 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērliLai nebūtu jābrīnās par visu, ko rāda televīzija vai raida radio, daudz kas jāredz savām acīm. Ceļošana - tā ir mana bagātība, zināšanas un viena no pašizglītības formām.
Vārti uz eksotisko zemi Lai uzzinātu, kā cilvēki jūtas jūlijā Āfrikā pie Vidusjūras, lai izbaudītu silto jūras ūdeni, pasauļotos tīrās pludmalēs un iepazītos ar vēl vienu eksotisku valsti, mēs abi ar vīru devāmies ar čarterreisa lidmašīnu Rīga - Monastīra (3 stundas 20 minūtes) uz Tunisiju, kas ir vārti uz eksotiskajiem Austrumiem. Lidojums bija diezgan īss. Visas grupas sagaidīja gidi un tunisiešu autobusi, lai izvadātu mūs pa izvēlētajām viesnīcām. Mēs ar vīru nolēmām apskatīt lidostu un vēsturisko pilsētu Monastīru. Savai izcelsmei Monastīra ir pateicīga tam, ka 7.gadsimtā sāka celt nostiprinātu klosteri, kurā dzīvoja mūki - kareivji. Viņi savu laiku pavadīja lūgšanās un atsitot ienaidnieku uzbrukumus. Feniķieši sauca to par Ruspennu, romieši par Ruspinu. Bet 11.gadsimtā pēc svētās pilsētas Kairuānas izlaupīšanas tā kļuva par islama reliģijas centru. Mēs apskatījām Tunisijas eksprezidenta Burgibas ģimenes mauzoleju, kurš izceļas ar impozanto arhitektūru - ar minaretiem un kupoliem kā mošejām. Tajā apmeklētājus neielaiž. Monastīrā ir dzimis pirmais Tunisijas prezidents Habibs Burgiba. Izceļas vecais cietoksnis ar biezajām sienām un torņiem, mošeju un vecpilsētu (Medīnu). Interesants Monastīrā ir islama muzejs ar seniem rokrakstiem, audumiem, darinājumiem no stikla un māla un priekšmetu kolekciju, kas stāsta par islama ēras pirmsākumiem. Monastīrā pirmais iespaids kā par skaistu, bagātu kūrortpilsētu, kur pārticība mijas ar dzīvespriecīgu nabadzību un iedzīvotāju neaprakstāmu laipnību, jau bija iegūts. Nu varējām doties uz savu kūrortu Hammametu, kurš bija apmēram 130 kilometrus no lidostas Monastīras. Hammametā pirmajā dienā iepazināmies ar vidi, kurā dzīvosim astoņas dienas: jūra simt metrus, smilšaina, tīra pludmale, baseins ar ūdeni dažādos līmeņos, slīdceliņš lēkšanai ūdenī, ēdnīca, bārs, diskotēkas vieta, programma aktīvās atpūtas cienītājiem: zirgu jāšanas sports, ūdenspolo, lidošana ar gaisa balonu virs jūras, vingrošana un dažādās ekskursijas pēc izvēles krievu valodā runājošo gidu vadībā. Tēlojiet zirgu ar klapēm uz acīm! Hammameta pazīstama ar savu 15.gadsimta cietoksni, kur pašlaik izvietoti krāšņi Austrumu tirgi, taverna, skatu laukumi. Mūs savaldzināja maigais klimats, lieliskās smilšu pludmales, augstāko kategoriju viesnīcu celtnes arābu (mauru) stilā, grezni dārzi ar visdažādākajiem dienvidu zemju ziediem. Pastaigājām pa Medīnas tirgu, ko ieskauj mūris, paskatījāmies uz balto pilsētu un jūru no šīs augstās izturīgās mūra sienas. Dažu kilometru attālumā no senās Hammametas iepazināmies ar jauno tūristu atpūtas zonu, kura aizņem 27,8 hektāru platību piekrastes zonā - 4 kilometru garumā ved gājēju promenāde. Paralēli promenādei stiepjas plašā pludmale un slavenais “Medina Mediterranea” - nesen uzceltais tipiskā Tunisijas stilā kūrorts centrs. Visapkārt viesnīcas, kas piedāvās atpūtu pašā kūrorta sirdī. Vakaros šeit sākas dzīve Medīnas izklaides zonā, kur ir teātris, nakts klubs, muzeji un restorāni, ūdens atrakcijas, suvenīru bodītes. Hammametas vecpilsētas tirgū pārliecinājāmies, ka tunisieši ir īsta tirgotāju tauta. Mums jau pēc pusstundas gribējās bēgt no turienes, jo nebija iespējams izturēt nemitīgos uzsaucienus, vilkšanu bodītēs... Vietējiem nesagādā nekādas grūtības šādas izrādes rīkot katru dienu no rīta līdz vakaram. Tunisiešiem (un vispār arābiem) tas ir azarts, ar svarīgo rezultātu, process un izmantotie triki. To viņu arsenālā ir ļoti daudz. Viņiem tas ir tikpat dabiski kā elpot, jo ar baudu izgaršo katru šā procesa mirkli. Tādēļ nemēģiniet pretoties arābu tirgotājiem, jo spēku samērs nav līdzvērtīgs! Ar savu nelielo ceļojumu pieredzi, apmeklējot tirgus, mēģināšu dot dažus padomus. Pirmkārt, ja vien tiešām neesat izlēmis kaut ko iegādāties, tad, ejot garām veikaliņiem, tēlojiet zirgu ar klapēm uz acīm - taisni, uz priekšu, ne pa labi, ne pa kreisi, neko ne redzat, ne dzirdat. Pat neiedomājieties kaut ko tuvāk papētīt, izrādīt interesi. Viņi jau ar zemapziņu to nojautīs, vēl pirms būsiet pagriezis galvu kāda izstrādājuma virzienā. Piekrītu, tas nav viegli, jo gribas taču vispirms papētīt piedāvājumu. Otrkārt, mazajās bodītēs nevienai precei neatradīsiet cenu. Ja vien negribat konkrēto izstrādājumu iegādāties, nekādā gadījumā (!) nejautājiet, cik tas maksā. Pēc arābu paradumiem, cenas noskaidrošana jau nozīmē aizsāktu darījumu, bet tirgotājs, kas zaudē darījumu, tiek uzskatīts par pēdējo mūlāpu, jo nav lielāka negoda, kā izlaist cilvēku ārā bez pirkuma, un to viņi nepieļaus! Neceriet, ka būsiet gudrāki, ka vienkārši atteiksieties un aiziesiet. Treškārt, piedāvāto cenu iespējams krietni nokaulēt. Patiesībā bez tā neiztikt, lai kā jums tas nepatiktu. Sākumā nosauktā summa var būt pat desmit reižu augstāka par preces patieso vērtību. Tad varat zīmīgi parādīt žestu deniņu apvidū un likt steidzīgu soli durvju virzienā. Jūs tūlīt noķers un sekos sauciens: “Kāda ir jūsu cena?” Arābi ir izcili apķērīgi, tādēļ katrs vecpilsētas tirgotājs zina vismaz pāris frāžu gandrīz visās to tautu valodās, kuru pārstāvjus viņam savas karjeras laikā gadījies sastapt. Tagad nosauciet simbolisku summu un mierīgi noklausieties, kā tiekat “pagodināts” par skopo kapitālistu vai tamlīdzīgi. Ceturtkārt, lielākajās pilsētās parasti ir vismaz viens tūristiem domāts suvenīru tirdzniecības centrs ar norādītām fiksētām cenām un eiropiešiem tuvāku tirgošanās stilu. Tad būsiet samērā brīvs no uzmākšanās. Toties mazajās bodītēs iespējams cenu nokaulēt pat par trešo daļu vai pat uz pusi no pieprasītās cenas. Jā, mēs tiekam uztverti kā naudas ādere, bet tomēr neliekas, ka mēs būtu apmuļķoti. Kā pret līdzekļu avotu pret mums izturas ar cieņu, laipnību un atsaucību. Ne tikai ko pērkot, bet arī jebkurā citā situācijā par nelielu dzeramnaudu viņi ir gatavi mums vienmēr pakalpot. Tunisijā tūristu vēlmes uztver elastīgi, lai ko arī jautātu, gandrīz nekad netiek atbildēts, ka tas nav iespējams: tūliņ tiek iedarbināts mehānisms un mēģināts “to noorganizēt”. Viņi ir tādi, kādi ir, tādēļ vislabākais ir smaidīt un spēlēt līdzi. Bet spēlēt ar prātu, jo viņi ir spēcīgi pretinieki. Jebkurā laikā un vietā mēs jūtamies drošībā, jo Tunisija ir pati eiropeiskākā Āfrikas valsts un starp citām arābu zemēm ir līderis ārzemju tūristu skaita ziņā. Tūrisms gadā valstij ienesot 1,5 miljardus dolāru. Pasludina sevi par imperatoru Nu mums ir vēlēšanās izbaudīt afrikānisko eksotiku, tādēļ izvēlējāmies divu dienu ekskursiju pa Tunisiju no ziemeļiem līdz dienvidiem (apmēram 1200 kilometri), kur smiltis smalkas kā milti, kur gaiss tīrāks, mēness - spožāks, dzidrāks, zvaigznes mirdz gaišāk... Visus Sahāras eksotikas cienītājus atveda uz Suses kūrortpilsētu (apmēram 125 000 iedzīvotāju). Tā ir pilsēta ar Austrumu dzīves atmosfēru, kur arī valda mūsdienīgu greznu viesnīcu, kafejnīcu, bāru, restorānu, diskotēku, omulīgu veikalu, tirdzniecības centru pārpilnība. Arī šeit ir Lielā mošeja vecpilsētā, kuru apjož 7.gadsimtā celts mūris ar torņiem. Aiz autobusa logiem garām slīdēja olīvkoku plantācijas, ciematiņi. Pirmā pietura un ekskursija pa Eldžemu jeb romiešu bijušo pilsētu Fisdrusu. Tā interesanta ar savu milzīgo labi saglabājušos amfiteātri, kas ļoti atgādina Romas Kolizeju, celtu 3.gadsimtā p.m.ē. Tajā arī notikušas slavenās gladiatoru cīņas, vergu cīņas, savvaļas dzīvnieku medības. Tajā pulcējās 35 tūkstoši skatītāju. Eldžemas Kolizejs ir trešais lielākais pasaulē - tātad Romas Kolizeja jaunākais brālis. Tajā atradās pati progresīvākā gladiatoru sagatavošanas skola cīņām arēnā. Mūsu grupas gids pastāstīja, ka Tunisijas pētnieki gandrīz nešaubās, ka tas jau no paša celtniecības sākuma bijis iecerēts kā pamazināta Romas Kolizeja kopija. Salīdzinājumam Āfrikas Kolizeja arēnas apkārtmērs 427 metri, Romas Kolizejam - 527 metri un 45 tūkstoši skatītāju vietu. Tas tika uzcelts no 232. līdz 238.gadam m.ē., kad Fisdrusa jau bija starp dzīvākajām piekrastes pilsētām, caur kuru gāja daudzi tirdzniecības ceļi, tādēļ vietējie iedzīvotāji un ceļotāji gribēja izklaides un ne sliktākas kā Romā. Un tā Āfrikas provinces prokonsuls Marks Antonijs Gordiāns liek uzcelt Fisdrusā analogu Kolizeju. Tūkstoši vergu, kurus atveda feniķieši 4. - 3.gadsimtā, izcirta iespaidīgos blokus, strādājot šahtās, gadiem neredzot saules gaismu, kas nepieciešami amfiteātra celtniecībai. Vai tā bija sakritība vai Marks Antonijs Gordiāns tik ļoti lepojās ar šo celtni, ka tieši 238.gadā viņš pasludināja sevi par imperatoru. Dārgi viņam nācās samaksāt par šo pašdarbību, 36 dienas viņš baudīja varu, bet 37.dienā viņu nogalināja romiešu kareivji. Bet viņa laikā uzceltais amfiteātris dzīvoja gadsimtiem. Viss bija skatītāju ērtībai. Skatītāju plūsma Kolizejā tika virzīta tā, lai nebūtu spiešanās, drūzmas. Tas izdevās viegli, jo katram sektoram bija apzīmējums - kāda dzīvnieka attēls: lauva, zilonis, degunradzis, zirgs. Šie paši simboli bija arī uz ieejas biļetes. 10 minūtēs skatītāji izklīda. Likteni izlemj skatītāji Gids mūs veda pa pazemi, kurā neieplūst dienas gaisma arī tagad, uz galveno galeriju. Gar to izvietotas 16 telpas, katrā pusē pa astoņām. Tās tikušas izmantotas zvēriem, kurus izmantoja arēnu cīņās. Bija arī ieejas dīvainās mazās istabiņās, kuras dekorētas ar mozaīkām. Šīs nelielās istabiņas izmantojuši bagātie pilsētas iedzīvotāji kā lūgšanas telpas, kurās viņi pielūdza savus dievus: Merkuriju, Bahusu, Diānu un citus. Saglabājušās mozaīkas ar gladiatoru cīņu skatiem. Kļūst skaidrs, ka cīņas ar letālām beigām bijušas šo spēļu sākuma etapā. Uz citas mozaīkas redzams skaidri, kā divi gladiatori uzbrūk saniknotajam vērsim, citi cīnās ar milzīgu meža kuili, bet citā mozaīkā attēlots, kā saķērušies divi gladiatori cīnās uz dzīvību un nāvi. Bet visas šīs ainas vēro medību dieviete Diāna. Pie kādas sienas ir mozaīka par diviem gladiatoriem, kuri iemesti bedrē zvēriem aprīšanai. Šie divi bijuši gladiatori - gūstekņi, kuru likteni izlēmis skatītāju pūlis. Redzējām, ka nav saglabājušies sēdekļi (vienā sānā tie gan ir speciāli atjaunoti), skatam paveras dižās celtnes konstrukcijas noslēpumi - arkāžu skeleti. Ļoti platas un stāvas kāpnes savieno stāvus, bija bailes pat uz leju skatīties. Bet pagrabā zem arēnas turēti lauvas un citi plēsīgi zvēri. Skatītājiem tika piedāvātas dažādas programmas: dienas pirmajā pusē - zvērus, pēcpusdienā - gladiatoru cīņas ar zvēriem vai no-ziedzniekiem. Tunisijas gladiatori bijuši profesionāli sagatavoti. Viņus pirka par lielu naudu un trenēja arēnu cīņām. Ar savām uzvarām viņiem vajadzēja attaisnot savu saimnieku ieguldītos līdzekļus. Esot bijuši gadījumi, kad pēc 10 uzvarām gladiatoram - vergam piešķirta brīvība un pilsoņa tiesības. Toties nāves klātbūtne piedevusi cīņai asumu, jo skatītājiem labprātāk bija redzēt gladiatorus, kuri cīnās nevis uz dzīvību, bet gan nāvi. Es aizveru uz brīdi acis, iedomājos un ieklausos - liekas, dzirdu - tur, augšā arēnā, satrauktos pūļa aurus, ievainoto zvēru rēcienus un dzelzs režģu žvadzoņu. Liekas, drūmās sienas uzņēmušas sevī asins un sviedru smaku, bet starp sienām slīd ēnas, kuras sevī glabā atmiņas par visu, kas kādreiz šeit noticis... Arī pie Kolizeja ļoti daudz tirgotāju, kuri piedāvā lakatus, atklātnes un daudzus niekus, bet augļi jāmeklē blakus ieliņās. Arbūzi un melones šeit saldas, sulīgas, ka ēstu vēl un vēl. Nākamā pietura ir Matmatā, lai visiem, kuri ceļo pa Tunisiju, būtu skaidrs, kādos alu dzīvokļos dzīvo karstā klimata iedzīvotāji - berberi. Tās ir troglodītu alas, kurās dzīvo ģimenes, kuras labprāt par nelielu ziedojuma naudu mums parāda visas telpas. Alā vienmēr ir nemainīga temperatūra. Vasarā, kad laukā +50 grādu svelme, iekšā ir +22 līdz 25 grādi. Bet ziemā - vidēji +15 grādi. Apdzīvotas un atvērtas ir ceļmalu alu mājas. Alu griesti izbalsināti, zem kājām klons, augstas gultas ar tautiskām segām, skapji, galdiņi, kumode ar fotokartītēm, kāds dīvāniņš, grāmatplaukts, citā alā ir virtuve ar visu nepieciešamo: gāzes plīti, ledusskapi un tā tālāk. Alas, kas ir tālāk kalnos, jau esot pamestas. Es uzkāpu uz alu paugura. No tā pavērās izrakts krāteris apmēram 15 metru diametrā un 10 metru dziļumā. No iekšpagalma uz visām pusēm izraktas dzīvojamās telpas zem zemes, lai šādu “dzīvokli” neievērotu ienaidnieki. Tas pasargā no karstuma, spilgtās gaismas un arī smiltīm, jo tuksnesī ir smilšu vētras. Acis ilgi gurdināja šie brūngano smilšu lauki ar atsevišķiem zāles vai sīku krūmu kušķiem. Gids teica, ka tā esot stepe, bet mums gan likās, ka tas jau ir pustuksnesis. Smilšu klajumos klīda kamieļi un aitas ganu pavadībā. Labprāt mūs gids iepazīstināja ar ziņām par kamieli. Vasaras svelmē tas bez ūdens var iztikt pat 15 dienas, bet neēst - divus mēnešus. Tad var izdzert 120 litrus ūdens vienā reizē, bet ziemā - nedzert 6 mēnešus. Kamielis skrienot var attīstīt 40 kilometrus stundā lielu ātrumu. Tunisijā redzējām tikai vienkuprainos kamieļus. Visdārgākie esot albīni - baltie kamieļi, ko visbiežāk ieved kontrabandā no Alžīrijas. Tāds dzīvnieks pieķeras saimniekam, tad kalpo uzticīgi un pat sargā no čūskām un skorpioniem, kuru šeit dienvidos esot daudz. Ar kamieļiem pretim saulrietam Turpinājām braukt dienvidu virzienā uz Dūzu. (Iepriekšējo Dūzas pilsētu esot apracis tuksnesis.) Bet pusdienas mēs ēdām kādā lieliskā restorānā tuksnesī. Pusdienās - zviedru galds, pārpildīts dažādiem gaļas ēdieniem, salātiem, pankūkām, medusmaizi, arbūziem un tā tālāk, tikai dzeramais ūdens jāpērk pašiem atsevišķi. Dūza ir skaista oāze - “tuksneša vārti”, kas apjozta ar smilšu barhāniem (iekšzemes kāpām). No Dūzas visiem tūristiem sākas safari ar kamieļiem saulrietam pretim tuksnesī un ar džipiem - ekstremāls brauciens pa tuksnesi gan pa Parīzes - Dakaras rallija veco ceļu. Iekārtojāmies jaunā skaistā viesnīcā Dūzā, tad dažas stundas iekšpagalmā izbaudījām baseina patīkamos glāstus. Gids aicināja viesnīcas hollā, lai saņemtu svītrainos, platos vietējo iezemiešu stilā šūtos apģērbus (kā halātus). Galvas aptina ar krāsainiem lakatiem, līdzīgi kā tos nēsā berberi, sargājot acis un galvu no smiltīm. Protams, visiem gribējās nofotografēties šādā izskatā. Tad sagrupēja pa trim, tāpat kā bija sasaitēti kamieļi, un uzsēdināja to mugurā. Karavānā pirmais iet gudrākais kamielis - apmēram 5 - 7 gadus vecs. Pavadoņi - berberi iet līdzi. Kad palmas palika aiz muguras un skatiens varēja aptvert arvien lielākus plašumus, redzējām, ka no neskartās dabas baudīšanas un meditācijas nekas nesanāks tuksnesī: tas bija pilns ar tūristiem - karavāna pie karavānas. Pēc 20 minūtēm mums lika apstāties un rāpties lejā, bet kamieļus noguldīja. Arābu pavadoņi apsēdās smilšu uzkalniņā ar seju pret sauli ungaidīja saulrietu. Apaļā planēta ātri pazuda aiz kāpām. Tad visas karavānas devās atpakaļceļā, lai viesnīcas restorānā baudītu bagātīgas vakariņas. 2006-08-07 Dzirkstele Ella Bezrukih |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.