 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Aulēkšiem ne, vajag ar pietātiStarp Karību jūru un Kluso okeānu iespiestās Kostarikas daudzveidību katru gadu steidz iepazīt miljons viesu.
Lai nolaistos tikai dažus kilometrus zudušās pilsētas Guajaobo ielejā, mums bija nepieciešamas stundas, un visu laiku prātoju, vai sveikā tiksim arī atpakaļ. Kostarika spēj sagādāt smagus pārbaudījumus, un ļauj arī atpūsties. Tā var satraukt, tā var justies kā paradīzē. Tā var ierobežot (nekādu nūdistu pludmalēs!), tā var dod brīvas rokas (prostitūcija ir legāla). Šī zeme ir kā sarežģīta personība, taču tas šo valsti, kuras nosaukumus tulkojams kā Bagātais krasts, dara vēl bagātāku. Ja jau esat dzirdējuši, ka šī bioloģiski bagātā zeme ir kā kārdinoša ēsma ekotūristiem, ka populāri ir pārgājieni uz vulkāniem, tauriņu fermu apmeklējumi un šķēršļu joslu pārvarēšana mūžamežos, tad ziniet — tā ir tikai daļa no patiesības. Mēs iepazinām pavisam citu Kostariku. Šeit būs četri mūsu atklājumi. Puertovjeho Ar sievu un 15 gadus veco dēlu ieradāmies Sanhosē, lai satiktu draugu pāri un dotos uz Kostarikas Karību krastu. Tas bija 200 kilometru garš brauciens no galvaspilsētas uz dienvidaustrumiem, lai sasniegtu Puertovjeho ciemu jūras krastā. Tas bija garš, lēns, mokošs, satriecoši skaists ceļojums. Uz ceļa bija pajūgi, velosipēdisti, ķerru stūmēji un bedres vannas lielumā. Tas aizņēma piecas stundas. Puertovjeho dienvidu sānā ir viesnīca ar desmit bungalo un reģistratūru. Tajā stāv vecas galda spēles, izmantojama neliela bibliotēka, bārs, kas darināts no bambusa, un pašapkalpošanās aukstuma kameras ar limonādēm, sulām un kostarikāņu alu. Mūs izmitināja Los Delfinos, mīlīgā numurā ar flīžu grīdu, trim gultām, pāris logiem un, par laimi, arī ventilatoru pie griestiem. Tumšā koka sienas līdz pašiem griestiem gan neaizsniedzās, taču plašajā spraugā ievietotais tīkls ļāva ieplūst atvēsinošam vējiņam, bet aizšķērsoja ceļu džungļu mošķiem. Ciema iedzīvotāji ir draudzīgi, lai gan nedaudzie tūristi šajā mierīgajā vietiņā izskatās kā ienācēji no citas pasaules. Vietēji tirgoņi pieņem gan dolārus, gan vietējo naudas vienību — kolonus. Banku automātu te nav. Runā, ka nākamgad vienu uzstādīs. Tikmēr naudu var samīt pie kāda čakla, tumšmataina vīra, kas sēž aiz maza koka sienā izveidota lodziņa Los Almendros apartamentos līdzas policijas iecirknim. Izkārtne pie Lotus restorāna reklamē grāmatu veikalu Dāvida bibliotēka. Tas atrodas nama otrajā stāva. Kad uzkāpjam, izrādās, ka tā vienkārši ir kādas personas dzīvojamā istaba. Neviena nav, gulta nesaklāta, pie sienas pieslieta ģitāra, pelnu traukā vecu izsmēķu kaudze. Bet plauktos pie sienām tiešām daudz grāmatu. Angļu, holandiešu, spāņu, vācu un franču valodā. Apakšstāvā pasūtam pusdienas. Garneļu salātus ar banāniem, majonēzi un papaiju. Kafija tiek izņemta no kārbas, uz kuras uzzīmēts salūzis velosipēds, laisks vīrs guļamtīklā un suns viņam blakus. Lai gan jāatzīst, ka Puertovjeho nav daudz ko darīt, bieži tieši bezmērķīgā klīšana pa ciemu sagādā prieku, ko rada bezrūpība. Vientuļās pludmales Īsa gājiena attālumā no mūsu bungalo atradās skaista, vientuļa pludmale. Vairumā dienu bez mūsu ģimenes tur rosījās tikai daži talantīgi sērfotāji. Ejot tālāk pa krastu, lai sasniegtu nākamo ciemu, sastapām tikai vienu dzīvu dvēseli. Tas bija kāds amerikāņu arhitekts, kas smaidīja: "Laipni lūgti paradīzē!" Mums tika ieteikts, ka labākā niršana ar sejas masku iespējama pie Uvas zemesraga. Tur pavadījām vienu dienu. Līdzās vairākas stundas dzīvojās arī kāda vietējā sieviete, tūlīt pēc ierašanās pludmalē uzkonstruējot no lauztiem koku zariem ēnotu patvērumu saviem trim suņiem. Puertovjeho suņu ir daudz. Viņi klīst gar kafejnīcām. Viņi klīst pa ceļa vidu, ignorējot pīpinošas mašīnas. Katru rītu vismaz divi suņi ieradās arī uz mūsu brokastu terases, nesmādējot viņiem atvēlētās olas ar asām garšvielām, svaigus augļus un pat kafiju. Netālu no savas mītnes noīrējām zirgus. Brašais gids Melbijs mūs pa skaistu meža taku izveda līdz pludmalei. Mana ķēve Paloma bija veca un prātīga, lai atturētos rikšot pakaļ jaunākajiem ērzeļiem, kas, tikuši piekrastes smiltīs, nekavējoties sāka rauties uz priekšu. Taču pēkšņi es sapratu, ka arī manai rāmajai Palomai vairs nepatīk trīs suņi, kas, izlīduši no nekurienes, sāka mums dzīties pakaļ. Ķēve sāka spēji auļot. Es iecirtu savas pēdas kāpšļos, saraujot labo sedulkas siksnu. Mani segli sagāzās uz vienu pusi. Man zuda cerības noturēties zirga mugurā. Centos sakliegt savu draugu, taču par nelaimi, viņš ir puskurls, savukārt Melbijs runā tikai spāniski. Viņi man atsmaidīja un parādīja uz augšu paceltus īkšķus. Dievs svētī Palomu! Vecā ķēve bija gana prātīga, jo, atrāvusies no suņiem drošā attālumā, viņa norima. Nokāpu no segliem, lai nepatīkamo situāciju izskaidrotu gidam. Nebiju tālu ticis, kad pamanīju pa pludmali šurp skrienam apaļīgu sievietei trūcīgā bikini, gaisā vicinot manu sedulkas siksnu. Pakaļ viņai joņoja trīs vaukšķoši suņi. Taka uz Monas ragu Ekotūristi uz Kostariku migrē patiesi iespaidīgā skaitā. Katru gadu šo valsti apmeklē 1,1 miljons ceļotāju. Tāpēc rodas pamatots jautājums — cik ilgi vēl Kostarika spēs apmierināt daudzo viesu prasības, tajā pašā laikā saglabājot dabisko vidi? Gandrīz katrā vietā, kur ieradāmies, redzējām izkārtnes ar jaunu ekskursiju piedāvājumu — daudzviet sabūvētas skatu platformas, kuras savieno iekārtie tilti vai troses, pa kurām var slidināties vai rāpties uz priekšu. Mēs nolēmām meklēt savas takas. Sēdāmies mašīnā un devāmies dienvidu virzienā, kur kilometriem tālu stiepjas mūžameži — līdz pat pašai Panamai. Nolikuši auto pie kāda piekrastes restorāna, ceļu turpinājām kājām. Vispirms smiltis, tad mitra un slidena augsne, tad gandrīz neizbrienami dubļi. Jo dziļāk džungļos bijām, jo lielāki slējās koki. Papardes bija prāvu mašīnu lielumā. Virs galvām svilpoja un brēca. "Pērtiķi," skaidroja gide, "gan jau kādu arī redzēsim." Soļojām vēl pāris stundu. Redzējām eksotiskus putnus, koši sarkanas vardes (runā, ka indīgas) un zirnekļus plaukstas lielumā. Pērtiķus gan neredzējām. Taka kļuva stāvāka. Lai tiktu uz priekšu, ķērāmies saknēs un liānās. Bijām pavisam tuvu eksotiskam zvejnieku ciemam Monas ragā. Pagriezušies sāņus, sasniedzām smilšaino krastu. Zudusī pilsēta Guajabo Pēdējā ceļojuma dienā, dodoties atpakaļ Sanhosē virzienā, nedaudz nogriezāmies sāņus, lai apmeklētu zudušo pilsētu. Atrast nebija viegli. Vairāki cilvēki mums deva diezgan pretrunīgas norādes, kur to meklēt, un, kad šaurs, grantēts ceļš sāka vest bīstami stāvus lejup, neticēju, ka atgriezīsimies sveikā. Guajabo ir 200 hektāru plašs parks, kurā arheoloģiskie izrakumi veikti tikai niecīgā daļā. Vēsturnieki uzskata, ka no 1000 gada pirms mūsu ēras līdz 1502.gadam te dzīvojuši ap 10 tūkstoši cilvēku, taču nevienam nav skaidrs, kāpēc negaidīti šī vieta tika pamesta. To lēnām apēda džungļi, un par seno apmetni neviens nezināja vairākus gadu simtus. To atklāja tikai pirms nepilna gadsimta ielejā, kur plūst divas upes un ēnu met majestātiskais Turialbas vulkāns. Cauri senajai pilsētai ved akmens plāksnēm klāts ceļš. Saglabājušies arī tempļa un tirgus ēku pamati. Kad tur nokļuvām, mums priekšā bija jau vairāki citi tūristi un gidi, kas azartiski pieteicās kļūt par pavadoņiem. Izrādās, Guajabo bijis kultūras tilts starp Meksikas actekiem un Peru inkiem. Vairāk nekā 60 ar senām rakstu zīmēm rotāti akmens bluķi tagad aizceļojuši uz vēstures muzeju Sanhosē. Klausoties stāstos, vienlaikus prātoju, kā mēs tiksim no šīs ielejas laukā. Gids pasmaidījis noradīja uz pretējo pusi, kur ceļš nav tik stāvs. Ticības bija maz. Taču mums izdevās. Kostarika - Iedzīvotāji — 4,3 miljoni - Platība — 51 000 km2 - Oficiālā valoda spāņu - Ļoti bagāta dabas pasaule — valsts aizņem tikai 0,1% no pasaules sauszemes platības, taču tur sastopami 5% no mūsu planētas floras un faunas. 2005-12-15 Diena |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.