 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Lielais Meksikas ceļojumsNesen no sava kārtējā tālā ceļojuma atgriezās mana paziņa, ceļojumu organizētāja, farmaceite Gunta Eniņa, kura aprīļa vidū nosvinēja savu 70 gadu jubileju. Viņa ļoti vēlējās, lai es arī būtu viņas ceļotāju pulkā, bet teicu, ka labprāt uzklausīšu viņu, apskatīšu videofilmas un fotogrāfijas un centīšos aprakstīt skaistos iespaidus.
Iepazīst Sokalo laukumu Jau nākamajā dienā sākās iepazīšanās ar Mehiko - ar patiesi kontrastu pilsētu. Mehiko ne velti uzskata par Latīņamerikas valstu patieso kultūras galvaspilsētu - šeit darbojas vairāk nekā 300 teātru, vairāki simti dažādu muzeju, vairāki zooloģiskie dārzi. Bet koloniālā stilā apbūvētais centrs vēsta par bijušās spāņu iekarotāju godības paliekām, redzami bagātnieku villu rajoni, bet lielais daudzums meksikāņu mīt kalnainajā piepilsētas zonā mazās būdiņās. Vietējais gids iepazīstināja ar Mehiko vēsturisko centru - slaveno Sokalo laukumu - lielisku arheoloģijas ansambli ar katedrāli, ko 1532.gadā konkistadors Ernando Kortess pavēlēja uzbūvēt uz galvenā acteku tempļa drupām, kurās savulaik notika asiņaini acteku ziedošanas rituāli. “Noche Triste” - skumju nakts - tā spāņu konkistadors Ernando Kortess nodēvēja 1520.gada 30.jūniju, kad Tenočtitlanas iedzīvotāju sacelšanās rezultātā viņš bija spiests pamest acteku galvaspilsētu. Taču viņa atgriešanās 1521.gada 13.augustā izvērtās krietni vien skumjāka, jo pielika punktu burvīgās lagūnu pilsētas pastāvēšanai. Spāņu iekarotāji pārbūvēja kādreizējo indiāņu impērijas centru, un tikai 1900.gadā, rokot Mehiko kanalizācijas sistēmu, gaismā nāca senās pilsētas Tenočtitlanas atliekas. Kopš tā laika izdevies atrakt arī citas drupas, kas kopā ar spāņu izveidoto vecpilsētu un skaistajām baznīcām veido pilsētas kodolu. Centrā izveidots vecākās pilsētas (1325.g.) makets - plāns. Gids rādīja un stāstīja, ka senā pilsēta esot veidota uz ezera dūņām, izsūca ūdeni no pazemes alām. Nu ir saglabāti tempļa pamati, kāpnes no Lietus dieva un Kara dieva tempļiem. Pēcpusdienā viņi jau apmeklēja Mehiko Antropoloģijas muzeju, kas būvēts ultramodernā stilā, ir starp labākajiem pasaulē, kurā glabājas Meksikas arheoloģijas un mākslas vērtības. Visus pārsteigusi muzeja unikālo bagātību eksponēšana, izmantojot mūsdienīgās metodes - tā apmeklējumu padarot par aizraujošu ceļojumu tālā un nezināmā Meksikas vēsturē. Interesantos sienu gleznojumos attēlota Meksikas vēsture, sadzīve, piemēram, 80 veidi, kā pagatavot kukurūzas ēdienus, attēlots Kukurūzas dievs. Vēl gleznojumā redzēja nežēlīgas ainas, kad 2/3 indiāņu tika pakļautas spāņu verdzībā. Meksikas prezidenta pilī apbrīnojuši izcilā mākslinieka Djego Rivjēras freskas, kurās arī attēloti Meksikas vēstures pagrieziena punkti. Simbolizē trīs kultūras Nākamajā dienā ekskursija ar autobusu pa Mehiko, atkal redzēja augstceltnes, vienai pat 94 stāvi, uz jumta laukums, kur nolaižas helikopteri, tad tiesu pils, divas municipalitātes ēkas, franču apģērbu veikali, Latīņamerikas tornis, Nacionālā pils un apstāšanās Trīs kultūru laukumā. Tas simbolizē indiāņu, spāņu un mūsdienu kultūru. Un tad pasakaini krāšņā Gvadelupes baznīca - par godu Svētajai Gvadelupei - visu katoļticīgo meksikāņu aizstāvei. Šī baznīca, kas būvēta modernā stilā, aizvieto 17.gadsimtā būvēto celtni. Jūtas pret Svēto Gvadelupes jaunavu meksikānim ir īpašas, tādēļ vismaz reizi mūžā katra meksikāņu ģimene cenšas to apciemot. Gunta atceras, kad viņi pie baznīcas redzējusi svētceļniekus, kuri pēdējo posmu līdz Gvadelupes baznīcai veica rāpojot. Stundas braucienā attālumā no Mehiko ekskursantu ceļš vedis uz senu kulta vietu Teotiuakanu - noslēpumaino dievu pilsētu jeb “vietu, kur radīti dievi”. Teotiuakanas metropole aizņem 23,5 km2, tās augstākā celtne ir Saules piramīda, kas būvēta 1.gadsimtā uz kādas senākas celtnes drupām. Katra piramīdas pamatnes mala ir 225 metrus gara, tieši kā tās līdziniecei Lielajai Heopsa piramīdai Gizā Ēģiptē, taču tās augstums ir 70 metri. Tātad Saules piramīda ir vairāk nekā divas reizes zemāka nekā slavenā Ēģiptes celtne. 1971.gadā arheologi 6 metrus zem Saules piramīdas pamatnes uzgāja dabisku dziļu alu, kas stiepās 100 metrus uz austrumiem. Tā acīmredzot tikusi izmantota kā svētvieta gan pirms, gan pēc piramīdas uzcelšanas. Pirms spāņu iebrukuma meksikāņi uzskatīja, ka šīs alas ir Zemes klēpis, no kura tālā senatnē piedzimusi Saule un Mēness, kā arī pirmie cilvēki. Tikai vēlāk virs alas uzcelta piramīda. Atjaunotā Mēness piramīda, kas ir Saules piramīdas kopija, celta 2.gadsimta otrajā pusē un ir mazāka par to - tās pamatnes malu garums ir tikai 145 metri, augstums - 45 metri. Gunta ar grupu devās Mēness piramīdā augšā. Tikai nokļūšana lejā ir amizanta - katrs to veica citādāk - gan ar muguru pa priekšu vai ar sēdvietas palīdzību. No Mēness piramīdas pakājes austrumu virzienā 3,2 kilometru garumā stiepjas Mirušo ceļš jeb pilsētas centrālā iela agrāk. Tā savienoja milzīgo tirgus laukumu un tā dēvēto citadeli dienvidos ar lielo Saules un Mēness piramīdu ziemeļos. Ceļa malā atradās nelielas piramīdveida platformas, uz kurām sākotnēji pacēlās tempļi. Mirušo ceļa abās pusēs bija uzceltas pilis un vienstāva dzīvojamās ēkas. Tās bija izkārtotas ap pagalmiem, kuros atradās altāri - tas apliecina reliģijas nozīmīgo vietu Teotiuakanas sabiedrības dzīvē. Ēkas bija veidotas no akmens un ģipša. Daudzas celtnes rotāja freskas, uz kurām bija attēlotas zivis, putni, čūskas, koijoti un jaguāri, kā arī dažādi dievi. Freskas bija apgleznotas spilgtās krāsās. Vēlāka laika hronikās teikts, ka grīdas bijušas tik labi nospodrinātas ar oļiem, ka mirdzējušas kā sudraba trauki. Māju īpašnieki novadīja lietusūdeni no slīpajiem jumtiem un ietvēm aizkorķētās caurulēs, ko izmantoja kā rezervuārus. Māju pagalmos un istabās bija izraktas apaļas bedres, kas kalpoja kā kapavietas. Aizgājēja kaulus parasti ietina līķautā un ievietoja bedrē kopā ar apbedījumu priekšmetiem, piemēram, vāzēm, audumiem un no obsidiāna (vulkāniskā stikla) izgatavotām lietām. Kļūst par lielpilsētu Teotiuakana kļuva par lielpilsētu pirmā gadu tūkstoša beigās pirms mūsu ēras. To veicināja vairāki faktori. Pirmkārt, pilsēta atradās upes ielejā, kurā ar intensīvas apūdeņošanas palīdzību bija iespējams iegūt bagātīgas ražas. Otrkārt, to šķērsoja svarīgs tirdzniecības ceļš, kas veda no austrumu piekrastes uz dienvidu apgabaliem. Teotiuakanas tuvējā apkārtne bija galvenais obsidiāna ieguves centrs. Ne mazāk svarīgs ir fakts, ka tā bija tradicionāla svētvieta, ko apmeklēja liels skaits svētceļnieku. Teotiuakanas tauta, iespējams, arī uzskatījusi alu par savu pirmatnējo zemes klēpim līdzīgo izcelsmes vietu un padarījusi to svētu, uzceļot virs tās savas piramīdas. Trešā nozīmīgākā svētā celtne pilsētā pēc Saules un Mēness piramīdas bija dieva Kecalkoatla templis. Tas atrodas Citadeles teritorijā - vairāk nekā 19 000 m2 plašā, no četrām pusēm iežogotā tempļu un piļu kompleksā, kas, iespējams, bija arī pilsētas pārvaldes centrs. Kecalkoatls, spalvām greznotā čūska, bija starp varenākajiem dieviem senajā Meksikā. Teotiuakanas tauta Kecalkoatlu pielūdza kā dabas dievu, bet actekiem viņš bija kultūras dievs, kas dāvājis grāmatas un kalendāru. Acteki viņu identificēja ar planētu Venēra. Neviens dievs nespēja aizkavēt neizbēgamo norietu. Pilsētas bojāejas cēlonis ir noslēpumā tīts. Varbūt atbilde meklējama 7.gadsimtā tapušajos sienu ciļņos, jo līdz 8.gadsimta vidum, kad pilsēta nodega ugunsgrēkā, Teotiuakanas mākslā arvien biežāk parādījās kara motīvs, par ko liecina daudzās karavīru figūras. Iespējams, ka tolaik notika kāds militārs iebrukums vai sacelšanās... Taču tikpat lielā mērā iespējams, ka pilsētas bojāeju veicināja dabas resursu izsīkums, piemēram, plaša mežu izciršana un tās izraisītas klimata izmaiņas. Nedzīvi elki ar akmens acīm Lai kāds arī būtu cēlonis, Teotiuakana pārvērtās nokvēpušu drupu kaudzē. Tomēr dievi pilsētu nepameta. Daudzus gadsimtus vēlāk tā kļuva par acteku tautas garīgās atjaunotnes centru. Rūpīgi izvietotās piramīdas actekiem simbolizēja saikni starp dieviem un cilvēci, starp debesīm un zemi. Pilsētas lielo nozīmi apliecina fakts, ka Montesuma II - acteku pēdējais valdnieks pirms spāņu iebrukuma 16.gadsimta sākumā - no Tenočtitlanas (galvaspilsētas) kājām devās svētceļojumos uz Teotiuakanas drupām. Taču pēc Montesumas nāves šīs pilsētas dievi kļuva sveši jaunajai kristīgajai pasaulei, varenās dievības pārtapa nedzīvos elkos ar akmens acīm. Tātad nav zināms, kas tā bijusi par tautu, kas uzcēlusi šo pirms Kolumba perioda lielāko metropoli. Uz actekiem pilsētas drupas atstājušas tik dziļu iespaidu, ka viņi to nosauca par Teotiuakanu, kas navatlu valodā nozīmēja - “to dzīvesvieta, kam pieder Dievu ceļš”. Arheoloģiskajos izrakumos atrastās adatas un īleni norāda, ka pilsētas iedzīvotāji nodarbojušies ar apģērba un grozu izgatavošanu. Viņiem bijušas grāmatas, jo tie noteikti mācējuši rakstīt. Lai gan viņu rakstu zīmes vēl nav atšifrētas, ir zināms, ka līdzīgi saviem priekštečiem olmeriem skaitļu apzīmēšanai viņi lietojuši svītras un punktus. Viņu ēdienkartē bijuši tādi produkti, kas arī mūsdienās liktos gardi - brieža, truša, tītara, pīles un zoss gaļa, zivis, kukurūza, kāršu pupas, dažādu šķirņu ķirbji, tomāti un avokado. Pa ceļam tūristi vērojuši, kā amatnieki prasmīgi no obsidiāna (vulkāniskā stikla) izveido augstas kvalitātes dažādus suvenīrus: maskas, figūriņas, simbolus un tā tālāk. Ciematiņos redzēja, kā dzīvo meksikāņi. Daudzos tūristu objektos ir muzeji, kuros daudz tautisko krāsaino tērpu, pinumu, rokdarbu, ieroču, masku, darbarīku, indiāņu māju maketi, sombrero. Nākamais pieturas punkts bijusi skaistā “eņģeļu pilsēta” Puebla, kas slavena ar daudzajām katedrālēm un tempļiem. Šeit viņi nokļuva ielu svētkos - karnevālā. Bija atvērti visi veikali, kuros redzēja keramikas izstrādājumus, krāšņas rotaslietas, audumus. Šāva petardes, iedzīvotāji dejoja, līksmoja, daudzi maskās. Mūsu ceļotāji izjuta īstu meksikāņu temperamentu. Vēro eksotiskus kokus Tālāk ceļš iet caur kalnaino Vidusmeksikas apgabalu uz saulaino Oahakas ieleju. Uahačas pilsētas centrālais laukums Zokalo, ko ieskauj daudzas arkveida ēkas ar kafejnīcām un restorāniem. Iespaidīga ir dominikāņu baroka stilā būvētā Domingo baznīca ar zelta plāksnēm dekorēto interjeru. Bet pilsētas tirgus palicis neaizmirstams ar vienreizēju smaržu, garšu daudzkrāsainību un cilvēku rosību, kas mērenos latviešus neatstāja vienaldzīgus. Pa ceļam vēroja eksotiskus, gandrīz fantastiskus kokus: gan adatainus, cits dzeltenos ziedos bez lapām, cits koks - džakaranda - zied lillā ziediem, mango koki, zied Ziemassvētku puķe sarkaniem ziediem. Autobuss piestāja ciematā, kur aug viens no resnākajiem akāciju sugas kokiem pasaulē - Arbol del Tule. Tas ir 42 metrus augsts, 14 metrus diametrā un 200 gadu vecs, zari savijušies. Vai vēl citā versijā - Santa Maria del Tule ciedrs Oahakā. Šis koks, kura apkārtmērs ir 45 metri, pieskaitāms pie vecākajām “dzīvajām radībām” pasaulē. Protams, augstuma ziņā tas nespēj mēroties ar ASV milzeņiem, kuri tieši sava lielā auguma dēļ reti spēj nodzīvot tik ilgu mūžu un parasti nogāžas, jo saknes nespēj izturēt koka svaru un vēja brāzmas. Ciedram gan tās neko nespēj nodarīt, jo resnā stumbra priekšā pat orkāns esot bezspēcīgs. Netālu ir Monte Alban - Svētais kalns - antīko ceremoniju centrs. Tas atrodas kalna virspusē, tādēļ tūristi skati pavērsti uz apkārtni un Oahakas pilsētu. Arheoloģiskās liecības vēsta, ka olmeku ciltis šeit jau dzīvojušas apmēram 1200.gadā p.m.ē. Šeit bijusi observatorija. Gids šeit pastāstījis, ka, lai uzvarētu Saule, indiāņi tai ziedojuši cilvēkus. Gunta stāsta, ka Monte Alban svētvieta esot ļoti enerģētiska vieta. Sajūta bijusi tāda, it kā atrodoties citā pasaulē ar stindzinošu klusumu un mieru visapkārt. Nākamajā dienā sekoja ekskursija ar motorlaivu 1000 metru dziļā kanjonā, sava veida biorezervātā, kura nosaukums Sumidero. Šeit tūristus vēroja eksotiskas putnu sugas: zivju gārņi, grifi; kliedza pērtiķīši, krokodili. Gids norādījis uz augstāko klinti, kā sena teiksma vēstot par indiāņu lepnumu, kas neļāva viņiem padoties. Indiāņi izvēlējušies labāk nāvi, nolecot no šīm klintīm kanjona aizā. Apmeklē tropisko džungļus Sekoja brauciens pa tropiskajiem džungļiem līdz San Cristobal de Las Casas. Tā ir Čiapas štata galvaspilsēta, kas atrodas aptuveni 2200 metrus virs jūras līmeņa. Tā lepojas ar amatnieku tirdziņu, katedrāli, centrālo laukumu, pilsētas valdes namu, dominikāņu klosteri. Pusceļā uz Palenki vērojuši Agua Azul ūdenskritumus un to kaskādes ar tirkīzzilo ūdeni, kurā drosmīgākie peldējās. Un nu jau Palenke - starp savdabīgākajām arheoloģijas vietām Meksikā. Tā iznirst no reiz necaurejamajiem džungļiem visā savā krāšņumā. Palenke - templis - pilsēta kādreiz bijis maiju sabiedrībā lielākais un ietekmīgākais centrs, kas uzplauka vairāk nekā pirms 1000 gadiem. Papagaiļu un makao košais apspalvojums atdzīvina koku blīvo zaļumu, un tikai pērtiķu draiskošanās, neparastie kliedzieni traucē seno maiju ceremoniālu centra rāmo mieru. Palenkes pils labirints vilina apmeklētājus ieiet vairākās galerijās un telpās, kuras noved četrstāvu torņa pakājē. No torņa virsotnes maiji reiz pētīja zvaigznes un lūkojās pāri zaļajam līdzenumam, pa kuru 128 kilometru garumā uz Meksikas līci vijās Usumasintas upe. No torņa apmeklētāji pārlaida skatienu visām Palenkes reliģiskajām celtnēm. Apkārt laukumam ir izkārtoti trīs līdzīgi tempļi - piramīdas: Saules templis, Krusta un Ciļņu krusta templis. Katrs templis ir celts pakāpienveida piramīdas virsotnē. Katra tempļa visattālākajā telpā ir svētnīca, kurā ir akmens plāksne ar izgrebtiem hieroglifiem un diviem maiju cilvēkiem. Saules templī (iespaidīgākā no maiju celtnēm) ceremoniālais priekšmets ir Jaguāra - pazemes dieva maska. Abos pārējos tempļos tas ir koks krusta veidā, uz kura sēž putns. Pēc Guntas domām, visievērojamākā no visām Palenkas celtnēm ir Uzrakstu templis. Lai to sasniegtu, vajadzējis kāpt apmēram 20 metrus augšup pa stāvām kāpnēm piramīdas priekšpusē. Uz katra no četriem tempļa balsta pīlāriem ir dabiska izmēra apmestas figūras, un ikviens no tām tur vai nu zīdaini, vai mazu bērnu. Par Uzrakstu templi bija maz zināms līdz 1949.gadam, kad meksikāņu arheologs Alberto Ruzs Luilers atrada milzīgu akmens plāksni tempļa grīdā. Viņš to pārvietoja, lai atrastu kāpņu sākumu, kas bija aizsprostots ar daudzām akmens šķembām, kuru attīrīšana prasīja trīs gadus. Pie kāpņu pamata, kas bija tieši vienā līmenī ar zemi, Luilers atrada vertikālu trīsstūra akmens plāksni un sešu jaunu cilvēku - iespējams, ziedojuma upuru - skeletus. Pārvietojot plāksni, Luilers atvēra kapu, kurš bija saglabājies neskarts vairāk nekā 1000 gadus. Šajā apbedījumu kapenē bija 5 tonnas smaga akmens plāksne, kas gulēja uz sarkofāga augšgala un bija bagātīgi rotāta ar grebumiem akmenī. Visapkārt uz sienām bija maiju nakts dievu skulpturāli reljefi. Sarkofāgā Luilers atrada gara auguma cilvēka atliekas, kurš miris apmēram 40 gadu vecumā. Viņa ķermenis un seja bija pārklāta ar zaļa nefrīta dārglietām, kuras kontrastēja ar sarkano kanēļa stienīšu virkni ap viņa kaklu. Visievērojamākā bija nefrīta mozaīkas pēcnāves maska, kurai bija baismīgi inkrustētas acis ar obsidiānu un gliemežvākiem. Par izgrebumiem uz sarkofāga vāka ir vairākas versijas. Pirmā, ka tas varētu būt astronauts, kas vēro zvaigznes, vai kosmonauts, kura rokās ir vadības pults. Varbūt Kukurūzas dievs... 20.gadsimta septiņdesmitajos gados zinātnieki - maiju pētnieki: amerikānis Floids Launsberijs un Linda Šēle atšifrēja vairākus uzrakstus, kas bija atrasti uz Palenkes tempļa sienas. Viņi atklāja, ka skelets apbedījumu kapenē pieder valdniekam Pakalam, kura vārds nozīmē “Roku vairogs”. Viņa māte, augstākās sabiedrības sieviete Zak - Kuk, bija valdniece pirms viņa. Viņai bija jārīkojas kā reģentei, kad Pakals kāpa tronī 12 gadu vecumā. Izveido ceremoniju centru Uzraksti stāsta, ka valdnieks Pakals miris 80 gadu vecumā, 683.gadā pēc Kristus, kas liekas dīvaini, tā ka skelets pieder divreiz jaunākam cilvēkam. Viņa valdīšanas laikā tika uzcelta Lielā pils un Palenke sasniedza savas varas kalngalus. Viņi valdīja pār daudzām maiju apmetnēm valstī. Valdnieks Pakals izveidoja Palenki par nozīmīgu ceremoniju centru. Šajās ceremonijās bija seni rituāli, kas balstījās uz lauksaimniecības sezonu, tika apvienoti ar neparasto senču kultu. Maiju valdnieks Pakals bija pārņemts ar mirušo godināšanas kultu. Uz Pakala sarkofāga sāniem ir izgrebti viņa senču tēli, visi Pakala mantinieki ir atstājuši uzrakstus, uzsverot savu īpašo radniecību ar viņu. Maiju priesteri - astronomi bija arī līdzeklis senču kulta ievērošanā, lielas, ka viņi spēlēja sarežģītu spēli, kas saskaņoja reliģijas vajadzības ar vēsturi un ģenealoģiju. Uzrakstu templis tā tika nosaukts tāpēc, ka tajā ir 620 hieroglifu rindas - visgarākās maiju kultūrā. Lai gan ne visi hieroglifi ir atšifrēti, daži acīmredzot attiecas uz cilvēkiem un dieviem, kuriem bija nozīme pirms gadu tūkstošiem. Pēdējais neskaidri salasāmais ir atrasts Palenkē kopš 835.gada pēc Kristus. Pēc tam šis svētais centrs mistiski tika pamests. Tikai uzraksti un neatrasti apbedījumi var atklāt ko vairāk par tā ceremoniju valdniekiem. Vietējais gids rādīja attēlus un skaidroja klātesošajiem maiju varas nodošanas simbolus, pazemes valstības dievu attēlus, Saules dieva un Zemes dieva attēlus - zīmējumus, hieroglifu plāksnes, maskas, valdnieka Pakala sejas maskas attēlojumu, valdnieku galvas rotas, naudu ar valdnieka seju, kura saucas “1 peskals”. Arheologs Alberto Rūzs 1952.gadā atklāja šīs maiju valdnieka Pakala kapenes, kuras tika atkarotas džungļiem. Šodien atklāti tikai 5 - 10 procenti no visām bagātībām, ko vēl slēpj Jukatanas pussalas necaurejamie džungļi. Šī vieta tagad ir pasludināta par nacionālo parku un 1987.gadā iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Fakti Meksikas Savienoto Valstu platība: 1 972 550 km2. Iedzīvotāju skaits: 104 907 991. Galvaspilsēta: Mehiko, lielākas pilsētas - Gvadalahara, Ekatepeka. Prezidents: Visente Fokss Kvesada. Valūta: Meksikas peso SYP. Reliģija: katolicisms. Oficiālā valoda: spāņu. 2006-05-08 Dzirkstele Ella Bezrukih |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.