 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Ceļojums pa klasisko ĶīnuMaija beigās atgriezos no desmit dienu Ķīnas ceļojuma. Tagad daudzi lasa, runā un brauc uz šo vienu no senākajām pasaules valstīm. Nu arī man bija izdevība to skatīt savām acīm.
Ķīna ir laimīgs izņēmums. Mūsdienu ķīnieši ir to cilvēku tiešie pēcteči, kuri dzīvoja šajā zemē vismaz pusmiljonu gadu un kuri radīja savu valsti jau 21.gadsimtā pirms mūsu ēras. Senās civilizācijas iezīmes Ķīnā redzamas jau pa lidmašīnas logu, kad tā gatavojas nolaisties Pekinas starptautiskajā lidostā “Šoudu” (galvaspilsēta). Redzama pa iluminatoru bija Lielā Ķīnas mūra līkloču līnija, kura vijas cauri Cjundušanas kalnu grēdām un aizām. Mūsu ceļojums pa Ķīnu sākās Pekinā. Pēc iedzīvotāju skaita Pekina ir sestā lielākā galvaspilsēta pasaulē, kurā dzīvo vairāk nekā 15 miljoni iedzīvotāju. Jūsmīgie iespaidi pārņēm amani jau lidostā, kas ir ļoti moderna - neons, stikls, metāls, visur elektronika un tīrība, eskalatori, lifti, slīdošie celiņi, transportieri, kā kādā modernā Eiropas lidostā, bet sejas liecināja, ka esam atlidojuši Ķīnā. Mūs sagaidīja ceļojuma gide, kura mūs pavadīja visu ceļojuma laiku, līdz atkal atvadījāmies Pekinas lidostā. Ceļš uz Pekinas centru vairāk atgādina Vācijas vai Austrijas ceļus - autobāņi, atdalīti ar augstu metāla sienu. Milzīgās pilsētas celtnes savienotas ar nacionālo eksotiku un mūsdienu celtniecības tehnoloģijām. Marmora metro, gigantiskas reklāmas, supermārketi, pieblīvēti ar dažādām precēm - tas viss ir Pekina - kosmopolītiska megapolise. Sevi dēvē par Visuma valdnieku Mēs iekārtojāmies viesnīcā un sagatavojāmies apskatīt Debesu templi Pekinā. Tā ir tāda mistiska vieta, ko izmantoja vien Dieva vietnieks zemes virsū - Ķīnas imperators. Te ir arī Visuma centrs, tādēļ Ķīnas imperators sevi uzskatīja arī par Visuma valdnieku. Tūristu bari cenšas nofotografēties uz šī metāla apļa - Visuma centra. Imperatora tempļa jumts ir zilā krāsā, kas simbolizē debesis, zelta bumba uz jumta - saule, templis tumši sarkanā krāsā - tātad simboliski - zeme. Uz templi ved marmora taka (ierobežota no tūristiem), pa kuru gāja tikai imperators uz templi ceremoniju laikā, lai izlūgtos no dieviem labklājību. Sānu paviljonos ir imperatora ceremoniju priekšmeti, 500 gadus veci gleznojumi, attēli, kas stāsta, kā notika ceremonijas. Bet fotomateriāli atklāj, kā tika restaurēts Debesu templis. Apkārt Debesu templim ir dārzi, parki, ezeriņi, paviljoni, kuros tagad atpūšas vienkāršā tauta: spēlē spēles, muzicē ar tautas instrumentiem, dzied, dejo, vingro, ada, tamborē un pārdod savus rokdarbus, skatu kartītes, cepurītes un tā tālāk. 1998.gadā Debesu templi iekļāva UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Visās tūrisma ceļojuma programmās tiek iekļauts Pekinas operas apmeklējums. Arī mēs neesam izņēmums: kas jāredz, tas jāredz. Tai ir skanīgs nosaukums “Ļiuaņ” - un atrodas milzīgā hotelī “Czjango”. Nemeklējiet apzeltītas ložas, te ir līdzīgi kā parastā teātrī ar zāli un balkonu. Tiek rādīti imperatori, ģenerāļi, kalpi, konkubīnes ar spilgtu makijāžu. Viņi dejo, dzied, izpilda akrobātiskus vingrojumus. Pekinas operā kā žanrā savienota politika, mīlestība, karš. Skaistie, spilgtie tērpi, plastika aizrauj skatītājus. Operas saturs tiek attēlots, tas ir, aprakstīts angļu valodā uz diviem ekrāniem skatuves abās pusēs. Stunda un 15 minūtes paiet kā viens krāšņs mirklis. Dzer čūsku šņabi Un nu jādodas uz pirmajām vakariņām kādā greznā hotelī, kur tiks garšota Pekinas pīle - delikatese, kuru cēla galdā tikai Ķīnas imperatora ģimenei. Tikām uzaicināti pa astoņiem cilvēkiem pie apaļiem galdiem, kuru vidū ir apaļa stikla ripa, kuru var griezt un ņemt no daudzajiem traukiem ķīniešu gatavoto mielastu. Galvenais oficiants lielā traukā atnesa parādīt brūni apcepto pīli, tad aiznesa, lai sagrieztu gabaliņos un saliktu katram trauciņos - mazos šķīvīšos - nobaudīšanai. Tad sekoja cūkgaļa ar sēnēm, tad - cepta zivs un haizivs spuras zupa, tad - vēl kaut kas no jūras, no saknēm, viegli apcepti kalmāri, tad... Savi 20 ēdieni sekoja cits citam, un mazajos biķerīšos, kas mielasta vidū parādījās uz maģiskas ripas, izrādās ir tēja. (Man tā pirmo reizi izlikās ļoti negaršīga, tādēļ nekad vairs pie vakariņām to nedzēru. Dzēru alu un kokakolu, kas arī bija vienmēr eiropiešu tūristiem uz apaļā galdiņa vidū.) Beigās tika saldajā sagrieztas arbūza šķēlītes. Lai mēs nemocītos ar ķīniešu kociņiem, mums uz galda bija katram pa dakšiņai (bet gadījās kādā viesnīcā uz visu grupu viena dakšiņa, bet uz visu ēdamzāli viens nazis). Tātad paši ķīnieši ēd tikai ar diviem irbuļiem, kurus viņi tur vienā rokā. Saspiežot to galus kopā, var satvert un pacelt ēdienu. Galvenā ķīniešu ēdiena sastāvdaļa ir rīsi, nūdeles un dārzeņi. Ķīnā tiek lietoti arī kaltēti produkti, sojas pupiņas, zivis, gaļa, kaut gan dažādos tās apgabalos to izmantošana ir atšķirīga. Piemēram, Kantonas reģiona virtuvē ir iekļautas upes un jūras zivis, moluski, vēži, dažādi putni, žurkas, kaķi, čūskas, skorpioni un tā tālāk. (Labi vien ir, ka mūsu gide neizskaidroja, ko mēs katru dienu vakariņās ēdām... Garšīgi gatavots - un labi, bet kas tas bija? Tā arī palika nezināms.) Ķīnā ir teiciens, ka “ķīnietis ēd visu, kas ir ar spārniem, izņemot lidmašīnu, un visu, kas ir ar kājām, izņemot galdu”. Es vēl piebildīšu, ka arī bez kājām, jo tā ir čūska, kuru arī mēs visi nogaršojām kāda pārgājiena laikā pēc speciāla pasūtījuma, dzērām čūsku šņabi. Gatavojot tiek lietoti daudzi ingredienti, lai smaržotu un sajauktu ēdienu garšu, lai nezinītis tā arī nezinātu, ko ēdis... Paši ķīnieši ēd daudz dārzeņu, vāra un cep ātri, lai nezustu vitamīni un barības vielas. Ēd viņi nedaudz, iekož, bet ne tādas milzīgas porcijas, kā ēd eiropieši un amerikāņi. Tādēļ ķīnieši ir ļoti kalsni. Jāpiebilst, ka vakariņās labprāt ēdām svaigus pelmeņus. To dzimtene ir Ķīna, pēc tam tie pārceļojuši uz Sibīriju un līdz mums. Maizi redzējām tikai rītos - baltas, mazas, apaļas bulciņas veidā. Toties tās vietā - vienmēr rīss. Senās Ķīnas civilizācijas simbols Nākamajā dienā ar autobusu devāmies 60 kilometrus no Pekinas uz Lielo Ķīnas mūri. Bet vispirms tā pakājē mūsu gide - fotogrāfe aicina visu mūsu grupu nofotografēties pie Ķīnas mūra. Nu kāpām augšā Lielajā Ķīnas mūrī - senās Ķīnas civilizācijas simbolā. Šī ir tiešām grandioza būve, kuras garums dažādos avotos ir vai nu 2000 kilometru, vai 3460 kilometri, pat 6000 kilometru garumā. Ķīnas Lielo sāka celt imperatora Ciņa Šihuandi valdīšanas laikā 221.gadā pirms Kristus. 2000 gados mūra garums sasniedza 6300 kilometrus. Uzkāpšana tajā ir pēc katra vēlēšanās un izturības - var doties pa trijām takām, kuras atļautas tūristiem. Tiek dotas 2 stundas. Ir ticējums: “Katrs, kurš pacelsies un kāps Lielajā Ķīnas mūrī, kļūs vēl nedaudz gudrāks, prātīgāks.” Kāpiens nav no vieglajiem, kaut ir stabili pakāpieni, margas, bet laiks +30 grādi. Masīvs un varens mūris iekļaujas kalnainajā ainavā kā zīda cimds sievietes rokā. Ne jau prieka pēc ķīnieši cēluši šo milzīgo sienu. Laikā, kad viņu impērija jau bija tehnoloģiski attīstīta un materiāli nodrošināta, bet tai apkārt dzīvoja un pēc laupījumiem kāroja pusmežonīgas kaimiņu ciltis. Divus gadu tūkstošus šis mūris sargājis tronī sēdošos “debesu dēlus”, kuri valdīja Padebešu impērijā. Kādā Pekinas laikrakstā bija interesants raksts, ka Ķīnas valdība nolēmusi aizstāvēt galveno visas tautas īpašumu no tiem tūristiem, kuri gan atbrauc apjūsmot Ķīnas mūri, bet nespēj apslāpēt sevī kārdinājumu: atlauzt mūrim gabaliņu, piekārt ķēdē atslēdziņas (“uz mūžīgu mīlestību”) vai atstāt uzrakstu: “Šeit bija...” Bet siena nav dzelzs - senais akmens tādus eksperimentus var arī neizturēt. Uz neliela Ķīnas mūra sienas gabala Czuijunguaņā, sevišķi jaunatnes iemīļotajā sektorā, liks uzcelt papildu sienu šādiem vandaļiem. Tās garums 80 metri, augstums 7,5 metri. Tās celtniecībai tiks ziedoti 9999 marmora ķieģeļi (maģiskais ķīniešu cipars - 9). Uz sienas varēs zīmēt visu, kas ienāk prātā, bet par šo pakalpojumu būs jāpiemaksā apmēram 125 dolāri. Katru gadu šo sienas sektoru apmeklē vairāk nekā 4 miljoni apmeklētāju. Uzkāpu līdz piektajam augstākajam paviljonam jeb tornim, nopirku T - kreklu ar Ķīnas Lielā mūra attēlu uz tā un devos atpakaļ uz leju pa kāpnēm, izlokoties starp desmitiem augšā kāpēju, kuri plūst nepārtrauktā straumē. Laimīgi, laikā sapulcējušies pie autobusa, jūsmodami par redzēto, devāmies uz nākamo apskates objektu - nefrīta apstrādes darbnīcu un muzeju - veikalu tajā. Darbnīcas gide mums pastāstīja, ka nefrīts ir ķīniešu akmens, jo viņi tic, ka ar to ir sava veida saruna ar Dievu. Tādēļ viņi nēsā kādu rotājumu, gatavotu no nefrīta: biežāk aproci vai krellītes. Budas, pūķa, zirga figūriņas dāvina saviem bērniem labai nākotnei, lai viņiem atnāktu veiksme. Viņi gan zina, ka, lai dzīvē ko sasniegtu, ir ļoti daudz jāstrādā. Puiši savām meitenēm dāvina nefrīta rokassprādzi - tātad tas ir aplis - mūžīgais rituma simbols. Ja meitene to nēsā uz kreisās rokas (tas ir, tuvāk sirdij, sirds pusē) - tātad puisis viņai ir mīļš. Ja meitene aproci nēsā uz labās rokas - tātad viņai labāk patīk brīvība. Bieži vien māte meitai to dāvina no paaudzes paaudzē. Nefrīts ar laiku mainot krāsu: tā gaiši zaļais kļūst tumši zaļš. Nefrīts dalās A, B, C kategorijās. Augstākā ir A kategorija - pelēks, gaiši zaļais - B un tumši zaļais, tumšs vispār - C. Paturot šos izstrādājumus pret gaismu, var redzēt zīmējumu. Īstam labam nefrītam pie piesitiena ir skaista, dzidra skaņa. Cenas visiem izstrādājumiem ir milzīgas. Šī nefrīta apstrādes darbnīca pieder valstij, kura garantē, lai nebūtu pakaļdarinājumu. Šī darbnīca saņem nefrītu no Ķīnas dienvidiem un Birmas raktuvēm, tādēļ tie ir augstas kvalitātes. Bieži veikalos un tirgos pārdodot “dzei dai”, tas ir, viltotus nefrīta izstrādājumus, kuri ir lētāki, tādēļ jāprot tos atšķirt. Ir cietais un mīkstais nefrīts, tie atšķirīgi pakļaujas apstrādei un tiek pielietoti arī atšķirīgiem simboliem lielākiem un mazākiem pūķiem, budām, zirdziņiem, vāzēm un tā tālāk. Maltīte ar 128 ēdieniem Pekinas tuvumā vēl apmeklējām arī Ķīnas imperatoru karalisko Vasaras pili ar burvīgu ezeru, tiltiņiem, paviljoniem, pastaigu aleju. Piegājām pie mākslīgi veidotā ezera, kuru imperators vēlējies, lai tas pēc formas būtu līdzīgs ezeram, kas ir Ķīnas dienvidos. Šo vasaras rezidenci cēla Cinu dinastijas laikā 1750.gadā ceturtais imperators savai mātei. Pilsētas centrā bijis ļoti karsts vasarās, tādēļ imperatora ģimene un konkubīnes brauca šurp atpūsties. Šis skaistais komplekss ir divas reizes cietis un atjaunots: 1860.gadā to nopostīja rietumu karaspēks, arī 1900.gadā atkal cieta no postījumiem. No jauna to atjaunoja imperatore Cisi - cēla paviljonu, akmens tēlus: lauvas, briežus, pūķus, kombinācijā veidoja tēlus. Mistiskie dzīvnieki simbolizējuši ilgu mūžu, godīgumu. Cisi priekšgājējs 4.imperators Sjanfens galmā turēja konkubīnes, tāpēc arī Cisi 16 gados tika pieņemta šajā galmā, atrada ceļu uz imperatora sirdi, tika godā, dzemdēja dēlu, ko nespēja citas sievietes - dot imperatoram dēlu. Pēc četriem gadiem imperators nomira, nu varēja valdīt Cisi, jo mazais nākamais imperators bija nepilngadīgs. Kad dēlam bija 18 gadi, tas noslēpumainā kārtā nomiris. Cisi tuvākajā galmā atrada 5 gadus vecu puisīti un gādāja par viņu, bet 26 gadu vecumā arī viņš nomiris. Bija jāņem atkal mazgadīgs puisītis, lai varētu pati turēties tronī. Esot bijis mēģinājums gāzt Cisi, bet kāds virsnieks nodevis II imperatoru - padēlu, kurš nokļuva cietumā stingrā apsardzē. Aprobežota un despotiska Cisi apmēram 50 gadus bija īstenā Ķīnas valdniece. Šajā laikā viņa pretojās mēģinājumiem modernizēt valsti. Piemēram, visi naudas līdzekļi, kas sākotnēji bija paredzēti Ķīnas karaflotes modernizēšanai, tika iztērēti, lai uzceltu viņai šo grezno Vasaras pili ar marmora kuģi, par kura būvi vien varēja noorganizēt labu floti. Marmora kuģis gan nekur nepeldēja, toties imperatore uz tā labprāt malkoja tēju. Arī citas Cisi kaprīzes izmaksāja dārgi: katrā maltītē viņa pavēlējusi, lai būtu 128 ēdieni. Par tādu maltītē iztērēto naudu varētu gadu dzīvot 40 Ķīnas zemnieki. Tūristu tikpat iecienīta ir Aizliegtā pilsēta, senās Ķīnas arhitektūras pērle, valsts “zelta laikmeta” lieciniece, viens no retajiem pils ansambļiem, kas saglabājies līdz mūsdienām. Pekinas pašā sirdī Nu esam Pekinas pašā sirdī - dižākajā monarhu Ķīnas simbolā. Jau pats tās vārds norāda uz noslēpumiem un intrigām, uz imperatoru grezno galma dzīvi ministru, konkubīņu un einuhu lokā, noslēgtībā no ārpasaules varenu mūru un vārtu aizsegā. Tagad pa šiem vārtiem ierodas apmeklētāju tūkstoši, lai apbrīnotu ar kārniņu jumtiem segto celtņu labirinta, kuru rotā mitoloģiskas būtnes, apmērus, krāšņumu, eleganci un celtnieku izpildījumu. Tajā ir audienču zāles, paviljoni, marmora kāpnes un balustrādes, bronzas lauvas un vīraka dedzināmie trauki, un eleganti dārzi. Aizliegtās pilsētas centrālā ziemeļu - dienvidu ass ir arī Pekinas (Beidzinas) centrālā ass. 15.gadsimtā tūlīt pēc uzcelšanas Aizliegtajai pilsētai varēja piekļūt gar šo asi 800 metru garumā no lielajiem centrālajiem vārtiem Pekinas dienvidu sienā. No šejienes ceļš veda uz ziemeļiem cauri Debesu miera vārtiem (kur ierēdņiem bija jāatstāj savi zirgi un kariete, ja vien viņiem nebija īpašu privilēģiju). Tad tas virzījās cauri Taisnīguma vārtiem un visbeidzot cauri Pusdienas vārtiem, oficiālajai ieejai Aizliegtajā pilsētā. 1644.gadā mandžūri uzbruka pilsētai un pēdējais Minu imperators pakārās, pirms tam nonāvējis visu savu ģimeni. Ass beidzas pie Zvanu torņa un Bungu torņa, kur tika šķindināts zvans, apsveicot rītu, un sistas bungas, lai atsveicinātos no dienas. Imperatora pils pilnais nosaukums bija Purpura Aizliegtā pilsēta pēc Purpura mirdzošā zvaigznāja, kura centrā ir Polārzvaigzne. Tāpat kā debess griežas ap Polārzvaigzni, Zeme griežas ap imperatoru. Viņa Pūķa tronis atradās ne tikai galvenās zāles, Aizliegtās pilsētas, Imperatora pilsētas un Iekšējās pilsētas centrā, bet gan - pēc ķīniešu uzskatiem - arī visas pasaules centrā. Senāko vēsturē zināmo pilsētu Pekinas vietā uzcēla Džou dinastijas laikā (1122. - 221.g. pirms Kristus). Upes līdzenums, kurā tā atradās, bija ļoti auglīgs, un pilsētas novietojums bija piemērots, lai nosargātu Ķīnas nedrošo ziemeļu robežu, ka atkārtoti apdraudēja stepju pusmežonīgās kareivīgās nomadu tautas. 13.gadsimtā mongoļi nežēlīgā Čingishana vadībā iebruka Ķīnā, un viņa mazdēls Hubilgajs pārcēla mongoļu galmu uz Pekinu (tolaik sauktu par Dadu). No šejienes mongoļu armijas varēja pabeigt Dienvidķīnas iekarojumu. Hubilaja galmu 1274.gadā apmeklēja Marko Polo, viens no pirmajiem rietumniekiem Ķīnā. Fakti: Valsts iekārta: republika. Ģeogrāfiskais stāvoklis: valsts atrodas Āzijas centrālajā un austrumu daļā. Tā robežojas ar Tadžikistānu, Kirgīziju, Kazahstānu, Krieviju, Mongoliju, KTDR, Vjetnamu, Laosu, Mjanmu (Birmu), Indiju, Butānu un Nepālu. To apskalo Dzeltenā, Austrumķīnas un Dienvidķīnas jūra. Galvaspilsēta: Pekina. Valsts platība: 9,6 miljoni kvadrātkilometri. Iedzīvotāju skaits: 1,3 miljardi. Oficiālā valsts valoda: ķīniešu hieroglifi eksistē vairāk nekā 6000 gadu. Reliģija: budisms, daoisms, islams, katolicisms, kristietība. Klimats: lielākā valsts teritorijas daļa atrodas mērenā klimata zonā ar karstu vasaru un maigu ziemu. Ķīnas dienvidrietumos un dienvidu salā Hainaņā ir tropu klimats. n Naudas vienība: juaņa (1 USD - 8 juaņas). Bankās, hoteļos, veikalos var norēķināties ar pasaules galvenajām kredītkartēm. Nepieciešams: iebraukšanas vīza Latvijas pilsoņiem un nepilsoņiem. 2006-06-14 Dzirkstele Ella Bezrukih |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.