 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Ceļojums uz vispatiesāko ĶīnuLielpilsētas straujiem soļiem virzās uz kapitālismu, taču provincē vēl iespējams iepazīt seno Ķīnu.
Šis piedzīvojums notika kādā ciemā Ķīnas dienvidu pilsētas Guijanas apkaimē. Es biju devusies 13 dienu eksotiskā ceļojumā no Guaņdžou uz Kuņminu, Dali un Lidzjanu, tālāk uz Guijanu un atpakaļ uz Guaņdžou. Es cerēju aizsteigties priekšā tūristu bariem, kas drīzumā pārpludinās šo reģionu. Pirms gada atklātā Guaņdžou starptautiskā lidosta ir lielākā Ķīnā un atvērusi jaunus vārtus uz šo Ķīnas apvidu. Līdz tam galvenie vārti uz Guandunas, Juņnaņas un Guidžou provinci bija Honkonga, kas atrodas ap 150 km uz dienvidiem no Guaņdžou. Ceļā uz kapitālismu Mans ceļojums neizvērtās par piedzīvojumu nomaļās un eksotiskās vietās, kā es biju cerējusi. Pat šajās provincēs, kur maz rietumvalstu tūristu, bet daudz Āzijas ceļotāju, ķīnieši jau iemācījušies noslaukt naudu no tūristiem. Pie katra ievērojamā apskates objekta bija tūristu autobusi un suvenīru veikaliņi, kur pārdevēji centās iesmērēt rietumniekiem kičīgus nieciņus un Mao Dzeduna suvenīrus. Mēs pavadījām pārāk daudz laika šajos veikalos, es ceru, ka nekad mūžā vairs neredzēšu nevienu nefrīta rokassprādzi. Šajā ceļojumā mēs redzējām galvenokārt to Ķīnu, kas spērusi platu soli pretī kapitālismam,— pilsētas ar grezniem lielveikaliem un pārmērīgi krāšņas rietumu stila viesnīcas. Taču lauku Ķīnai ir cita seja: jaunattīstības valsts, ko pārvalda komunisti. Braucot caur ciemiem, mēs redzējām lauku cilvēku smagos dzīves apstākļus. Vīrieši ar ūdensbifeļiem apara laukus, sievietes stāvēja ūdenī un stādīja rīsus, ļaudis uz pleciem nesa milzīgas kravas. Kalnu un ezeru ainavas bija iespaidīgas, ceļojums bija labi organizēts, un par 2000 dolāru, kur viss iekļauts cenā, tas bija izdevīgs piedāvājums. Tiem tūristiem, kas jau pabijuši Pekinā, Šanhajā un Sjaņā, šis Ķīnas dienvidu reģions ir loģisks ceļojuma mērķis. Tūristu plūsma uz Ķīnu kļūst arvien lielāka, Pasaules Tūrisma organizācijas dati liecina, ka Ķīna jau apsteigusi Itāliju kā ceturtā iecienītākā valsts pasaulē. Manā grupā bija astoņi cilvēki, no kuriem pieci bija ķīniešu izcelsmes amerikāņi, kas gribēja apskatīt savu tēvzemi. Ceļojuma laikā mēs sadzīvojām labi, lai gan es neprotu ne vārda ķīniešu valodā. Otrs neprecētais cilvēks mūsu grupā bija Čeņa kungs, kurš neprata angļu valodu, tāpēc mēs pavadījām daudz laika, apveltot viens otru ar platu smaidu. Tūrisma aģentūra nokārtoja, lai pirmo nakti mēs pavadītu Guandžou viesnīcā Baltais gulbis. Tā bija greznības oāze lielā, trokšņainā un pārpildītā pilsētā, kas ir Guandunas provinces galvaspilsēta. Šī pilsēta ir tradicionāls mērķis amerikāņiem, kas ieradušies Ķīnā, lai adoptētu bērnu, tāpēc viesnīcā varēja redzēt daudz pāru, kas apjūsmoja ķīniešu meitenītes. Es biju pārsteigta, ka viesnīcas veikalā tiek tirgoti pat bērnu ratiņi. Vecā un jaunā Ķīna Pēc dažām stundām miega mani pamodināja zvans no grupas biedra, kurš pārāk dzīvespriecīgā balsī informēja, ka tagad ir 5.45 no rīta un mūsu gids pēc brīža ieradīsies viesnīcā, lai aizvestu mūs uz lidostu. Mēs lidojām uz Juņnaņas provinces galvaspilsētu Kuņminu, kur lidostā mūs sagaidīja gids Džonsons (ķīniešu gidi parasti izvēlas rietumnieku vārdus). Mūsu autobuss uzmanīgi pārvietojās pa šo pilsētu, kur ir seši miljoni iedzīvotāju. Uz ceļa bija redzamas vecas kravas automašīnas un riteņbraucēji, kas pārvadāja neticamas kravas, piemēram, viens uz sava velosipēda aizmugurējā riteņa bija novietojis septiņas 20 litru ūdens krūkas. Kuņmina savulaik bija slavena ar opija magonēm, mūsdienās to vietu ieņēmušas puķes, kas redzamas visapkārt. Tāpat kā citas Ķīnas lielpilsētas, Kuņmina steidzas iznīcināt daudzas "vecās Ķīnas" paliekas. No mūsu viesnīcas Jaunais laiks 28.stāva restorāna es varēju aplūkot pilsētas pagātni un nākotni: senas mājas ar dakstiņu jumtiem, nolietotas Mao laikmeta daudzdzīvokļu mājas un jaunos debesskrāpjus, kas izrotāti ar neona reklāmām. Mūsu gids Aivens stāstīja, ka amerikāņu tūristi parasti apmeklē Kuņminas golfa laukumus, savukārt britus pievilina iespēja vērot savvaļas putnus. Slavenākais tūrisma objekts šajā apkaimē ir 80 hektāru plašais Akmens mežs, kas atrodas ap 130 km uz dienvidaustrumiem no pilsētas. Akmens mežu ik gadu apmeklē 10 miljoni tūristu, un šķiet, ka katru dienu šeit ir vismaz tikpat daudz suvenīru tirgotāju. Sani minoritātes ļaudis pēkšņi parādās tev priekšā un mēģina pārdot krāsainas somas un apģērbus. Aivens mūs izvadāja pa šaurajiem celiņiem starp pelēkā kaļķakmens smailēm, kas palika, kad okeāns atkāpās pirms 270 miljoniem gadu. Mēs kāpām augšup un lejup, lejup un augšup, izvairoties no lieliem akmeņiem, kas karājās mums virs galvas. Mēs izgājām zem milzīga akmens, kas pēc 1833.gada zemestrīces nedroši iespiests starp divām klints sienām. Leģenda vēsta, ka akmens nokritīs un sašķaidīs tevi, ja esi bijis ļauns cilvēks. Mūsu grupai izdevās sveikā tikt cauri. Tautu tradīcijas Ceļojuma laikā mums bija iespēja iepazīt dažas no 55 oficiāli atzītajām Ķīnas mazākumtautībām, piemēram, mjao (Laosā pazīstami kā hmongi), bai, ji un nasi. Šīs mazākumtautības cēlušās no ieceļotājiem, kas ieradās no Ķīnas kaimiņzemēm. Katrai mazākumtautībai ir sava valoda, ticība, paražas, virtuve un tautas tērps. Nasi minoritātes galvenajā pilsētā Lidzjanā mūsu pavadone Dženija bija tērpusies nasi tautas tērpā: baltas bikses, zila veste un plisēts balts priekšauts. Šajās provincēs ir daudz ko redzēt (kalni, ezeri un senas pilsētas), lai gan šeit nav tik slavenu objektu kā Lielā Ķīnas mūra vai Aizliegtās pilsētas Pekinā. Mēs izbraucām ar laivu caur alu, Guidžou provincē redzējām varenu ūdenskritumu un Guaņdžou pilsētā apskatījām teicami saglabāto Čeņa senču templi, kur pie durvīm attēlotie dievi atbaida ļaunos garus. Dažbrīd mums šķita, ka mēs lieliski pavadām laiku. Četras stundas ilgā brauciena laikā pa kristāldzidro Erhai ezeru mēs redzējām tradicionālās bai kāzu svinības. Līgava bija tērpta sarkanās biksēs, viņas galvu rotāja iespaidīga ziedu galvassega. Mūsu bai gide Šērlija atzina, ka mūsdienās šāds kostīms vairs nav īpaši iecienīts. "Tagad līgavas ir ļoti modernas, gluži kā Eiropā. Garas baltas kleitas un rietumu mūzika." Dali pilsētā, kur dzīvo bai minoritāte, ir sena vecpilsēta (pārāk pieskaņota tūristu vēlmēm) un izcilas Trīs pagodas, kas novietotas Canšaņa kalna pakājē. Savulaik šīs pagodas bija daļa no budistu klostera. Senākā no tām celta IX gadsimtā, tās augstums ir 70 metru. Lielāko pagodu ieskauj divas mazākas, no kurām viena pēc zemestrīces nošķiebusies kā Pizas tornis. Sānieliņu pievilcība Mana mīļākā pilsēta bija Lidzjana, kur ir jauka vecpilsēta ar bruģētām ieliņām, senām koka mājām, burbuļojošiem strautiem un sēru vītoliem. Pilsētas galvenā iela tagad pārpildīta ar veikaliem un restorāniem, bet es ar prieku izpētīju mazās sānieliņas, kur dzīvo īsti cilvēki. Lidzjana, ko ieskauj kalnu virsotnes, atrodas ap 2400 metru augstumā virs jūras līmeņa. Mūsu gide Dženija ieteica lietot uzturā cukuru, lai izvairītos no kalnu slimības. Autobusa šoferis brīdināja izvairīties no ilgstošas mazgāšanās karstā dušā un teica, ka kuņģī būs dīvaina sajūta. Galu galā nebija nemaz tik traki. Tjaņlunas ciemā, kur dzīvo Minu dinastijas karavīru pēcteči, mēs sēdējām uz šauriem soliem senās pils pagalmā un vērojām ķīniešu operu, kurā darbojās seši vīrieši. Viņi bija tērpušies krāsainos kostīmos ar fazānu spalvām, sejas bija aizklātas ar maskām. Bungu un deju ritmā izklāstītā stāsta sižetu es tā arī nesapratu. Pēc tam mēs devāmies pastaigā pa ciema bruģētajām ieliņām. Sirmgalves izšuva rakstainas kurpes, tempļa paēnā vīrieši spēlēja domino līdzīgu ķīniešu spēli, sievietes savās necilajās mājiņās gatavoja ēdienu. Tā bija īstā, senā Ķīna, un tas bija valdzinoši. 2005-11-03 Diena Beverlija Bejeta |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.