 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Mans pirmais hammāmsMasāža un atvadīšanās no vecās ādas 300 gadu vecā turku pirtī Stambulā.
Sarkana izkārtne reklamē, ka šī pirts ir 300 gadu veca. Pa kāpnēm nedaudz lejup. Priekšā mīņājas spāņu tūristi. Viena no sievietem nogroza galvu un saka, ka tomēr tālāk neies. Trīs vīrieši jau skaita eiro. Plauktā izklātās reklāmas lapiņas lielās, ka Cagaloglu hammāmu itāļu ceļojumu žurnāls I Viaggi pirms pāris gadiem atzinis par "labāko gadsimta pirti". Cita lapiņa ir kā kopija lapai no amerikāņu The New York Times izdevuma pasaules apceļotājiem 1000 vietas, ko noteikti vajag redzēt mūža laikā. Protams, šī pirts ir šajā prestižajā sarakstā. Cenrādis gan tāds nepievilcīgs. Par iekļūšanu pirtī un pašapkalpošanos jāmaksā 10 liru, par skrubi jeb vecās ādas noberšanu — 15, masāža un skrubis — 36 liras, bet "superserviss" — 50 liru. Jautāju biļešu pārdevējam, kas ir šis pēdējais. "Tu dabū divas masāžas," viņš noskalda. Palieku pie 36 lirām jeb Ls 14. Sievietēm ieeja savā pirts daļā ir no šķērsielas. Šajā priekštelpā čurkstina akmens strūklaka, virinās mazu istabiņu koka durvis ar nekautrīgi lielām un zemām stikla rūtīm — vīrieši iet iekšā apģērbā, bet ārā nāk, ietinušies sarkanrūtotos gurnautos. Mani tāds sagaida otrā stāva istabiņā uz kušetes, blakus stāv dzeltenas gumijas iešļūcenes. Apkalpotājs iespiež rokā atslēgu un liek aizslēgt durvis, kad došos tālāk. Gaiteņos un šaurajās arkādēs starp telpām vietējie kuplām melnām ūsām ar roku kustībām un iekaltām angliskām komandām sūta arvien dziļāk. Gaiss kļūst arvien mitrāks un gaismas — arvien mazāk. Garaiņu mākoni pēkšņi pārcērt gaismas stari, kas krīt caur zvaigžņotiem caurumiem kupolā un izgaismo kaut ko līdzīgu karuselim. Telpas vidū no marmora plāksnēm izveidots rakstains viļņota apļa pacēlums, bet zirdziņu vietā guļ seši rumpji. Uz muguras, uz vēdera. Ap viņiem rosās melnīgsnēji vīri, kuru atšķirības zīme ir gurnauti — masieriem tie ir ar zilām rūtīm. Kāds ūsainis ar apaļīgu, melnmatainu vēderu aizsūta mani pa vēl vienu arkādi tālāk. Tur nelielā telpā jau sviedrējas trīs spāņi un kāds austrumnieks. Īpaši karsti gan nav, bet uz ādas pamazām sariešas mazas lāsītēs. Varbūt sviedri, varbūt garaiņi. Marmora plākšņu soli, kas izvietoti gar sienām, patīkami silda pēcpusi, bet acis visu laiku atgriežas pie tumšziliem arābu burtiem, kas ir vienīgā rota uz pelēcīgajām sienām. Acīmredzot tas ir teksts, ko kāda ceļotāju rokasgrāmata atšifrēja kā Cagaloglu saukli: "Ja neesi bijis šeit, tu nevari būt tīrs." Apaļvēderis atgriežas un, lokot rādītājpirkstu, "izķeksē" mani no sviedrēšanās kambara. Pieved pie "karuseļa" un liek gulties. Arī tas patīkami silts. "Nē, vispirms uz muguras!" viņš angliski labo manas kustības. Vīrietis atkāpjas kaut kur garaiņos, es labsajūtā aizveru acis. Te negaidīti mani sāk mīcīt spēcīgas plaukstas. Krūtis, vēderu, kāju lielus, sāpīgi izstiepj un noliec pēdas. Pārmet vienu roku pār otru uz krūtīm un spēcīgi uzspiež krustpunktā — krakšķ! Aizcērtas elpa. Rokas samaina un atkal — krakšķ! "Uz vēdera!" skan pavēlē, un, kad apgriežos, saņemu sulīgu pliķi pa muguru. Tā viņš mīca, klapē un berž vēl dažas minūtes. "No kurienes?" "No Latvijas." "Labi!" Tad ūsainis mani pārsteidz ar auksta ūdens šalti, pats iespurdzas par manu elpas aizciršanos un ar atkal iesūta sviedrēšanās kambarī. Tur uzradušies arī četri vācieši. Pamanu šā hammāma segregāciju: tie, kas pirkuši tikai skrubi, dabūjuši zilas iešļūcenes, tie, kas grib arī masāžu, — dzeltenas, bet superservisa klientiem — koka tupeles. Vācieši pa šauro mūra arkādi vēro, kas notiek lielajā telpā, un iespurdzas ik reizi, kad sadzird spēcīgu pliķi vai pat kādu vaidu — varbūt no labsajūtas, varbūt tomēr no sāpēm. Sarunas ar puskailajiem blakussēdētājiem diez ko nevedas, lai gan mūsdienās, kad daudzi turku mājokļi tikuši pie modernām vannasistabām, vismaz vietējiem pulcēšanās hammāmā vairāk nozīmē sociālu pasākumu. Publiskās pirtis pirmie radīja romieši, tradīciju pārņēma bizantieši, tad turki. Stambulā, kur pirms vairākām simtgadēm tīrs ūdens bija greznība, hammāmi kļuva par vietu, kur gan papļāpāt, gan izpildīt Korāna prasību vienmēr būt tīram. Cagaloglu pirti pilsētai 1741.gadā dāvinājis sultāns Mahmūts I. Vēlāk tur pabijis karalis Edvards VIII, ķeizars Vilhelms, mūziķis Braiens Mejs no Queens, baletdejotājs Rūdolfs Nurijevs un arī blondā Holivudas skaistule Kamerona Diaza. Šos viesus uzskaitījusi hammāma reklāmlapiņa. Ailā parādās mans masieris un atkal izķeksē laukā. "Es?" pārsteigts jautāju, jo, šķiet, ka rindas kārtība ir sapinusies. Mans izbrīns vāciešiem liek atkal iespurgties. Lielajā telpā tieku nosēdināts uz zema paaugstinājuma pie lielas akmens izlietnes. Pie katras no četrām sienām tādas ir divas. No "karuseļa" tās šķir graciozas kolonnas. Ūsainis paņem asu sūkli un veikli sāk berzt manu ķermeni. Ar labi atstrādātām roku kustībām mētā kā lelli — te saliec uz priekšu, tad atkal atpakaļ, liek izstiept vienu kāju, tad otru. Ar lielu metāla kastroli pasmeļ ūdeni no blakusesošās izlietnes baseina un izgāž man to uz galvas. Pieķeru sevi pie tā, ka visu laiku smaidu — gan par šo raito atrakciju, gan labsajūtu. Mēģinu notraust ūdeni no acīm, kad uz galvas uzgāžas milzīgs ziepju putu mākonis. Tikpat veikli kā iepriekš roka to izslidina pa visu ķermeni. Izņemot gurnauta daļu. Vēl viena ūdens riekšava uz galvas. "Labi?" "Labi!" "Ej!" "Kur?…" apmulsis jautāju. Masiera intonācija mudina saprast, ka viņa misija manis attīrīšanā ir beigusies, taču iepriekš piedzīvotā rūpīgā diriģēšana pa pirts telpām pēkšņi kļuvusi nevērīga. Kopš ienākšanas pagājušas minūtes piecpadsmit, divdesmit. Vai tiešām viss? Nolemju atgriezties sviedrēšanās telpā. Kādu laiku vēroju, kā turpu šurpu tiek dīdīti vācieši. Nē, par mani vairs neviens neizrāda interesi. Pats ar metāla kastroli pasmeļu silto ūdeni no akmens baseina, noskalojos un dodos priekštelpas virzienā. Pa ceļam kāds cits vīrs man atņem slapjo gurnautu un ietin divos siltos dvieļos. Priekštelpā pie baseina vēl viens ūsainis baltā priekšautā piedāvā kafiju vai tēju. Palūdzu otro. To atnes mazā gāzē, no kādas krievu "minimālisti" parasti dzer šņabi. Cenā nav iekļauts. Viena turku lira jeb 40 santīmi. Uzkāpju līdz savai koka istabiņai, saģērbjos un soļoju prom. Vai bija vērts — to prātoju vēl kādu laiku, arī sarunā ar draugiem. Dārgi un ātri. Protams, gribējās ilgāku un pamatīgāku masāžu. To norakstu uz faktu, ka starp septiņiem un astoņiem vakarā pirtī bija daudz apmeklētāju un masieri rosījās tik naski kā strādnieki pie fabrikas konveijera. Kad Stambulā satiktā paziņa vēlāk pastāsta, ka kādā pusdienlaikā hammāma sieviešu daļā bijusi vienīgā apmeklētāja, kur berzta un masēta veselu stundu, man tomēr skauž. Autors bija aviosabiedrības airBaltic un Turcijas vēstniecības Somijā viesis 2005-05-26 Diena Māris Diņģelis |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.