Uzzini vairāk !


Tunisija

Lasiet vēl


2006-08-15
Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ]

2006-08-07
Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ]

2006-08-03
Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums

2006-06-29
Ceļojums pa klasisko Ķīnu

2006-06-16
Tūrismā sāncenšu netrūkst

2006-06-14
Ceļojums pa klasisko Ķīnu

2006-06-07
Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ]

2006-05-08
Lielais Meksikas ceļojums

2006-04-05
Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ]

2006-03-08
Apciemo mūžīgā pavasara salas

2006-03-02
Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ]

2006-02-15
Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts

2006-02-09
Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu

2006-02-02
Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ]

2006-01-19
Saldi mutēm, saldi ausīm

2006-01-17
Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ]

2006-01-10
Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ]

2006-01-05
Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo

2006-01-04
Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi

2005-12-30
Jaunzēlandes pārsteigumi

2005-12-29
Banka, Tualete, Aptieka un Skola
Pilsētas olimpiskā renesanse

2005-12-22
7000 km pa tievāko un garāko zemi
Divdesmit ideju Singapūrai
Sanktpēterburgas dārgumi

2005-12-15
Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti
XXI gadsimtā modē ir on–line

2005-12-08
Marrākeša atver vārtus pasaulei

2005-12-01
Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ]

2005-11-24
Klintīs ieskautā sirds [ 2 ]

2005-11-23
Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums

2005-11-16
Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm

2005-11-10
Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala!
Minhenē ir ne tikai muzeji

2005-11-07
Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā
Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ]

2005-11-03
Dienvidnieku mentalitāte Sofijā
Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu

2005-10-31
Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ]

2005-10-27
Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai

Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli


Dibina reliģiozu pilsētu Tālāk ceļš veda uz Kairuānu Tunisijas centrā. Tā ir ceturtā no musulmaņu svētajām pilsētām tūlīt aiz Mekas (Saūda Arābijā), Medīnas un Jeruzalemes (Izraēlā).

Sagatavot izdrukai
Te mēs aplūkojām Āfrikas vissenāko mošeju, kas celta 670.gadā. Septiņus svētceļojumus uz Kairuānu, uz šo mošeju, pielīdzina vienam Mekas svētceļojumam. Turklāt Kairuānā glabājas paša pravieša Muhameda bārdas trīs mati.

Šo Sidi Okba lielo mošeju mēs apskatījām no augšas, kad gids mūs veda caur kādu privātu veikalu (cerēdams, ka mēs šeit iepirksimies) uz 3.stāva skatu laukumu.
Kairuānas arābu nosaukums ir Stiprā pilsēta. 670.gadā arābu bruņinieks Okba Ben Nafi šeit nodibināja militāri reliģiozu koloniju, kas vēlāk kļuva par pilsētu, kura ieņēma augstu stāvokli visā arābu pasaulē. Bet izvēlējās šo vietu tādēļ, ka piejūras pilsētas vienmēr atradās pastāvīgos ienaidnieku uzbrukumu draudos. Atrodoties 50 kilometrus no jūras krasta Tunisijas centrā, tā varēja pārvaldīt lielu valsts teritoriju. Okba Ben Nafi lika uzcelt šo mošeju ļoti līdzīgu kā Mekā.

9.gadsimtā Kairuāna nokļuva Aglabidu dinastijas pārvaldīšanā un bija neatkarīga no Bagdādes varas. Kairuānā sāka attīstīties zinātne, reliģija, kultūra. Tā bija kļuvusi par svēto pilsētu, tāpēc svētceļnieki plūda uz šejieni kā uz Meku.
953.gadā to izlaupīja, tādēļ bija nepieciešamība galvaspilsētu pārcelt uz ziemeļiem. Par spīti daudzajiem laupītāju sirojumiem pagātnē Kairuāna vēl tagad ir visu musulmaņu svētā pilsēta un slavena ar skaistu paklāju aušanas darbnīcām. Tas ir roku darbs, un jo vairāk mezglu kvadrātmetrā audēja iesien, jo dārgāks ir paklājs - tā mums skaidroja gids kādā paklāju aušanas vietā.
Lūk, mūsu acu priekšā topošajā paklājā redzams islama simbols - piecstaru zvaigzne virs apgāzta pusmēness. Zvaigzne atgādina par musulmaņu ticīgā pieciem pienākumiem - ticēt Dievam (Allaham) un viņa praviešiem, lūgt Dievu piecas reizes dienā, palīdzēt nabagiem, kaut reizi mūžā doties svētceļojumā, ievērot gavēni, kad 30 dienas no ausmas līdz rietam nedrīkst ne dzert, ne ēst, ne pīpēt, ne sievas mīlēt.

Savukārt pusmēness svarīgs, jo pēc tā musulmaņi nosaka jauna Mēness iestāšanos - viņu kalendārajā mēnesī ir tikai 28 vai 29 dienas. Šobrīd pie viņiem ir 1427.gads.

Vēl mūsu autobuss aizvizināja uz Dugu - vienu no senākajām pilsētām, kura lepni paceļas uz pakalna. To dibinājuši berberi, un tā ir vislabāk saglabājusies no romiešu laikiem līdz mūsdienām. Mūs sajūsmināja tempļi, Junonas svētvieta, feniķiešu mauzolejs, kur tika pielūgts dievs Jupiters un romiešu pirtis, stalta Triumfa arka, kas uzbūvēta jau 205.gadā pirms mūsu ēras.
Tā veicot divu dienu ekskursiju pa Tunisiju uz tās dienvidiem, sapratām, cik šī zeme ir dažāda: ziemeļos ainava kā Dienvideiropā, vidienē tā kļūst vairāk afrikāniska, līdz zaļo olīvu birzis un dateļpalmu oāzes atduras tuksnesī.

Apskata tūristu paradīzi

Kādas dienas atpūtāmies pludmalē - saules staros pašapmierināti grozot zeltaini iedegušos apaļumus, peldoties glāsmaini siltā Vidusjūrā. Tad vēlējāmies un iespēja apskatīt galvaspilsētu Tunisu ar slaveno Bardo muzeju, Kartāgas drupas un tūristu paradīzi - mazu zilbaltu pilsētiņu Tunisas līča krastā - Sidī Bū Zidu.

Pirmie Tunisijas iedzīvotāji bija vietējās berberu ciltis. Bet maz ir zinātnisko atklājumu un liecību, kas pierādītu, kas bijis 10 000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Bet pastāv tautas mantojums - leģendas, nostāsti, teikas par Tunisijas pamatiedzīvotājiem. Tie ir Sahāras tumšādainie iedzīvotāji un citi - blondi ar gaiši zilām acīm, kurus vēlāk sauca par augstsirdīgiem, cēliem, bet kuriem izcelšanās ir visai noslēpumaina. Romieši tādus sauca par barbariem. No tā cēlies vārds berberi.

9.gadsimtā pirms Kristus dzimšanas bija pūnieši, kuri bija progresīvi iedzīvotāji Tunisijas provincē, kolonija, kura kļūst par spēcīgu civilizāciju pie Vidusjūras, dibina Kartāgas pilsētu. Kartāga nozīmē Jaunā pilsēta.
Leģenda stāsta, ka šajā teritorijā 814.g. p.m.ē. ieradies kāds pilnvarotais un no berberiem nopircis zemi tik daudz, cik var noklāt ar vērša ādu. Vērša ādu viņš sagriezis lentē un apvijis ar to visu Birsa kalnu - nākamās pilsētas teritoriju. Tā tika dibināta Kartāga, kura kļuva par lielas nozīmes metropoli, rosīgu tirdzniecības centru, plaukusi un zēlusi līdz pat 4. un 3.gadu simtenim p.m.ē.

Šī varenā lielpilsēta ar 400 tūkstošiem iedzīvotāju pārspēja pat Romu, piemēram, tajā līdzās daudzajiem sešstāvu dzīvojamajiem namiem tika uzbūvēta pat osta 220 karakuģiem, kuru būvniecības noslēpumus kāri centās izošņāt neskaitāmi romiešu spiegi.

Nu Roma jau bija pievērsusi savus kāros skatienus Kartāgai. Bet jāpiebilst, arī grieķi jau bija to nolūkojuši. Romieši uzsāka ar šo metropoli karus, kas beidzās ar baismīgu Kartāgas sagraušanu.

Pirmajā pūniešu karā Kartāgas karavadoņa Hannibāla tēvs Hamilkārs bija Kartāgas virspavēlnieks. Deviņu gadu vecumā, kad Hannibāls kopā ar tēvu devās uz Spāniju, tēvs lika zēnam zvērēt, ka viņš vienmēr būs Romas un Romas impērijas ienaidnieks, jo pirmajā pūniešu karā romieši sakāva Kartāgu un jau tad lika samaksāt milzu bagātības.

221.gadā p.m.ē. 25 gadu vecumā Hannibāls pārņēma Kartāgas armijas virsvadību Spānijā. Viņš uzbruka Sagunto pilsētai Ziemeļspānijā un atkal izraisīja karu. Nu romieši pret viņu turp sūtīja karaspēku, bet Hannibāls devās karagājienā uz Itāliju taisni pāri Alpiem ar 40 000 karavīriem un 37 ziloņiem (domātiem galvenokārt romiešu iebiedēšanai). Pēc Alpu šķērsošanas atlikuši bija tikai 26 000 vīru un 12 ziloņi. Bet Hannibāls atjaunoja armiju un sakāva romiešus vairākās svarīgās kaujās.

Romieši jau zaudēja cerību jelkad uzvarēt Hannibālu, līdz iecēla jaunu karavadoni - Kornēliju Scīpionu. 202.g. p.m.ē. Hannibāla armija tika sakauta Ziemeļāfrikas pilsētā Zamā. Hannibāls - slavenais Kartāgas iedzīvotājs - atgriezās Kartāgā, bet, baidīdamies nokļūt romiešu gūstā, noindējās.

Nekas nav mūžīgs

Kad Roma pēc trijiem bezgala asiņainiem romiešu - pūniešu kariem 146.gadā p.m.ē. beidzot pieveica savu vecāko un vēl nesen spēcīgo konkurentu - Kartāgu nopostīja līdz pēdējam akmenim.
Mēs atradāmies Kartāgas drupās, gids turpināja stāstīt, ka visu, ko nevarēja uzart, nokaisīja ar sāli, lai pat zeme te mūžu mūžos paliktu neglābjami neauglīga. Uzvarētāju naids izrādījās tik mežonīgs, ka citkārt rūpīgi lolotajām romiešu bibliotēkām tika izvāktas pilnīgi visas pūniešu literātu un vēsturnieku grāmatas, kas nonāca sārtos, un galu galā no kādreiz varenās civilizācijas pāri palika daži agronomiski traktāti, kas, romiešu neatzīti, bija saglabājušies grieķiskos tulkojumos.

Starp citu, tagadējās Tunisijas teritorijā meistarīgās labības audzēšanas tradīcijas saglabājas arī vēlāk, tādēļ par Āfriku nosauktā impērijas province iemantoja Romas maizes klēts slavu. Blakus nopostītās pilsētas drupām izveidojās tipiska romiešu pilsēta, kas 2.gadsimtā kļuva par Romas impērijas trešo lielāko pilsētu pēc Romas un Ēģiptes Aleksandrijas. Tās drupas mēs arī apskatījām.
Kartāgā dzīvojis arī Svētais Augustīns. 7.gadsimtā arābi Kartāgu noposta un blakus uzceļ jaunu pilsētu - Tunisu. No senās godības Kartāgā mēs apskatījām Antonija pirtis, tad saglabājušos ostu, kas kādreiz bijusi moderna un asprātīgi veidota būve, lai no ienaidniekiem paslēptu varenos kuģus. Vēl redzējām apaļu baseinu ar vārtiem uz jūru un saliņu vidū. No feniķiešu celtnēm pāri palikuši atsevišķi mūru fragmenti, pagrabu drupas. Tomēr iespaidīgākās ir romiešu pirtis, kas, domājams, pēc kapitālremonta varētu būt vēl itin labi lietojamas. Biezi mūri, arkas, sienu fragmenti, dekoru detaļas, akmeņi, pēc ilgas gulēšanas zemē augšup uzslietas kolonnas. Romantiskas drupas uz jūras un zilu debesu fona ir neparasti cēla un skaista ainava. Tagad tā tūristiem sniedz prieku, vēsturniekiem un arheologiem - iespēju izzināt pagātnes noslēpumus, valstij - naudu.

Žēl, ka tik spēcīga pilsētvalsts gadsimtiem ilgi bija karu, vardarbības un posta cēlonis.
Taču nekas nav mūžīgs, un līdz ar kādreiz varenās impērijas norietu mūsu ēras 5.gadsimta vidū pienāca beigas arī romiešu laikmetam Tunisijā. Tās teritoriju pārņēma vandaļi, kuriem izdevās noturēties nākamos 100 gadus.
Pēc tam vandaļus nomainīja bizantieši, kuri noturējās līdz 7.gadsimtam mūsu ērā, kad Tunisija pamazām vien kļuva par mērķi dažādu arābu dinastiju karagājieniem.

Iegūst neatkarību

Sākās islamiskās kultūras ēra, kuras ietekme uz teritoriju un dzīvi tajā bijusi vislielākā un arī visbūtiskākā vēl mūsdienās.
Dažādos laikos šī teritorija bija dažādu arābu un turku impēriju sastāvā. 15. un 16.gadsimtā Tunisija kļuva par mītnes zemi tūkstošiem ebreju, čigānu un citu minoritāšu pārstāvjiem, kas bēga no inkvizīcijas plosīšanās Spānijā.
No 1881. līdz 1956.gadam (tas ir, līdz valstiskās neatkarības iegūšanai) teritorija bija Francijas protektorāts. Neatkarības iegūšana iezīmēja valsts modernās vēstures sākumu, ar kuru tunisieši ļoti lepojas.
1956.gada 20.martā Tunisija ieguva neatkarību un kļuva par prezidentālu republiku. Pirmais Valsts prezidents Habibs Burgiba, sociālistiskās partijas vadītājs, sev grezno mauzoleju Monastīrā uzcēla jau dzīves laikā un pamazām iecēla sevi amatā uz mūžu.

Pēc 30 gadiem viņu apvērsuma rezultātā gāza paša valdības premjerministrs Zins al - Aludins ben Ali un sāka “jauno ēru”, ko raksturo ekonomikas liberalizācija. Tomēr “jaunās ēras” valdītājs tāpat kā vecais nodrošinājis sev Valsts prezidenta amatu uz mūžu, mainot likumu. Tāpēc, kaut gan kopš 1994.gada notiek demokrātiskas vēlēšanas, demokrātija esot tikai formāla.

Mūsdienās Tunisijā ir vairāk nekā 10 miljoni tunisiešu. 90 procenti tās iedzīvotāju ir musulmaņi, 70 procenti no viņiem - sunnīti, 20 procenti - šiīti, 7 procenti - katoļi un pareizticīgie, 3 procenti - ebreji, kas dzīvo galvenokārt Džerbas salā un Sfāksā. Ebreji ir bagāti, un viņiem pieder zelta tirgotavas.
Bet turki vietējo iedzīvotāju vēsturiskajā atmiņā palikuši ar sliktu slavu (izputināja tunisiešus), bet franču laikā kļuva par normālu valsti.
Tunisijā runā arābiski, bet tunisiešu dialektā - ja teikumu veido pieci vārdi, tad trīs ir arābu, bet divi - franču valodā.

Habibs Burgiba īstenoja divas revolucionāras sociālās reformas - ieviesa vispārēju izglītību un dzimumu līdztiesību. Zēni un meitenes Tunisijā mācās kopā. Izglītība obligāta, mācību gads ilgst no 15.septembra līdz 25.jūnijam. Sešu gadu vecumā sāk iet skolā un mācās deviņus gadus. Pēc tam seko četrgadīgs licejs, ko beidzot iegūst bakalaura grādu un izvēlas specialitāti.

Iepazīst slavenas mozaīku kolekcijas

Sekoja autobusa ekskursija pa galvaspilsētu Tunisu. Tā ir rosīga pilsēta, kur savijas senās vēstures mantojums, tautas tradīcijas savienojums ar Eiropas tradīcijām. Pat pilsētas plānojumā jutām, ka šī valsts kādreiz bijusi Francijas kolonija. Galvaspilsētas centrā gājām pa pirmā Valsts prezidenta Habiba Burgilo aleju. Tā ir zaļa gājēju zona pusotra kilometra garumā, kur izvietoti daudzi veikali, ēkas, kas uzbūvētas Francijas valdīšanas laikā. Tad gids veda mūs pa Tunisas vecpilsētu Medīnu ar šaurajām un ēnainajām ieliņām, kādas raksturīgas tikai viduslaiku arābu pilsētām, un klausījāmies tirgotāju uzaicinājumus ienākt iepirkties, bet mums jāapskata senie pilsētas mūri un mošeja, kas celta 703.gadā.

Obligāts apmeklējums Tunisā - Bardo muzejs, kas ierīkots 1882.gadā. Jau pati muzeja ēka bija un ir apskates vērta - bijusī Bardo pils būvēta 18.gadsimta beigās un ir lielisks sava laikmeta arhitektūras atspoguļojums. Bet īstās bagātības redzējām muzeja iekšpusē - romiešu laika daudzās mozaīkas, pirmskristietības perioda mākslas darbi, arābu un musulmaņu kultūras liecības, paklāji, ieroči, rotaslietas...

Muzeja lepnums ir mozaīka, kurā redzams senās Romas dzejnieks Vergilijs kopā ar divām mūzām - Drāmu un Vēsturi. Katrā stāvā iepazīstamies ar slavenākajām mozaīku kolekcijām pasaulē, bezgalīgie mozaīku attēli klāj sienas, griestus un grīdu. Šeit izvietoti dažādie arheoloģiskie atradumi, unikālas rotaslietas, dārglietas un sadzīves priekšmeti.

Apžilbina ar skaistumu un arhitektūru

Gids mūs iepazīstināja arī ar Sidī Bū Zidu - pilsētu uz Manara kalna Tunisas līča krastā, ostu ar neskaitāmām jahtām, panorāmu uz līci.
Šī pilsēta mani pilnīgi apžilbināja ar savu skaistumu un arhitektūru, ka negribējās no tās šķirties.
Pilsētu rotā mājas, krāsotas tikai baltā un zilā krāsā - tunisiešu tradicionālā krāsa. Te zied visi eksotiskie ziedi, kaktusi un apelsīnkoki. Šī esot iemīlējušos tūristu, dzejnieku, muzikantu un mākslinieku iemīļotā satikšanās vieta.

Tunisieši ļoti lepojas ar šo skaisto apbūvi un sauc par savu īsto arhitektūru. Sniegbaltās, nelielās mājiņas ar spilgti zilām durvīm, slēģiem, balkonu restītēm, kas harmonizē ar debesu spožo zilgmi. Saule atspīd jūrā zem kraujas, un ūdens mirdz kā nelīdzens spogulis un žilbina acis. Gājām pa mazām, šaurām ieliņām ar pakāpieniem, kas greznoti sīkrakstainām flīzēm, palmas un ziedoši krūmi, kas pārkārušies mūriem. Mēs, šā skaistuma pārņemti, klusu slīdējām pa ieliņām, brīžam mulsi apstājoties, lai uzsūktu sevī šo burvību un nofotografētu.
Uzzinājām, ka zilā ir debesu krāsa, bet baltā - paradīzes krāsa.
Šur tur uz vārtiem redzējām plaukstas formas nospiedumu vai grezni ornamentēta pieclapu ziedkausa formu. Plaukstas simbols atgādinot cienījamās sievietes Fatimas (pravieša Muhameda meita un pirmā sieviete, kura no galvas iemācījusies Korānu) plaukstu. To tunisieši iestrādā flīžu, keramikas trauku, auduma zīmējumos un dažādos piekariņos.

Vēl gids mums pastāstīja, ka sākumā šī līča Manara kalnā bijusi bāka, kurā uguni regulāri aizdedzinājis kāds vientuļnieks - Marbuts. Šīs bākas uguns rādījusi ceļu daudziem garāmbraucošiem kuģiem. Vientuļnieks miris 1240.gadā, šeit arī esot apbērēts un saglabājies viņa kaps. Bet jaunā bāka atrodas 20 kilometrus no Tunisas.

Gids aicināja grupu apmeklēt kādu bagātu villu Sidī Bū Zidas pilsētiņā. Izrādās, tas ir privāts muzejs, kas atspoguļo kāda beja - bagātnieka dzīvesveidu, un dzīvojamā māja ir trijos stāvos. Saimniece mūs uzcienāja ar garšīgu jasmīnu tēju un parādīja muzeja Goda grāmatu, kurā parakstījušies apmeklētāji - slavenības.
Izstaigājām visas telpas, kurās ir gan viesistabas - te sēž divas vaska figūras - jaunākā sieviete kāzu tērpā, vecākā - tautiskajā arābu tērpā, kabinetā sēž vīrietis (vaska figūra) un lasa grāmatu, citā telpā - “divi vīrieši”, kas aizņemti, smēķējot ūdenspīpi - šišu. Tad uzkāpām uz jumta - platformas - skatu laukuma, no kura paveras skaists skats uz visu šo balto pilsētu.
Mūsdienās Sidī Bū Zidā rīkojot vairāku dienu garumā reliģiozus svētkus, kuros klātesošos iepazīstina ar seno literatūru, tradicionālo mūziku, dejām, virtuvi un izskaidro šīs vietas reliģiozo izcelsmi.

Bauda arābu virtuves ēdienus

Steidzāmies līdzi gidam un iegājām tirgū caur Jūras vārtiem, vēl tos sauc arī par Franču vārtiem, jo tie norobežo eiropeisko pilsētu no arābu.
Lai nokļūtu pie lielās mošejas Ez - Zeitona - vecākās reliģiskās celtnes pilsētā -, kas arī atrodas vecpilsētā, mums jāizlaužas pa šaurām ieliņām, kur tirgotāji neatlaidīgi vaicā: vai nepiestāsiet, vai parādīt varbūt šo preci, nu tad vismaz šo, bet mums jātiek uz priekšu. Paslepus redzējām Austrumu parfimēriju, rotaslietas, audumus, kāzu tērpus un kāzu dāvanu speciālos grozus, izstrādājumus no metāla, paklājus, ūdenspīpes, maskas un citu.
Pēc skaistās mošejas apskates nonācām uz valdības laukuma ar administratīvajām celtnēm, arheoloģijas muzeju, tautas un kultūras tradīciju muzeju, strūklakām, pieminekļiem.

Ieskatījos arī vietējo iedzīvotāju sejas vaibstos. Cilvēki ir ļoti dažādi un skaisti: kāds melnīgsnējs kā arābs, cits atgādina francūzi, cita vaibstos paužas grieķiskais cēlums, dažā var just spāņa vai turka temperamentu, netrūka arī pilnīgi melnu afrikāņu. Tā nu visi vēstures samezglojumi bija lasāmi tunisiešu tautas sejā.
Arī nacionālo virtuvi iespaidojušas franču, spāņu un itāļu tradīcijas. Tunisieši savos ēdienos ļoti daudz izmanto tomātus, olīvas, piparus un ķiplokus, jūras veltes - garneles, omārus, langusti. Gardums ir dateles. Kopš seniem laikiem Tunisija ir slavena ar saviem vīniem, populārākie - “Magon” un “Mornag”. Nacionālais ēdiens, piemēram, ir “brik” - ļoti plānas mīklas plāksnes, kas salocītas trijstūra veidā ar pildījumu, kas gatavots no olām, sīki sagriezta tunča, kartupeļiem un pētersīļiem. Kuskuss ir visslavenākais tunisiešu ēdiens, kura pamatā ir vista, zivs vai gaļa, kas sagatavota ar lielu daudzumu dārzeņu. Tas viss tiek likts uz kuskusa (kviešu putraimi). Kuskusu gatavo īpašā traukā, kas sastāv no divām daļām: apakšējā daļā gatavo mērci, augšējā - kuskusu.
Šos labumus izbaudījām folkloras vakarā, kad tikām cienāti ar arābu virtuves ēdieniem kādā senatnīgā ciematā netālu no Hammametas - mūsu kūrorta. Šeit mūs iepazīstināja ar tradicionālajiem Tunisijas amatiem, nacionālajām dejām (neiztika arī bez vēderdejām), folkloras izrādēm un cienāja ar vietējā ražojuma vīnu.

Bija vēl viens piedāvājums - diena uz pirātu kuģa “Barbarosa”. Te varējām paši makšķerēt zivis, izpeldēties atklātā jūrā un nobaudīt brangas pusdienas.
Iškeulas nacionālajā parkā jūsmojām par tūkstošgalvainajiem flamingo, pelikānu un citu gan krāšņu, gan retu un saudzējamu ūdensputnu bariem. Kad par visu to bijām gana tīksminājušies, lieliskai piemiņai par burvīgo Tunisiju nopirkām šišu - ūdenspīpi, šešu - berberu galvassegu un buhu - labu dateļu šņabi.
Tunisijā mums bija gan “zīda kalni”, gan “satīna krasti” un brīnišķīga aura - to jutām, gan guļot smalko smilšu pludmalēs, gan staigājot pa eksotiskiem tirgiem, gan muzejiem. Brīvības sajūta bija fantastiska. Tunisija tik tiešām ir valsts, kur noteikti ir vērts atgriezties un citiem ieteikt noteikti to redzēt savām acīm.

2006-08-15 Dzirkstele Ella Bezrukih


Travellatvia iesaka


Īpašie piedāvājumi Skatīt citus
Iesakam apmeklēt Skatīt citus

Dienas foto

Dienas foto

Ziņu izsūtīšana