņosim, tādēļ nakšņojām autobusā, bet bijām laimīgi, ka iepazīsim citu pasauli. Toreiz mēs braucām vasarā, lietus nelija. Īrijā patiešām bija daudz ko apskatīt, un ne par velti Īriju dēvē par “zaļo salu” - jo vairāk nekā pusi tās teritorijas aizņem pļavas un lauki, kas zaļo visu gadu. Siltās okeāna straumes ietekmē veidojas bagātīgi nokrišņi un biezas miglas. Lielais mitrums veicina teritorijas pārpurvošanos. 8 % salas teritorijas aizņem purvi. Tos izmanto kūdras ieguvei, kas daudzviet ir gandrīz vienīgais kurināmā veids. Kādreiz biezie meži gandrīz pilnīgi iznīcināti. Salas vidusdaļas līdzenumos no visām pusēm ietver vidēji augsti kalni. Piekrastē raksturīgas klintis, fjordi. Kalnus šķērso upju ielejas. Lielākā upe ir Šenona. Daudz ir arī ezeru. Maijā klimata ietekmē Īrijā izveidojies apbrīnojams mērenās un subtropu joslas augu “sajaukums” - līdzās kļavām aug lauru koki, starp eglēm - palmas, skābarži un citronkoki. Lielāko daļu salas aizņem Īrijas valsts, kuras iedzīvotāji ir īri (98 %). Viņi ir seno ķeltu pēcnācēji, kas runā gēlu valodā. Šī senā valoda tiek lietota reti. Oficiālā valsts valoda ir angļu. Īrijas nacionālā krāsa ir zaļā un simbols - četrlapu āboliņa lapa. Liela daļa iedzīvotāju nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Galvenais pārtikas produkts ir kartupeļi. Jau 19.gadsimtā lielai daļai īru piederēja mazi zemes gabaliņi, kuros audzēja galvenokārt pārtikas kartupeļus. Kad 1845. un 1848.gadā bija neraža, vairāk nekā 750 000 cilvēku nomira badā, bet uz ārzemēm emigrēja apmēram 4 miljoni cilvēku. Tā ASV mūsdienās dzīvo apmēram četras reizes vairāk īru nekā pašā Īrijā, arī citās valstīs ir īru kopienas, kuras piederīgie kopj savas zemes paražas. Svarīgu vietu Īrijas tautsaimniecībā aizņem pārtikas rūpniecība. Līdzās piena un gaļas produktiem, slavenajam alum un īru viskijam attīstīta arī zvejniecība un ar to saistītās zivju pārstrādes nozares. Īrijā vienmēr bijusi slavena ar tradicionālajiem stikla, mežģīņu, audekla izstrādājumiem. Tagad tur ražo zāles, elektroniskās iekārtas un daudzas modernas preces. Daudzi iedzīvotāji tagad nodarbināti tūristu apkalpošanā. Vēsturiskie avoti liecina, ka pirmie akmens laikmeta mednieki Īrijā ieradās no Eiropas. Viņiem sekoja ķelti, kas sadalīja Īriju nelielās karalistēs. Ķeltu laikmetā radās fantastiskas leģendas un brīnišķīgi stāsti par dieviem, varoņiem, kaujām un tā tālāk. Kļūst par Eiropas kultūras centru 432.gadā Svētais Patriks valstī ieviesa kristietību un kļuva par Īrijas svēto patronu. Sekoja zelta laikmets, kurā īru kristieši nodarbojās ar zinātni, glezniecību, rakstniecību. Tad Īrija kļuva par Eiropas kultūras centru. 795.gadā vikingi pārtrauca šo mieru. Viņi šeit uzcēla apmetnes un galvaspilsētu Dublinu. Taču 12.gadsimtā normaņi kontrolēja Īrijas lielāko daļu. Indriķis VIII, Elizabete I un Kārlis VI izmantoja protestantismu un pārvietoja skotus uz Īrijai atņemtajām teritorijām, īpaši uz Olsteru, lai tur palielinātu tronim lojālo cilvēku skaitu. Tas arī ir cēlonis pašreizējiem konfliktiem Ziemeļīrijā, kur valda neiecietība un bumbu sprādzienos mirst cilvēki. Tā nu etniskajam un reliģiskajam naidam starp īriem un britiem vēsture turpinās. 1992.gadā salas dienvidos tika radīta īru brīvvalsts. Ziemeļīrijā valdīja protestantu vairākums. 1968.gadā tika apspiestas katoļticīgo prasības pēc pilsoņtiesībām. Savstarpējās neuzticības gadi izsauca jaunu vardarbību. Tika ievesta angļu armija, lai nodrošinātu mieru, taču viņu klātbūtne izraisīja konfliktus. Cilvēki arvien meklēja miermīlīgus risinājumus. Sākās diskusijas par nepieciešamību iestāties Eiropas Savienībā. Viens pagrieziena punkts bija 1973.gads, kad Īrija uzņemta Eiropas Savienībā. Tas pavēra daudz jaunu iespēju ekonomikas attīstībai. “Zaļā sala” ir prasmīgi spējusi izmantot Eiropas Savienības finanšu resursus. Lai mūsu tūristu grupa no Latvijas nokļūtu Īrijā, braucām ar autobusu cauri Lietuvai, Polijai un Vācijai (nakšņojot autobusā). Beidzot varējām atpūsties Antverpenē - vēsturiskajā Flandrijas pilsētā un mākslinieka Rubensa dzimtenē. Skaists pārdzīvojums bija brauciens ar prāmi uz Britu salām Kale Duvra. Sekoja pārbrauciens līdz Velsai un tad atkal prāmis uz Īriju Holiheda - Dublina. Izvēlējāmies lētās jaunatnes viesnīcas. Nākamajā dienā atpūtušies vispirms ar autobusu devāmies ekskursijā pa Dublinu - Īrijas galvaspilsētu, ko dibinājuši vikingi un kas ir vairāk nekā tūkstoš gadu veca. Kā ierakstīts manā dienasgrāmatā, šeit kopā ar gidi apskatījām Dublinas pili, karaļa Džordža laika parkus, Svētā Patrika katedrāli, slaveno 1592.gadā karalienes Elizabetes I dibināto universitāti - Trīsvienības koledžu. Tad bija brīvais laiks - jaukākā nodarbe - vienkārši staigāt pa Dublinas ielām, izlokoties cauri ielu tirgotājiem un muzikantiem, vērojot ļaudis un karaļa Džordža laika arhitektūru, mielojot acis ar māju spilgto akcentu - izsmalcinātajām durvīm. Vēlreiz iegriezāmies milzīgajā Fīniksas parkā, lai atpūstos. Pēcpusdienā mūs iepazīstināja ar Ginesa ģimenes uzņēmuma alus darītavu, kur katram piešķīra pinti alus par brīvu. Nākamajā dienā apskatījām Viklovas nacionālā parka apkārtni un Poverskorta pili un dārzus, tad Glendelovas abatiju - ķeltu, vēlāk kristiešu svētvietu. Skūpsta pils akmeni Visvairāk palikusi atmiņā leģendām apvītā Blarnejas pils un tās slavenais akmens, kuru noskūpstot, kā vēsta leģenda no Elizabetes I laikiem, šie cilvēki tikšot apveltīti ar daiļrunības spējām... Tā arī izdarījām... Tad braucām uz Aivera pussalu - gleznainu apvidu Īrijā, kuru dēvē par “Kerijas loku” - 180 kilometrus garais ceļš veda caur zvejnieku ciematiem, gar kalniem un klinšaino jūras piekrasti. Bet Būrenas pussala bija īsts kalķakmens klinšu “tuksnesis”. Augstākās jūras klintis Eiropā - Mohēras klintis - ir līdz 213 metriem augstas un stiepjas 8 kilometru garumā. Uz tām atrodas Napoleona karagājiena laikā iznīcināts forts, kur vēlāk uzbūvēts signāltornis. Sekoja vēsturiskās Īrijas pilsētas Galvejas apskate. Atlantijas okeāna piekrastē Ziemeļīrijas ziemeļos nelielā vietā daba jauki paspēlējusies ar bazalta iežiem. Te mēs kāpelējam pa pirms 60 miljoniem gadu veidotajiem vecajiem kristāliem. Tie veidoti precīzās ģeometriskās formās. Vulkānisko procesu un liela spiediena darbības rezultātā, cietējot zemes garozai, tie tagad ar savām formām mulsina cilvēku prātus. Iesākumā cilvēki domājuši, ka to radījuši pirmatnējie ļaudis. Vēl tikusi izdomāta skaista leģenda par īru milzi Finu Makūlu, kurš gan nav bijis sevišķi liels, un gigantu skotu Benandonneru, kurš dzīvojis netālajā Skotijā. Pāri ūdens šaurumam viņi abi sabļaustījušies un sākuši viens otru kacināt, līdz beidzot lielajam Benandonneram vairs neizturējuši nervi un šis mazo izaicinājis uz cīņu. Bet pa vidu bijis ūdens - kā tikt vienam pie otra? Izdomājuši viens otram būvēt pretī ceļu - Gigantu ceļu... Interesanti, ka Skotijas piekrastē iepretī īru zemei ir redzamas kristāliskas struktūras. Pēc kāda laika ceļš bijis gatavs un skotu milzis nācis ciemos pie īra, kurš, redzēdams, kāds milzenis patiesībā ir Benandonners, nobijies un paslēpies drēbju kaudzē. Kad skots gribējis sākt cīniņu un skaļi meklējis pretinieku, Fina Makūla sieva šo apklusinājusi, teikdama, ka šis drīz nākšot, bet pagaidām lai nebļaustoties, lai nepamodinātu viņu bērniņu, kurš patiesībā bija drēbēs paslēpies vīrs... Skotu milzis paskatījies uz “bērniņu” un apmulsis: ja reiz bērns ir tik liels, kāds tad ir viņa tēvs, sabijies un aizlaidies pa to pašu ceļu atpakaļ. Gigantu ceļš ir vairākus kilometrus garš. Atsevišķām vietām ir poētiski nosaukumi, piemēram, Lielās ērģeles, jo bazalta veidojumi atgādina gigantiskas stabules. Gigantu ceļš nav vienlaidus: kristāliskās struktūras te iznāk no ūdens vai parādās no klints kā palieli gabali. Kopš 1986.gada Gigantu ceļš ir Pasaules dabas un kultūras pieminekļu mantojuma sarakstā. Mums atļāva kāpelēt pa Gigantu ceļu, taču visur ir brīdinājuma zīmes saudzēt dabu un nenovirzīties no atļautajām takām. Tad pabraucām ar autobusu sešus kilometrus austrumu virzienā no Gigantu ceļa. Tur bija fantastiska vieta okeāna malā, kur no sauszemes uz saliņu veda 30 metrus augsts un 20 metrus garš šaurs trošu tilts pāri 24 metriem dziļai aizai. To sauc par zvejnieku tiltiņu. Man gan nebija dūšas pāriet tam pāri... Dažāda veida tilti tajā vietā pastāvējuši jau 350 gadus - tā zvejnieki tikuši tuvāk labākajām zivju vietām, kur iemest savus tīklus. Saule iespīd uz īsu brīdi Katrā tūristu maršrutā ir iekļauta mītiska pirmatnējo cilvēku kulta vieta Ņūgreindža, kas esot 600 gadus vecāka par Ēģiptes piramīdām. Vietējā gide mūs ieveda kapenēs un stāstīja par šo unikālo pirmsķeltu laikmeta apbedīšanas vietu, kurā saule iespīd uz neilgu brīdi tikai ziemas saulgriežos. Mēs te bijām jūlijā, tādēļ neredzējām to fantastisko mirkli, kādu 1969.gada 21.decembrī atklāja īru arheologs Maikls Kelijs, stāvēdams tumšā, alai līdzīgā telpā aizvēsturiskajā Ņūgreindžas kapukalnā. Gada visīsākās dienas rītā M.Kelijs gaidīja saullēktu un gatavojās pierakstīt savus iespaidus. Viņš uzsāka izrakumus kapukalnā jau 1962.gadā. No vietējiem iedzīvotājiem arheologs bija dzirdējis, kā noteiktos gada brīžos saules stars izlaužas caur kapukalna 18 metrus garo eju un apgaismo visu velvi. Dažas minūtes pirms pulksten deviņiem M.Kelijs tika atalgots ar skatu, ko labi pazina Ņūģreindžas cēlāji pirms 5 tūkstošiem gadu. Pulksten 8.54 pēc Griničas laika virs apvāršņa parādījās uzlecošās saules maliņa, pulksten 8.58 pirmais saules stars iespīdēja tieši jumta atverē un slīdēja pa eju, līdz sasniedza kapu velves grīdu. Šaurais gaismas stars kļuva platāks... kapenes apmirdzēja spoža gaisma. Arheologs pierakstīja savus iespaidus, lai saglabātu tos nākamajām paaudzēm un apstiprinātu faktu, ka Ņūgreindža, līdzīgi senajiem megalītiem Stounhendžā (Anglijā) un daudziem citiem aizvēsturiskiem pieminekļiem, raksturo astronomiskas līnijas atbilstoši nozīmīgākajam brīdim saules kalendārā. Simboliskā līmenī tie Ņūgreindžas cēlājiem asociējās ar gaismas uzvaru pār tumsu un dzīvības uzvaru pār nāvi. Atgādina lidojošo šķīvīti Pats kapukalns ir aptuveni 9 metrus augsts, un tā diametrs sasniedz 77 metrus. Tas atgādina lidojošo šķīvīti, kas nolaidies uz zemas kalna kores Boinas upes līkumā. Ņūgreindžas tuvumā atrodas vairāk nekā 20 mazāki kapukalni. Visi kopā tie veido akmens laikmeta apbedījumu vietu, kuras izcelsme tiek datēta aptuveni ar 3200.gadu pirms mūsu ēras. Kapukalna iekšpusē stiepjas šaura, apmēram metru plata un 18 metrus gara eja, kuras sienas un jumtu klāj akmens plāksnes. Eja ved uz galveno velvi ar trim sānu iedobumiem, kas atgādina āboliņa lapu. Kapu velve ir starp lielākajiem Ņūgreindžas brīnumiem. Speciālisti arvien vēl nav noskaidrojuši kapukalna patieso funkciju. Nav arī zināms, pie kādas kultūras piederēja tā cēlāji. Senajos īru tautas nostāstos Ņūgreindža tiek dēvēta par Boinas mājokli vai pili. Tā minēta saistībā ar īru dievu Dagdu jeb “labo dievu”. Dagda bija saules dievs un piederēja pie daniešu tautas, kura bijusi apveltīta ar īpašām spējām. Tā dzīvojusi Īrijā līdz ķeltu ienākšanai “teiksmainajos kalnos”. Dagdas Bru īpašumu mantojis viņa dēls Aengus, kurš pavēlējis burvju jātniekam pārvest Diarmita (pieminēts romantiskajā leģendā “Diarmita un Graines bēgšana”) mirstīgās atliekas no Benbulbena kalniem Glaigo grāfistē uz Bru. Tautas folklorā Ņūgreindžas pakalns saistīts ar nāvi. Leģenda vēsta, ka tā ir vēsturiska apbedījumu vieta, kur līdz kristietības ieviešanai 5.gadsimtā apglabāti īru karaļi no Taras, kas atrodas aptuveni 20 kilometrus no Ņūgreindžas. Viens karalis - Kormaks Makairts (aptuveni mūsu ēras 4.gs.) - esot stingri aizliedzis sevi apglabāt Bru, ko viņš saucis par “elku pielūdzēju kapsētu”. Taču karaļa pēcteči rīkojumu nav ņēmuši vērā un veduši viņa mirstīgās atliekas uz Bru. Tuvojoties Boinas upei, mirušā ķermenis brīnumainā kārtā trīs reizes piecēlies. Šis brīdinājums atturējis nesējus šķērsot upi, tāpēc viņi apbedījuši Kormaku upes dienvidu krastā, kā viņš to bija vēlējies. Ņūgreindža atkal no jauna tika atklāta 1699.gadā, kad vietējais zemes īpašnieks Čarlzs Kempbels lika novelt akmeņus no kalna, lai būvētu tur ceļu. Viņš atklāja ieeju kapeņu galerijā. Viens no pirmajiem Ņūgreindžas pētniekiem bija velsietis Edvards Luids (1660 - 1708), kurš nejauši atradās šajā vietā. Viņš secināja, ka tā bijusi seno īru upurēšanas vai apbedījuma vieta. E.Luids to raksturoja kā “visievērojamāko senās pasaules pieminekli”. Taču mūsdienu īru izcelsmes amerikāņu mākslas vēsturnieka Martina Brenana pētījumi parādīja, ka šie kapukalni raksturo astronomiskas līnijas atbilstoši saullēktam un saulrietam saulgriežu un ekvinokciju laikā. Arī Brenans atklāja, ka noteiktos gadalaikos mēness stari apspīd kapukalnus zīmīgā veidā. Tātad tie ir bijuši Saules vai Mēness tempļi jeb observatorijas. Viņš arī uzsvēra, ka senais Ņuģreindžas saimnieks ir saules dievs. Ņūgreindžas noslēpums nekad netiks atklāts līdz galam. Svin Sv.Patrika svētkus Vēl viens atmiņā paliekošs objekts ir Kašelas klints ar tās viduslaiku pilsdrupu izrobotajām kontūrām, kas paceļas pār smaragdzaļo Zelta ieleju Tipereri Dienvidīrijā. Tā saviļņo ikviena īra sirdi, tāpat kā grieķus iedvesmo Parteons, bet angļus - Stounhendža. Gide mūs uzveda ar zāli apaugušas 60 metrus augstas akropoles virsotnē, kur atrodas varenas gotiskās katedrāles, nocietinātas bīskapa pils un romānikas stila kapelas drupas. Šī klints, kas pār mazo Kašelas pilsētiņu vīd kā operas dekorācija, bija nozīmīga rezidence Mansteras pirmajiem karaļiem, kuri no 370. līdz 1100.gadam pārvaldīja gandrīz visu Īrijas dienviddaļu. Kašelas klints ir svēta ne tikai tādēļ, ka saistīta ar Īrijas patronu (aizstāvi) Svēto Patriku (apmēram 390 - 460), bet arī tādēļ ka tā ir starp Īrijas lielākajiem reliģiskajiem centriem (1101.gadā karalis Mērtegs O’ Braiens klinti uzdāvināja baznīcai). Teikās minēts, ka Kašelas klints radusies, kad velns no netālajiem kalniem nokodis kaļķakmens gabalu un izspļāvis to līdzenumā. Daudz ticamāk nekā mīts par velnu ir nostāsts par Svēto Patriku, kas esot apmeklējis klinti apmēram 450.gadā, lai kristītu eogenehtiešu jauno karali Aengu. Toreiz ļaudis zemojušies pagānu elka priekšā. Kad ieradies Sv.Patriks, šajā brīdī elki pēkšņi sabrukuši. Katru gadu marta vidū Dublinā un citās Īrijas pilsētās (šogad 17., 18., 19.martā) svin Svētā Patrika svētkus, jo viņš taču ir Īrijas aizstāvis. Svētku programma ir plaša - sākot ar teatralizētiem uzvedumiem, konkursiem un beidzot ar vispārēju parādi un uguņošanu. Rakstīt man palīdzēja mana dienasgrāmata un pārvestā skaistā bilžu grāmata, kas atklāja man gluži īrisku atziņu - ja pasaulē ir zeme, kurā toni vairāk nosaka sirds nekā intelekts, tad tā ir Īrija. 2006-03-02 Dzirkstele Ella Bezrukih |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.