 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Ceļojums pa klasisko ĶīnuĶīna pēc platības ir gandrīz tikpat liela kā visa Eiropa. Tajā dzīvo gandrīz 1,3 miljardi iedzīvotāju, kas ir viena ceturtā daļa no visas pasaules iedzīvotāju skaita. Tā ir ļoti sena valsts.
Jau pirms 2000 gadiem ķīnieši izgudroja papīru un daudz ātrāk kā Eiropā grāmatu iespiešanas tehnoloģiju. No Ķīnas nāk arī meteoroloģiskie mēraparāti, kompass, seismogrāfs zemestrīču paredzēšanai, porcelāns, šaujampulveris un, protams, zīds. Lai ceļojums būtu pēc iespējas daudzpusīgāks, mums bija iespēja ielūkoties Ķīnas lauku ainavās. Mēs nokļuvām Ķīnas dienvidu daļas siltajā subtropu klimatā un tur varējām vērot, kā iegūst divas līdz trīs rīsa ražas gadā: vieni rīsa lauciņi bija jau nokopti, citos zaļoja rīss, vēl citos tika gatavota platība rīsa dēstīšanai. Ķīnā esot lielākie rīsa lauki pasaulē, kuros izaugot trešā daļa visas pasaules ražas. Lielākajai daļai ķīniešu rīss ir ikdienas produkts, arī mums ceļojuma laikā tas bija maizes vietā. Balts - tātad sēras Kalnu nogāzes aizņem tējas plantācijas, daudz ir bambusa stādījumu. Šis ātraudzīgais kociņš dod vairākas ražas gadā, to dzinumus lieto pārtikā, koksni - celtniecībā. Likās pārsteidzoši, ka nekur neredzējām kapsētas. Gide, kura mūs pavadīja visu ceļojuma laiku, paskaidroja, ka, lai gan pēc ķīniešu ticējumiem mirušajam aizkapa dzīvē jāaiziet ar visu ķermeni, pārapdzīvotības dēļ apmēram 90 procenti ķīniešu savus tuviniekus kremē. Trauku ar aizgājēja pīšļiem uzglabā tur, kur vēlas ģimene - mājās, dārzā, daži izkaisa virs upes vai kalna, bagātākie cilvēki novieto tempļa sienā, samaksājot zināmu naudas summu. Mums nepierasti šķita, ka ķīniešiem sēru krāsa ir baltā. Bērnus “aizdod” radiniekiem Ķīnas valdība joprojām cīnās ar ķīniešu skaita straujo pieaugumu. Pilsētās ir izdevies samazināt dzimstību - tur parasti ģimenēs nav vairāk par vienu bērnu, taču laukos, lai arī paredzēta soda nauda par otro un trešo bērnu, zemnieki dzimstības ierobežojumus neievēro. Arī sodu naudas trūkuma dēļ neizdodas iekasēt. Gide stāstīja, ka “liekos bērnus” uz pārbaudes vai skaitīšanas laiku “ aizdod” radiniekiem, kuriem nav bērnu un kuriem vajadzīgas darba rokas. Tirgotāji nakti pavada aiz letes Tālāk devāmies uz Šanhaju- 14 miljonu pilsētu. Te debesskrāpji laistās reklāmu ugunīs, zaigo arī citas celtnes. Pa šiem 25 gadiem, kopš nodibināta brīvā ekonomiskā zona, šī pilsēta kļuvusi par Āzijas - Klusā reģiona centru. Būdama starptautisku tirdzniecības ceļu krustpunktā, tā ir kosmopolītiska pilsēta. Šanhaja apvieno sevī gan ultramodernas maģistrāles, gan senas celtnes. Gandrīz katrā kvartālā var sastapt pa milzu jaunbūvei, grandiozam tiltam. Te bija iespēja apskatīt arī neparastu transporta līdzekli - ātrvilcienu uz magnētiskajām sliedēm. Tas kursē starp Šanhajas lidostu un centru ar ātrumu 431 km stundā un 7 minūtēs sasniedz galastaciju - augstāko viesnīcu pasaulē “ Grand Hayjat Shang Hai”, kurai vestibils atrodas 55.stāvā, bet bārs - 88.stāvā. 2010.gadā Šanhajā plānota vispasaules izstāde “Ķīna - iespaidīgākā progresa zeme”. Gatavojoties šai izstādei, notiek ļoti aktīva būvniecība, lai apliecinātu Ķīnas labklājību, taču tās pamatā ir miljonu ķīniešu necilvēcisks un nelegāls darbs. Daudzi te strādā 18 stundas diennaktī, bez brīvdienām, saņemot par to 150 dolāru mēnesī. Daudziem nav oficiālas darba atļaujas, tādēļ saimnieks neļauj iziet pa celtniecības objekta vārtiem un strādnieki spiesti turpat ēst un gulēt. Laukos esot celtnes, kur jāstrādā tikai par vēdera tiesu. Arī Šanhajas ielu tirgotāji naktīs guļ aiz letes. Jā, viņiem ir grūti, bet toties viņi spēs samaksāt bērniem mācību naudu koledžā, un tie kļūs bagāti... Neskatoties uz trūkumu, ķīnieši nekurn, vēlas izdzīvot. Apbrīnojama ir viņu spēja palīdzēt otram, saviem tuviniekiem. Arī piedzērušos uz ielām nekur nemanījām. Ēd čūskas cepeti un bauda tēju Mēs apmeklējām arī Šanhajas Nefrīta Budas templi. Pie ieejas no monolīta akmens veidotas lielas lauvas figūras, uz kurām piekarināts daudz sarkanu lentīšu ar vēlējumiem. Šajā templī izjutām īpašu gaisotni- varbūt no gaišajām domām un laba vēlējumiem. Neaizmirstama bija pastaiga pa Linaņas Tai Hu nacionālo parku, kurā, ejot pa labiekārtotu dabas taku, mūs pavadīja pērtiķēni. Apmeklējām restorānu, kura saimnieki mums piedāvāja ēdienus un dzērienus no čūskām. Mūsu grupa pasūtīja čūskas un zaķa cepeti ar čūskas šņabi. Maisā tika atnesta pusotru metru gara čūska, tad tai mūsu acu priekšā tika nocirsta galva, novilkta āda, čūska tika izķidāta un aiznesta uz virtuvi. Baudot šo eksotisko ēdienu, domājām, ar ko to salīdzināt- pipari un garšvielas traucēja sajust garšu. Čūsku šņabis - baidžo - tika atnests trīslitru burkā ar čūskām. Tas bija rūgts un stiprs. Apmeklējām arī tējas namiņu, kur ķīniešu meitenes demonstrēja tējas sagatavošanas procesu. Vispirms tēju noplaucē, uzlejot karstu ūdeni, tad nolej un pievieno citu ūdeni, kamēr tēja kļūst acīmredzami tumšāka. Šo tēju var apliet ar karstu ūdeni vairākas reizes dienā, bet nākamajā dienā gan vairs nedrīkst lietot. Mēs dzērām tēju no tik maziem trauciņiem kā uzpirkstenis. Lūk, pirmā tēja - uzmundrinoša, no rītiem dzerama; otrā -līdzīga vērmelēm - rūgta, kura palīdzot organismam attīrīties; trešā domāta pret vēzi; pārējās - diabēta slimniekiem, imunitātes uzlabošanai utt. Visas tējas maksāja ap 8 dolāriem, un pirktgribētāju no mūsu grupas netrūka. Tējas namiņi mūsdienu trauksmainajās, skaļajās pilsētās ierīkoti ārpus centra, skaistās vietās pie dīķīšiem. Tie ir īpaši iecienīti darba un trokšņa nogurdināto pilsētnieku vidū. Sarunāties te drīkst tikai pusbalsī, un klusumu pārtrauc tikai cžena skaņas (tradicionāls mūzikas instruments, līdzīgs cītaram). Vispusīgu ieskatu Ķīnas vēsturē sniedza mākslas muzeja apmeklējums. Te fascinēja dārgakmeņu kolekcija - daudzu pasaules valstu dāvinājums muzejam. Skaisti, gandrīz sarkani stalagmīti no Amerikas, kvarcs no Brazīlijas, dārgakmeņi no Krievijas, Kanādas un Kenijas. No Šanhajas uz Pekinu devāmies ar vilcienu. Tajā bija četrvietīgas kupejas. Katram bija noliktas baltas vienreizējās lietošanas čībiņas, zobu pasta ar birsti, ķemmīte, tēja un tējkanna karstajam ūdenim. Katram ir savs televizors, kurā, izmantojot austiņas, netraucēti varējām skatīties katrs savu programmu. Velosipēdistu paradīze Pekinā mūs sagaidīja jaunekļi - koferu nesēji, kuri izvadāja somas pa viesnīcas dažādiem stāviem. Uz ielām pārsteidza cilvēki ar aizsietām mutēm. Izrādās, šādā veidā cilvēki mēģina sevi pasargāt no gaisa piesārņojuma. Arī es to Pekinā izjutu, kad saulainā dienā debesis klāja dūmakaina plēve. Gaisu ietekmē arī smilšu vētras Gobi tuksnesī. Pārsteidzošs likās ielās sastapto velosipēdistu skaits, turklāt brauc ne tikai ar parastajiem, bet arī elektrovelosipēdiem ar akumulatora kastīti uz bagāžnieka. Katru gadu Ķīnas iedzīvotāji iegādājas milzu skaitu šādu ekoloģiski tīru braucamo. Sešās rindās pa Pekinu brauc mašīnas, bet blakus tām pa speciālu celiņu - velosipēdisti. Viscaur sastopami milzīgi laukumi velosipēdu novietošanai. Lai atrastu savu braucamo, pie velosipēda piesien dažādas krāsas auduma gabaliņus. No rītiem kolektīvi vingro Mēs apmetāmies debesskrāpja viesnīcas 22.stāvā. No rīta, paveroties pa logu, redzams, ka laukumā vingro ap 100 cilvēku. Skan mūzika, balss diktē ritmu, un ik rītu līdz ar saullēktu ķīnieši modina savu miesu un garu. Pārsteidza, ka vairums vingrotāju bija sirmgalvji. Tad es atcerējos nostāstu par kādu mūku, kurš sensenos laikos uzmanīgi vērojis čūskas cīņu ar dzērvi. Kamēr dzērve visu savu enerģiju ieguldījusi garos un spēcīgos knābja cirtienos, čūska veikli izvairījusies, bet, kad putns no pārpūles bija noguris, guvusi uzvaru. Mūks šajā ainā guvis apstiprinājumu daoisma mācībai, kas atzīst, ka vieglums un lokanība ir pārāks par cietību un agresiju. Uz šīs filozofijas bāzes mūks izstrādājis metodiku, kuras pamatā ir lēnas, plūstošas riņķveida kustības, kuru mērķis noslāpēt uzbrūkoša pretinieka kustību inerci, neļaujot tai sasniegt mērķi. Tā bija mierīgas cīņas metode, kas vērsta uz uzvaru pār pretinieku bez spēka lietošanas, ar minimālu enerģijas patēriņu. Ar šo metodiku saistīta arī prasme vadīt “ci” - dzīvības enerģiju, kura var tikt novirzīta uz jebkuru ķermeņa daļu ar gribasspēku. Vingrošanā noteiktas pozas vai stāvokļa ieņemšana ļauj koncentrēt domas un sasniegt iekšēja miera stāvokli. Ar rikšām, katrs šķiroties no 15 dolāriem, dodamies uz hutuniem, kas ir lauki pilsētā un atrodas vissenākajā Pekinas daļā. Hutuni ir saglabājuši pirmatnējo veidolu, un to uzturēšanu atbalsta valsts. Pašlaik, gatavojoties olimpiskajām spēlēm 2008.gadā, to restaurācijai tiek pievērsta īpaša uzmanība. Katru hutunu veido viena līdz četras ģimenes, kuras dzīvo kopā. Šajā rajonā atrodas divi torņi - Bungu un Zvanu tornis. Bungu tornī atrodas lielas, izrotātas bungas, ar kurām plānots atklāt olimpiskās spēles. Pēc Pekinas apskates devāmies uz lidostu, taču negaisa dēļ izlidošana kavējās par 6 stundām. Lidojām līdz Taškentai, kur mūsu reisa dēļ bija aizkavējies arī lidojums Taškenta - Rīga - Ņujorka. Desmit dienas, ko pavadījām Ķīnā, bija neaizmirstamas: brīnījāmies par šo savdabīgo zemi, tās valodu, cilvēkiem, ēšanas manieri, par pagātnes un šodienas pārsteidzošo kontrastu, par vērienīgumu, ar kādu valsts attīstās. 2006-06-29 Dzirkstele Ella Bezrukih |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.