 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Klintīs ieskautā sirdsLepnie katalonieši Montseratu dēvē par tēvzemes mūžīgo pieminekli. Tā ir lielākā svētceļojumu vieta.
Tā ir vieta, kas spēj spārnot arī mūsdienu aplūkotāja fantāziju, jo savas uzkrītoši savdabīgās formas dēļ smilšakmens kalnu grēda jau no pirmā acu uzmetiena izraisa neviltotu apbrīnu. Tūkstošu gadu laikā vējš, lietus, sniegs, svelme un migla ir izveidojuši tādu klinšu siluetu, kas no tālienes atgādina varena zāģa zobus un akmens liesmu jūru, bet tuvumā izskatās kā ērģeļu stabules vai milzīgi pirksti. Leģendas vēsta, ka kalnu ķēde kādreiz bijusi tik stāva, ka tajā nebija iespējams uzkāpt. Tāpēc, lai varētu uzcelt pili, kas apgaismotu kataloņu zemi, eņģeļi ņēmuši talkā zāģi un kalnu sazāģējuši. Klosteris kalnu aizkulisēs Jau pirms kristiešiem Montserratā esot atradies Veneras templis, ko, kā vēsta teiksmas, nopostījis erceņģelis Mikaēls. Pēc tam uz dzīvi kalnos apmetās vientuļnieki mūki, kas uzcēla Svētās Marijas romāņu kapelu un vēlāk ierīkoja klosteri. Vēsturē tas oficiāli pirmoreiz minēts 888.gadā. Savulaik Montserrata bija arī viena no jezuītu ordeņa dibinātāja Lojolas Ignacija uzturēšanās vietām. Taču 1811.gadā, kad franču karaspēks iebruka Katalonijā, klosteri sagrāva un mūkus nogalināja. Vēlāk klosteri atjaunoja, un Franko diktatūras laikā Montserrata kļuva par kataloņu kultūras oāzi, kur tika noturētas mises aizliegtajā kataloņu valodā. Tagad klosterī dzīvo ap 80 benediktīniešu mūku. Klostera laukuma nelielajā dārzā aug četri koki — palma, ciprese, olīvkoks un lauru koks. Palma simbolizē skaistumu, ciprese — mieru un lūgšanas, olīvkoks — mieru un auglību, bet lauru koks — godu. Klostera fasāde ir veidota no slīpētā Montserratas kalnu ieža. Virs trim pavārtēm, kas ved uz baziliku, ir izveidotas skulptūras, kas attēlo Jēzu Kristu un divpadsmit apustuļus. Zvanu skaņas, kas aicina gan mūkus, gan svētceļniekus un viesus uz lūgšanām, kārtīgi pietricina gaisu un iespaidīgi atbalsojas klinšu sienās. Un nav jau nekāds brīnums, jo izrādās, ka viens metāla "bumbieris" sver septiņas arpus tonnu. Katru dienu pulksten vienos zēnu koris bazilikā dzied Montseratas himnu. Taču galvenais bazilikas magnēts, kas katru gadu pievilina līdz 2,5 miljoniem apmeklētāju no visas pasaules, ir Montserratas dvēsele — Melnā Dievmāte. Saskaņā ar leģendu tumšo, mazo koka statuju esot izveidojis svētais Lūkass, bet svētais Pēteris mūsu ēras 50.gados atvedis uz Kataloniju. Oglekļa analīzes gan liecina, ka no olīvkoka izgrieztā madonnas statuja ir veidota aptuveni XII gadsimtā. Tomēr, lai kā arī nebūtu, 1881.gadā Montserratas Melnā Dievmāte tika pasludināta par Katalonijas patronesi. Šo brīnumdarītājas madonnas skulptūru tad arī brauc apskatīt nebeidzamas svētceļnieku, kāzinieku un tūristu straumes. Pat pirmdienas rītā, kad mēs esam ieradušies Montserratā, var vien izbrīnā nogrozīt galvu par milzīgajiem apmeklētāju pūļiem. Tronī sēdošā Dievmāte ar Jēzus bērnu, labajā rokā tur pasaules lodi, kurai drīkst pieskarties. Gandrīz visi steidz to arī darīt, cits ar rokām, cits ar lūpām, pirms tam vēl iemetot savu ziedojumu artavu. Viss notiek tik zibenīgi, ka, nespējot lāga attapties, nākas konstatēt, ka pa otru bazilikas spārnu pusi jau tiec virzīts laukā. Upurtelpā krustām šķērsām ir sakrauti koka krusti, pases bildes, kāzu kleitas, plīša lāči, kruķi, protēzes un pat futbola uzvaras kausi. Cilvēki atstājuši simboliskas pateicības par brīnumdarbiem un dziedināšanu. Idilliskais kalnu klosteris daudzus vilina arī ar saviem mākslas darbiem bazilikā un muzejā. Tur var aplūkot XIX un XX gs. kataloņu mākslas kolekciju, kā arī daudzu itāliešu mākslinieku darbus. Šeit plaukst arī tūrisma industrija. Klostera komplekss ietver viesnīcu, naudas maiņas punktu, restorānus, kafejnīcas un veikalus, kur var iegādāties klostera liķieri, šokolādi, T kreklus, priekšmetus, kas nes laimi un citus suvenīrus. Pa ceļam uz autobusu stāvlaukumu var piestāt pie ielu tirgoņiem un nosmeķēt medu, sieru, riekstus un citus gastronomiskos labumus. Vēl augstāk Ja ir vēlme kaut uz mirkli pazust no jebkādas kņadas, iesaku doties tālāk kalnu vientulībā. Funikulers, kas kursē ik pēc 20 minūtēm, pa zobratu dzelzceļu nepilnās desmit minūtēs uzved 910 m augstumā. Tad vēl ar savām kājelēm pa līkumiem bagātām kalnu ieliņām var aiztecēt uz bijušo eremītu mītni un svētā Jāņa celli. Pa ceļam vietumis starp akmeņiem pamanu apņēmīgi spraucamies kaut arī niecīgas, tomēr ziedošas kliņģerītes. Klinšu apaļās muguras atgādina pasaku milžus. Gaiss ir neticami silts un bezgala smaržīgs. Nez kur gadījies, pēkšņi uz ceļa parādās kāds minka, bet citādi visapkārt valda absolūts klusums un vientulība. Skats no augšas, kad visa apkārtne teju pie pašām kājām, ir majestātisks. Te ir apbrīnojams miers, ko kā mīkstā dūnu segā ieskauj cerīgā debesu zilgme. Liekas, ka mākoņi ir turpat vai ar roku aizsniedzami. Kopš neatminamiem laikiem kalni ir kalpojuši kā maģiska vieta, jo tur augšā mitinoties dievi. Dažos kalnos tāpēc nedrīkstēja kāpt, bet dažos tieši tāpēc kāpa, lai tuvotos debesīm un dieviem. Kalnos galva kļūst brīva no ikdienas sloga, tādējādi vieglāk spēj saskatīt arī dievišķo un uzņemt atkal jaunas stiprinājuma devas. 2005-11-24 Diena Lana Koluškina |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.