 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulisArvien biežāk kāds Apes pilsētas iedzīvotājs iedrošinās paceļot uz tālākām zemēm, izrauties no ikdienas pienākumiem, atpūsties. Pagājušajā vasarā no - 31.jūlija līdz 7.augustam - kopā ar tūristu grupu no Latvijas uz vienu no Grieķijas salām - Krētu - devās Apes vidusskolas direktore Mirdza Karro. Esmu bijusi Grieķijā, bet Krētas salā vēl ne, tādēļ par gūtajiem iespaidiem gribējās uzzināt vairāk, iztaujājot viņu personīgi, pārlasīt Krētas vēsturi un leģendas.
Pazīst kā vēju salu Krēta nav tikai vienkārši lielākā Grieķijas sala vai ģeogrāfiskas koordinātas kartē, kur gadu tūkstošiem krustojušies jūrasbraucēju ceļi starp Eiropu, Āziju un Āfriku. Tā ir starp civilizācijas senākajiem šūpuļiem, kura noslēpumi vēl joprojām pilnībā nav atminēti. Salinieki paši to skanīgi sauc par megali nisi - kas nozīmē Lielā sala. Senatnē to pazina kā vēju salu un ticēja, ka te ir mājvieta vēju dievam Eolam. Krēta ir 260 kilometrus gara, platākajā vietā - 60 kilometri, bet šaurākajā - 12 kilometrus plata. Krētu mēdz uzskatīt par Eiropas vistālāko dienvidu punktu. Tā atrodas uz 35. ziemeļu paralēles un tāpēc vairāk uz dienvidiem nekā Āfrikas kontinenta ziemeļu piekraste. Lielajā salā dzīvo apmēram 600 tūkstoši iedzīvotāju, par kuru ienesīgāko saimniecības nozari kļuvis tūrisms. Ik gadus sezonas laikā salu apmeklē vairāk nekā 2 miljoni atpūtnieku. Ņemot vērā salas ģeogrāfisko novietojumu, te valda maigs, veselīgs un noturīgs klimats. Karstā, Vidusjūras klimatam tipiskā vasara ir gara un sausa. Salas ziemeļu piekrastē, kur atrodas izslavētie Krētas kūrorti, sezona turpinās līdz oktobrim, kad gaisa temperatūra ir pie +30 grādiem un ūdens temperatūra jūrā ir apmēram +26 grādi. Naktis ir siltas un maigas, īsti piemērotas šeit raksturīgajai vēlo vakaru rosībai tavernās un veikaliņos. M.Karro paskaidro, ka augusta sākumā karstums nebija tik nepanesams, jo jūras tuvumā to tik stipri nejūt. Svelmi Eiropas ziemeļniekiem tīkamu dara vasarās valdošais vējš, kas pūš no Centrālāzijas, bet kas pavasaros gan reizēm sagriež tādu virpuli, ka atnes sāli no jūras ar šļakatām, bet tas ir īslaicīgs. Vēl no Krētas iespaidiem M.Karro patīkami bijuši gan pazīstamas, gan nepazīstamas savvaļas puķes - orhidejas, savvaļas gladiolas un tulpes, lupīnas, anemones, aracejas visās varavīksnes krāsās, kas veido tādu paklāju, ka zib acu priekšā un priecē. Vēl simtgadīgie olīvkoki, vīģes, vīnogulāju plantācijas, gleznainās ainavas, ko veido augstie kalni jūras krastā, ciematiņi, vējdzirnavas - sens līdzeklis cīņā ar sausumu vai katrā ciematiņā. Vēl salas floru izdaiļo melones, kivi, avokado, oregano, timiāns un citi. Olīvkoku uzticamas pavadones ir kazas, no kuru piena tiek gatavots tradicionālais asais kazas siers Feta, kurš ir neaizstājama grieķu salātu sastāvdaļa. Kazas sieru mēdz pasniegt arī ceptu kopā ar garnelēm vai citām jūras veltēm. Krētā dzīvo gan mājas kazas, kuru kaklā uzkārto zvaniņu šķindoņu var dzirdēt tālu kalnu klusumā, gan arī mežonīgās savvaļas kazas kri - kri, kuras dzīvo kalnos un pārtiek no pieticīgajām dabas veltēm, ganās naktīs. Viena diena tika veltīta Hēraklejas (nosaukums no grieķu varoņa Hērakla vārda) un tās Arheoloģijas muzeja apskatei. Muzejā viņa iepazinās ar pasaulē nozīmīgāko Mīnoja laikmeta senlietu kolekciju un eksponātiem no visas Krētas salas. Divdesmit zāles pārpildītas ar mākslas darbiem no Kuosas, Festos, Malijas, Agijas, Triādas un citu arheoloģisko izrakumu vietām. Piedzimst ar vērša galvu Vēl viena diena pagājusi, apskatot Knosas pili, kas atrodas 5 kilometrus no Hēraklejas. Pils ir augstā kalnā uzceltas piecstāvu pilsētas drupas. Te, kā vēsta leģenda, atradies slavenais labirints, kurā dzīvojis pusvērsis, puscilvēks Mīnotaurs. Šo ekskursiju viņi veikuši gida pavadībā, lai nemaldītos un būtu skaidra pils vēsture. Saskaņā ar vēsturnieku pētījumiem Krētas jeb Mīnoja civilizācijas elite dzīvojusi tieši šajā pilsētā un tās valdnieku sauca par Mīnoju. Arheologi domā, ka šīs civilizācijas pastāvēšanas laikā bijuši apmēram divdesmit valdnieki jeb mīnoji. Tā bijusi kultūra, kura aiz sevis atstājusi fantastiski būvētas pilis. Knosas pils pastāvējusi no 2000. līdz 1350.gadam p.m.ē. Taču pats kalns apdzīvots jau 7.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras. Par augsti attīstīto civilizāciju var spriest no izziņas materiāliem un arheoloģiskajiem izrakumiem - 1600 istabu labirints, daudzas krāsainas freskas uz sienām, ventilācijas, apgaismes un kanalizācijas sistēma. Mīnojiešiem pastāvēja sava rakstība, ko vēl līdz šim nav izdevies atšifrēt. Nav atbildēta vēstures mīkla - šīs civilizācijas noslēpumainā bojāeja. Krētas Minoju pils ir angļu arheologa Artura Evansa mūža darbs. Pēc 5 gadu ilga cīniņa ar zemes īpašnieku Evansam izdevās nopirkt lielāko daļu teritorijas, un 1900.gadā viņš uzsāka izrakumus. Evanss pili rekonstruēja (Knosas pili 1878.gadā atklāja grieķu vēsturnieks Minos Kalokairinos). A.Evansa paveiktais darbs deva viņam pasaules slavu. Par cieņas parādīšanu stāsta pateicībā viņam un mūžīgai piemiņai Knosas pils dienvidu daļas Rietumu pagalmā uzstādīts Artura Evansa krūšutēls uz postamenta. Pēc viņa nāves līdz pat mūsu dienām arheoloģiskos pētījumus turpina vadīt Britu arheologu skola. Atrokot Knosas pilsdrupas, tika atrasts labirints, kurš atbilst Mīnotaura mitekļa aprakstiem mitoloģijā. Saskaņā ar grieķu leģendu par labirintu izveidojies sarežģīts mīts par auglību, ziedošanu, izglābšanos un brīvprātīgā upura triumfu pār cilvēku brutālāko instinktu spēkiem. Pērkona dievs Zevs nolaupīja feniķiešu valdnieka meitu skaisto Eiropu, un šim pārim piedzima Mīnojs - Krētas valdnieks, lielās Krētas flotes dibinātājs, pirātu bieds, gudrs likumdevējs un mīnoju reliģijas iedibinātājs. Leģenda stāsta, ka, lai iegūtu Krētas valdnieka troni, Mīnojs lūdzis jūras dievam Poseidonam sūtīt viņa tautai zīmi, ka tieši viņš ir dievu izredzētais. Poseidons dāvāja viņam svēto vērsi, kuru Mīnojs vēlāk apsolīja upurēt jūras valdniekam, taču neturēja doto vārdu. Par to viņš tika bargi sodīts: viņa sieva Pasifeja iemīlējās svētajā vērsī, un šajā mīlestībā piedzima Mīnotaurs, kuram bija vērša galva un cilvēka ķermenis. Prasmīgs arhitekts uzbūvējis sarežģītu labirintu bez izejas, kurā turēja Mīnotauru. Ik pēc 9 gadiem Atēnu iedzīvotāji bija spiesti sūtīt upuri Mīnotauram septiņas nevainīgas jaunavas un septiņus jaunekļus. Valdnieka Egeja dēls - grieķu varonis Tēsejs piedāvājās doties līdzi kārtējiem upuriem. Valdnieks bija ļoti noraizējies par dēla likteni, kurš devās atklātās briesmās. Taču pirms viņa aizbraukšanas tēvs redzēja zīmīgu sapni, kurā viņam ieteica paļauties uz mīlas dievi Afrodīti. Tiklīdz Tēsejs ieradās Mīnoja pilī, valdnieka meita, skaistā Ariadne Tēsejā iemīlējās un pat nevarēja pieļaut domu, ka jauneklis aizies bojā labirintā, tādēļ viņa tam iedeva līdzi dzijas kamoliņu, ar kura palīdzību atrast atpakaļceļu. Tēsejs devās līdzi jauniešiem labirintā, visu laiku turēdams rokā pavedienu, un, nonācis līdz centram, kur atradās Mīnotaurs, sīvā cīņā to uzveica. Tad viņš, turoties pie pavediena, viegli izgāja no labirinta, vezdams līdzi savus biedrus. Leģenda gan beidzas visai skumji. Atpakaļceļā Tēsejs, protams, priekā par uzvaru paņēma līdzi Ariadni. Kad vairākas dienas viņi bija peldējuši ar kuģi, Tēsejs lika piestāt Naksas salā, lai paņemtu dzeramo ūdeni un pārgulētu nakti. Ariadne miegā redzēja dīvainu sapni: dievi viņai lēmuši kļūt par Dionīsa sievu. Tāpēc, kad no rīta visi gatavojās doties tālāk, Ariadne atteicās braukt līdzi. Drīz Naksas salā ieradies Dionīss ar saviem satīriem un silēniem un aizvedis Ariadni ar savu kuģi. Pa to laiku Tēseja kuģis tuvojās Atēnām. Vai nu aiz prieka par izglābšanos, vai bēdājoties par zaudēto Ariadni, kuģotāji bija aizmirsuši apmainīt buras, un kuģis iebrauca ostā ar melnām burām. Skaidri saskatījis melnās buras, tēvs, valdnieks Egejs, metās no klints jūrā. No tā cēlies Egejas jūras nosaukums. Tēsejs lika atrast Egeja līķi un to godam apglabāt. Vulkāns joprojām palaikam atdzīvojas Nākamā iespaidīgākā ekskursija uz visu dienu bija pārbrauciens ar prāmi Hērakleja - Santorini, lai gida pavadībā būtu arī vulkāniskajā Santorini salā, tās galvaspilsētā Firā. Maro Firon ostu, kas atrodas 270 metrus zemāk nekā Fira, savieno gaisa tramvajs, kā arī 250 pakāpieni. Pēc ekskursijas nogurušie tūristi esot ar prieku izmantojuši gaisa tramvaju, lai nokļūtu ostā uz prāmja un dotos atpakaļ uz Krētu, uz Hērakleju. Santorini sala nav liela, taču tūristu skaits tajā mērāms miljonos. Pastāv hipotēze, ka Mīnoja civilizācija kopā ar Santorini salas kaimiņiem veidoja tā saucamo Atlantīdu - okeānā nogrimušo salu, kurā meklējami vai visi mūsu tagadējās kultūras pirmsākumi. Šo teoriju pamato fakts, ka Santorini 1500 gadus pirms mūsu ēras notika lielākais jebkad pasaules vēsturē notikušais vulkāna izvirdums, kura radītie viļņi bijuši tik gigantiski (apmēram 210 metrus augsti cunami viļņi), ka varēja izpostīt arī piecstāvu pilsētu Krētā, sasniedzot tur 70 metru. Vulkāns eksplodējis pēkšņi, un saceltie putekļi aizklājuši sauli tik blīvi, ka 150 kilometru rādiusā ļaudis to neredzēja vairākas nedēļas. Atmosfērai šaušalīgās elektrizācijas rezultātā radušies gigantiski zibeņi un gaisa viļņi apskrējuši zemeslodei apkārt vairākas reizes. Tā stāsta vēsturnieki, bet kas notika patiesībā, mēs nekad neuzzināsim. Vienīgi ticams fakts, ka šīs katastrofas rezultātā no zemes virsas tika noslaucīta vesela civilizācija. Salu noklāja melna lavas kārta, kura arī tagad rada īpatnēju un neaizmirstamu kontrastējošu krāsu paleti - melnās lavas klintis (arī pludmales uz salas ir melnas), baltās mājiņas un zilā jūra. Santorini esot jūtami gan bizantiešu, gan ēģiptiešu, gan arābu arhitektūras motīvi. Savienojoša iezīme arhitektūrā ir baznīciņas ar apaļajiem jūras zilajiem jumtiem. Un to ir apmēram 400. Mājas būvētas nevis uz augšu, bet uz leju: ieejot iekšā, var nokļūt pēdējā mājas stāvā, pārējie izvietoti zemāk. Staigājot pa klints labirintu, nekur neatrast divas vienādas mājiņas, katrā no tām ir citādāka terase ar zilu krūmu vai savdabīgi saliktiem akmeņiem pie durvīm. Viduslaikos bijis likums, ka, tiklīdz kā nomira zemes īpašnieks, viņa zemes stūrītis pārgājis mantojumā baznīcai. Tādējādi visus labākos zemes gabalus pamazām pārņēmuši svētie tēvi. Tad ļaudīm ienāca prātā viltība, kā šo normu apiet: ja zemes īpašnieks savā teritorijā uzcēla baznīcu, tad tā jau tur atradās. Nu uz salas ir 14 ciematiņi un gandrīz 400 baznīcas. Santorini piemīt pašiznīcinošais skaistums - jo vulkāns vēl joprojām palaikam atdzīvojas. Tas valdzinājis ne tikai grieķus, bet arī ēģiptiešus, kuriem bija izdevies iekarot salu vēl pirms mūsu ēras. Vēlāk līdz ar Romas impērijas izplešanos salu iekļāva tās sastāvā. Pēc krustnešu uzbrukuma Konstantinopoles Santorini salu iekaroja venēcieši. Vēstures avoti liecina, ka pēdējie ir Santorini ne tikai iekarojuši un dāvinājuši viens otram (gadsimtu garumā te vairākkārt mainās valdnieki), bet arī devuši līdzi jūrā. Tā Santorini nonāca turku sultāna rokās, kurš pārāk lielas aizņemtības dēļ to atdeva savam draugam spāņu avantūristam. Tikai 19.gadsimtā Santorini iekļāva Grieķijas sastāvā. Lepojas ar lidlauku Santorini lepojas ar to, ka šai salai ir savs lidlauks, kura skrejceļš ir tikai nedaudz īsāks par pasaules lielāko lidlauku skrejceļiem. Savu tagadējo nosaukumu Santorini ieguvusi 1204.gadā no frankiem - par godu Svētajai Irinai. Franku galvaspilsēta uz salas atradās austrumu daļā, kur krasti bija stāvi un uz Skaros klints uzcēla cietoksni. Vēlāk netālu tika uzcelta mūsdienīgā Santorinas salas galvaspilsēta - Fira jeb Fera - par godu valdniekam Ferasam. Ptolomeju dinastijas laikā Fera kalpoja kā jūras bāze. Ēģiptiešu valdnieki savu pilsētu uzcēla salas rietumu pusē, lēzenākajā daļā uz kalna - Mesa Vouno. Vēl viens objekts, uz kuru aicinājis gids, ir vieta, kur dzimis un izaudzis Zevs - tā ir ala. Līdz tai viņi braukuši ar autobusu, tad tālāk - ceļa rādītājs - Zeva ala. Lejā no visām pusēm daudzu kilometru tālumā pletās plato, kurš bija precīzi sadalīts sakņu, vīna dārzu, olīvu un graudaugu stādījumu taisnstūros, kvadrātos un trīsstūros. Lai tiktu pie Zeva alas, bija jādodas vēl augstāk kalnos ar kājām pa platām akmens kāpnēm. Mazā Zeva ala sastāvēja no diviem apartamentiem. Augšējā zāle - plakana, sausa un tīra, apaugusi ar augiem. Tās izmēri - apmēram 40x20 metri. Šeit savulaik ticis atrasts akmens altāris, ap kuru atradās galdi upurēšanai un četras Dievu lūdzošas cilvēku statujas. Otra telpa - milzīga bedre, kur 85 metru dziļumā pašā kalna iekšienē var nokāpt pa vītņveida kāpnēm. Tur ir tumšs, slapjš un auksts. No sienām ar skaļu troksni pil ūdens, bet stalaktīti un stalagmīti veido dīvainus izliekumus, bet tālāk atrodas neliela telpa ar slepenu ieeju. Tur arī esot piedzimis Zevs. Visattālākajā malā mirdz ezera spogulis. Jā, māte Reja bijusi ļoti attapīga, lai glābtu savu bērnu. Krons nekad mūžā viņus te neatrastu. Atņem varu savam tēvam Grieķu mitoloģija vēsta, ka gāztais dievs Urāns bija nolādējis savu dēlu Kronu un pareģojis, ka arī pašam Kronam varu atņems viņa jaunākais dēls. Krons par šo pareģojumu tā īsti sāka domāt tad, kad viņa sievai Rejai piedzima pirmais bērns. Krons to aprija, un tāds pats liktenis piemeklēja arī visus pārējos bērnus. Krons jau bija aprijis piecus bērnus - Hestiju, Dēmetru, Hēru, Aīdu un Poseidonu -, un tāds pats liktenis gaidīja arī mazo Zevu. Lai Zevu glābtu, Reja ķērās pie viltības. Tiklīdz Zevs piedzima, Reja pasniedza Kronam aprīšanai autiņos ievīstītu akmeni. Krons, neko nenojauzdams, to aprija un nopriecājās, ka nu tam par troni vairs nav jābaidās. Taču mazo Zevu Reja lika nogādāt tālajā Krētas salā. Tur par viņu rūpējās meža nimfas, barodamas viņu ar kazas Amaltejas pienu, un bites nesa viņam medu no Diktes kalna nogāzēm. Vēlāk Zevs no Amaltejas ādas lika pagatavot sev vairogu - aigidu (kazādas vairogu), bet vienu viņas ragu padarīja par pārpilnības ragu, kam piemita brīnumaina spēja piepildīties ar visu, ko vien vēlējās tās īpašnieks. Zevu sargāja Rejas uzticamie pavadoņi - dēmoniskās būtnes kurēti, kas tiklīdz Zevs sāka raudāt, sita ar šķēpiem pa vairogiem, lai Krons nedzirdētu Zeva raudas. Kad Zevs jau bija izaudzis un pieņēmies spēkā, viņš nolēmis atņemt varu savam nežēlīgajam tēvam. Reiz, kad Krons zem ozola bija iesnaudies, Zevs viņam uzbruka un piespieda atbrīvot pārējos bērnus. Citu pēc cita Krons atrija Zeva brāļus un māsas, un viņi kopā ar Zevu uzsāka cīņu pret titāniem, kas negribēja Zevam pakļauties. Zevs uzaudzis Dikti alā par staltu jaunekli, tālā zemē Feniķijā ziedošā pļavā jūras malā viņš ieraudzījis brīnumskaisto Feniķijas princesi Eiropu. Balta vērša izskatā Zevs parādījies Eiropai, ņēmis to mugurā un pārvedis uz Krētas salu, kur tie zem varenas platānas lapām savienojušies. Eiropa tam dāvājusi trīs dēlus - Sarpedonu, Radamantu un Mīnoju. Ir vēl viens maršruts, kuru izmanto tie tūristi un atpūtnieki, kuri jūtas spēcīgi, izturīgi kājām iet pārgājienā pa Eiropas garāko - 18 kilometrus - Samarijas aizu. Ar autobusu uzbraucot līdz apdzīvotai vietai Omalos 1200 metru augstumā, bet lejā jātiek no šī augstuma Lībijas jūras krastā. Un tad, noskaņojoties izturēt šos 18 kilometrus, var baudīt dabas krāšņumu, iztiekot ar garšīgo Latvijas klona maizes ar speķi pāris rikām, bet dzeramais ūdens ir pa ceļam pat speciāli ierīkotajos krānos. Drošības sajūtu radot arī ēzelīši vairākās atpūtas vietās, kas pacietīgi gaida, kad kādam gājējam vajadzēs palīgu. Piecas stundas vienatnē ar klintīm, ziedošiem krūmiem, savvaļas puķēm, dažiem pamestiem ciemiem ar iespaidīgiem akmens krāvumiem, izbijušiem dievnamiem - tas dod iespēju atslēgties no visām rūpēm, problēmām. Vēl M.Karro ilgi paliks atmiņā vietējais krētiešu folkloras festivāls, jo par to atgādinās fotokartīte, kur viņa ar draugu un grieķu dejotājiem svētku laikā. Ciemiņš ir jāpacienā Nevar nepieminēt grieķu viesmīlību, kura pilnīgi dabiski sadzīvo ar viņu mākslas principu. Saskaņā ar tautas ticējumu, ciemiņu, kurš iegriezies kaut vai uz minūti, nedrīkst nepacienāt, jo tas nes mājai nelaimi. Šī ideja kalpo arī tūrisma industrijā, kur tā ir iedzīvojusies absolūti organiski. Gandrīz jebkurā restorānā vai bārā jums kaut ko uzsauks uz tā rēķina. Atkarībā no draudzības pakāpes, bet tāda parasti rodas jau apmēram pirmajās 15 minūtēs, tā gan var būt ledus kafija, gan pusdienas, gan neskaitāmi nelieli dzērieni uz bāra rēķina. Tas viss vienkārši tāpat, lai padarītu dzīvi gaišāku. Krētā tūrisma industrija tā pa īstam ir uzplaukusi pēdējos pāris desmitos gadu, padarot to par vienu no iekārojamākajām uzdzīves un baudu salām. Katru gadu šeit sabrauc vasarā jauni, rudeņos vairāk padzīvojuši cilvēki no Eiropas, lai aizmirstu par ikdienas bažām. Un uz salas gādā, lai šī aizmiršanās būtu pēc iespējas pilnīgāka. Paši grieķi gan nav īpaši ieinteresēti apceļot pat savu zemi un salas. Starp šā kūtruma iemesliem ir dzīves baudīšanas filozofija. Dzīve jau tā ir skaista - pēc kā tad vēl tiekties... 2006-02-02 Dzirkstele Ella Bezrukih |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.