 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai 7000 km pa tievāko un garāko zemiGarajā ceļā no Čīles ziemeļiem līdz dienvidiem draugus var iegūt un var arī zaudēt.
Ceļvežos šī vieta pielīdzināta Mēness vai Marsa virsai, un dienas laikā uzreiz ir skaidrs, kāpēc — nedzīvīga, sažuvusi augsne stiepjas līdz putekļainajam apvārsnim. Ūdens te būtu kā pasakas piepildīšanās. Taču naktī ir citādāk. Ziemeļu Čīlē tā ir tumša, bet dzidra — virs galvas plešas spožu zvaigžņu plejāde, kuras novēro apkārtējos kalnos sabūvētas observatorijas. Tātad es braucu. Un esmu ļoti laimīgs. Kad mani redaktori ieteica doties ceļojumā ar auto, viņi, visticamāk iedomājās joņošanu Ferrari pa automaģistrāli Vācijā vai vizināšanos rolsroisā Floridas dienvidos. Esmu darījis arī to un bija patīkami. Taču fakts paliek fakts: lielākā daļa pasaules ceļu nav asfaltēti, un tieši tos es arī vēlējos iepazīt. Vēl pirms maršruta sastādīšanas es jau zināju kādu auto vēlos izmantot — britu lendroveru LR3. Tātad esmu Čīlē. Čīle ir 4500 km gara un ne vairāk kā 450 km plata. Kā gumija, kas vertikāli izstiepusies pa Dienvidamerikas rietumu krastu. Pirms tam biju veicis mājasdarbu. Zināju, ka ziemeļus un dienvidus kopā satur divas maģistrāles. No Arikas, kas netālu no Peru robežas, uz Puertomontu stiepjas Ruta Cinco jeb Piektais ceļš. Līdz Laserenai tas ir raupjš un bedrains vienas vai divu joslu asfalts, kas tālā pāriet brīnišķīgā bet diezgn vientuļā četru joslu maksas šosejā. Lejup no Puertomontas turpinās Carretera Austral, mokošs 750 km turpinājums, ko ik pa laikam pāršķeļ prāmju pārceltuves. Kopumā tas ir arī ģeogrāfisks izaicinājums. Ziemeļos jābrauc pa Andu augstkalni, tad gandrīz 1200 km paralēli okeānam stiepjas Atakamas tuksnesis, kas ir viena no sausākajām vietām uz planētas. Tad ap 30.dienvidu paralēli ainava beidzot top bagāta, nolaižoties auglīgās ielejās ar vīnogu plantācijām, tintes ziliem ezeriem un vulkāniem ar sniega cepurēm. Tad atlikušos 1500 km jāceļo pa mežiem apaugušām salām līdz par Čīles arhipelāgam pašos dienvidos. Geizeri, vientuļas pludmales, šņācošas kalnu upes, veci meži, ledāju kalni un pašā galā, gluži kā izsaukuma zīmes punkts, atrodas Torres del Paine nacionālais parks. Izklausās pēc nirvānas, vai ne? Auto nelabums Kopā ar ceļabiedru Čārlzu ierodamies Bolīvijas galvaspilsētā Lapasā un ceļā dodamies oktobra nogalē. Plāns ir vienkāršs: tikt no pašiem Čīles ziemeļiem līdz dienvidiem — no vietas Bolīvijas pierobežas līdz Puntaarenasai, kas iekārtojusies Magelāna šauruma krastā. Bet par vienkāršas idejas mēdz sagādāt sarežģījumus. Ceļš no Lapasas līdz Čīles robežai ir tik nejēdzīgs un tracinošs, ka ar lielāko prieku gribu to ātrāk aizmirst un nospiežu kilometru skaitītāja pogu, lai tas atkal sāktu skaitīt no nulles. Kad būsim finišējuši, spidometrs rādīs 7200 km. 16 dienās. Būšu ieguvis jaunus draugus un saķildojies ar agrāko, izbaudījis čīliešu viesmīlību un piedzīvojis garnadžu apciemojumu. Nejauši nogalinājis bruņnesi un nāve pusduci reižu noglaudījusi arī manu vaigu. Un tomēr mēs braucām tālāk, jo man tā patīk. Piektajā dienā nepilnus 100 km jābrauc ieleju, kuru klāj rozīga sāls garoza. Lendrovers aiz sevis atstāj necaurskatāmu putekļu mākoni. "Sausākā vieta, ko jebkad esmu redzējis," dienasgrāmatā ieraksta Čārlzs. "Steidzami jāpiesakās uz atmiekšķēšanos kādā spa." Desmitā diena. Pirmo ceļa pusi bijām pārliecināti, ka auto mūzikas disku atskaņotājs nedarbojas, bet 2048 km un pie 26.dienvidu platuma grāda tas pēkšņi sāka dārdināt Prinsa labāko hitu izlasi. Līdzi bijām paņēmuši vēl desmit diskus. Jauka diena Tuvojoties galvaspilsētai Santjago, nolemjam izbaudīt Čīlē labāko kalnu slēpošanas kūrortu Termas de Chillan ar dabiskajiem karstajiem avotiem. Taču šaurs, grantēts ceļš augšup kalnos aizņem trīs stundas un galā ierodamies ap pusnakti. Nākamajā rītā, ceļa nogurdināti un kārtīgas mērcēšanās izsalkuši, aizsoļojam līdz privātajiem karstajiem avotiem, kurus apsaimnieko Grand Hotel. Atkal esam ceļā. Austrumu pamalē mums visu laiku seko Andu mugura. Čārlzs garlaikojas. Nav viegli pavadīt ceļā ilgu laiku ar vienu personu — tās var stiprināt vai arī šķelt senu draudzību. Esam ceļojuši kopā arī agrāk, bet braucieni bija īsāki un raibāki. Pusnaktī, kad tuvojamies Puertomontai un kad aiz muguras ir jau 4800 km, paskatos uz savu blakussēdētāju. Viņš ir aizmidzis. Sēdus notur drošības jostas, galva smagi nokarājas uz priekšu. Viņš izskatās nožēlojami. Kad Čārlzs pamostas, iesaku viņam doties mājup, ja vien viņš to vēlas. "Vecīt, sēdēšana mašīnā man jau uzdzen nelabumu," viņš atzīstas. Pēc 11 stundām draugs jau sēž lidmašīnā, kas lido ziemeļu virzienā. Es turpinu vienatnē. Neesmu drošs, ka tikšu līdz galam. Divpadsmitā diena. Satieku Huanu Pablo Čovaru, 26 gadus vecu gidu no Temuko. Jau pēc desmit minūtēm viņš labprātīgi piesakās kalpot par ceļa rādītāju visam atlikušajam posmam. Viņš ir šamanis un pie priekšēja paneļa piestiprina nelielu indiāņu statuju. "Kad kļūstu miegains, spēju paredzēt nākotni," viņš noslēpumaini izdveš. "Labi, tad pasaki, vai mums aptrūksies degviela?" es pajokoju. Pie nākamās prāmju pārceltuves iepazīstamies ar pulkvežiem Henriju Deju un Polu Ņūbiju, britu kalnā kāpējiem, kas atpūšas Dienvidamerikā. Sarunājam braukt viens aiz otra. Dienu vēlāk kādas krustcelēs paņemam Tomeru un Šukiju, divus izraēliešus, kas nesen beiguši dienestu armijā. Tagad esam jau seši. Kad tiekam līdz Puertoaisenai, mūs sagaida pārsteigums — Huans pa tālruni noorganizējis kārtīgas patagoniešu vakariņas. No koka celtā komūnas mājā, ko dēvē par quincho, divi gari koka galdi nokrauti ar salātiem un ceptiem dārzeņiem. Blakus telpā uz iesma cepinās divu jēru rumpji. Uguns liesmu izgaismotajā telpā vēroju savus jaunos draugus — cilvēkus, kurus nebūtu iepazinis, ja vien man nepatiktu gari ceļojumi ar automašīnu. Marka Tvena vārdiem runājot, ceļojot tiek nonāvēti aizspriedumi un auto ir zobens šajā cīņā. 2005-12-22 Diena Dens Nīls |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.