Neaptveramā lielpilsēta
Stambulā visvairāk fascinē Bosfora šaurums, kur rosīgi slīd mazi, lieli un milzīgi kuģi.
Bruģētā ieliņa diezgan stāvi ved augšup. Saule cepina, piere slapja, bet gribu tikt līdz netipiskajam tornim, ko iepriekšējās dienās redzēju tikai attāli — pāri Zelta raga līcim no Stambulas pilsētas vecākās daļas. Bruģis vietām pāriet kāpnēs, tāpēc skatos zem kājām un ik pa brīdim uzmetu skatu namiem un šķērsielām.
Nošķind monēta. Kāds vīrs to ieliek metāla šķīvītī pie dīvaina koka būdiņas kontrolposteņa. Tur sēž vīrs formā ar vienaldzīgu seju un ļauj maksātājam turpināt ceļu caur metāla vārtiem.
Tālāk šķērsielā pazib… puskaila sieviete. Vai man pārkarsusi galva un jau rādās…? Nē, pēc brīža viņa atkal iznāk pa lielajām, plaši atvērtajām durvīm! Baltā ņieburā, tikpat baltās biksītēs un augstpapēžu kurpēs. Nedaudz pagrozās un atkal pazūd ēkas iekšienē. Turpat pāris metru attālumā ieliņā dīdās kādi desmit vīrieši un kāri pēta durvīs un logos notiekošo. Izskatās pēc bordeļa. Pabrīnos, ka kaut kas tāds tik atklāti darbojas musulmaniskajā Turcijā, un turpinu soļot tālāk.
Pēc metriem divdesmit mani uzrunā vīrs uzvalkā.
"Vai gribat meiteni?"
"Paldies, nē!"
"Krievieti vai turcieti? 15 dolāru!"
"Nē!"
"Kad pārdomāsiet, draugs, nāciet šurp!" viņš nosaka iepakaļ.
Pamanu, ka turpat līdzās vēl kāds vīrs formā dežurē pie vārtiem un acīmredzot ievāc pirmo nodevu no vismaz skatīties gribētājiem.
Divas dienas iepriekš gids bija norādījis uz pavisam citu Stambulas rajonu, kur vakaros varot meklēt seksuālas izklaides. Tur strādājot natašas — šāda iesauka priekameitām pielipusi kopš 90.gadu vidus, kad seksa peļņā te ieradās daudz sieviešu no bijušās Padomju Savienības.
Okey, savu natašu netrūkst nevienai lielai pilsētai, prātoju pie sevis, bet tagad mani interesē tornis.
Panorāmas aplis
Astoņas liras jeb Ls 3,2 — atrāvusies no grāmatas lasīšanas, biļeti uz liftu pārdod tumšmataina meitene kasē.
Spoguļotajā metāla kastē kopā ar mani iekāpj kāds pusmūža rietumnieks ar ļoti ņipru puišeli. Kad lifts sāk lenām slīdēt augšup, puika sāk spiegdams lēkāt, liekot metāla kabīnei raustīties kā gumijā iekārtai. Tēvs nokušina savu atvasi un turpina lasīt burtiņus, kas sadrukāti biļetes otrā pusē.
"Oho!" viņa jūsmīgais vērtējums arī mani piespiež lasīt.
"Galatas tornis ir viens no vecākajiem un skaistākajiem Stambulā. Celts 528.gadā bizantiešu imperatora Justiniāna valdīšanas laikā (..) Torņa augstums ir 61 m, bet smaile atrodas 140 m virs jūras līmeņa, diametrs 8,95 m. (..) Restorānā var nobaudīt gan lielisku turku un starptautisko virtuvi, gan arī jūsmot par lielisko panorāmu, kas paveras pa tā logiem. Turklāt naktsklubā var pavadīt vakaru, iepazīstot neaizmirstamas turku tautas dejas un vēderdejas."
Lifts apstājas naktskluba stāvā. Lai tiktu līdz restorānam un izejai uz skatu laukumu, vēl jāuzkāpj daži metri augšup pa vītņu kāpnēm. Paverot stikla durvis, ausīs atgriežas saules pielietās lielpilsētas dunoņa, ko uz brīdi bija pieklusinājuši senā torņa biezie mūri. Pa nepilnu metru platu terasi var apiet apkārt smailei, pārraugot pilsētu uz visām debess pusēm. Dienvidrietumos virs vecās Stambulas Eiropas daļas mošeju iespaidīgajiem kupoliem slejas minaretu puduri un kā skudru pūznis ņirb laukums pie garšvielu tirgus. Neizsīkstoša kustība turp un atpakaļ plūst arī pār tiltu, kas vecpilsētu savieno ar Zelta raga līča atdalīto Beyoglu jeb eiropeiskās Stambulas jaunāko daļu. Šeit ēkas augstākas, un ziemeļrietumos saskatāmi modernu augstceltņu vizuļojošo stiklu sāni.
Austrumos ir Austrumi. Abu kontinentu krastus majestātiski savieno vanšu tilts, bet zem tā pa Bosfora šaurumu abos virzienos slīd mazi, lieli un milzīgi transporta kuģi. Baltas astes tumšzilajā ūdenī atstāj arī neskaitāmie pasažieru kuģīši, kas kursē starp daudzajiem Stambulas rajoniem.
Pilsētas malu neredz. Nevienā virzienā. To neredzēju arī iepriekšējā dienā, kad devāmies izbraucienā uz Princešu salām.
Zirgi ar krellītēm
Prāmis peld gandrīz divas stundas, bet krastos, cik vien tālu var saskatīt, pilsēta turpinās. Tā ir milzīga. 15 miljoni iedzīvotāju.
Vietām pavisam šaurie ūdeņi, kas savieno Melno jūru un Vidusjūru, tūlīt pat uz dienvidiem no Stambulas centra paplešas platāki, veidojot nelielo Marmora jūru. Pēc kādiem 20 km sasniedzams deviņu salu arhipelāgs. Turīgākie pilsētnieki vasarās tur rod patvērumu greznās villās. Tie, kas nevar samaksāt vismaz miljonu dolāru skaidrā naudā, jo citi maksājumu veidi te nav cieņā, par balti krāsotajiem un izcakinātajiem koka namiņiem visbiežāk dodas papriecāties vienas dienas izbraucienos nedēļas nogalē.
Populārākajā salā jau turpat pie nelielās ostas atpūtniekus rindā gaida zirgu ekipāžas, jo automobiļi, izņemot policijas mašīnas, salā ir aizliegti. Pārsvarā iesēdinot pa četriem pasažieriem, kučieri novicina pātagas un aiztraucas prom pa līkloču ielu. Nozib riteņu skārda aizsegi, nograb zilās krellītes, kas pieticīgāk vai bagātīgāk rotā katra zirga apaušus.
Atpūtnieki tiek aizvizināti uz parku salas citā krastā, kur diena tiek pavadīta, zvilnot starp piknika groziem. Par 30 lirām jeb Ls 12 var salīgt braucienu apkārt salai, iepazīstot arī senu klosteri un zirgu staļļu ikdienu.
Uz vakarpusi sasārtušie ļaudis dodas atpakaļ uz lielpilsētu. Prāmja vēders pamazām iztukšojas, jo pasažierus izlaiž vairākās pieturvietās pa ceļam. Piestāj arī Aklo zemē. Tā nodēvēts viens no Stambulas Āzijas daļas zemes ragiem, kur cilvēki uz dzīvi apmetās, necenšoties šķērsot ūdeņus, lai nokļūtu Eiropas krastos. Viņi laikam bija akli, jo neredzēja, cik skaists ir tieši pretējais krasts, — šāds ironisks joks jau pārvērties par leģendu.
Atpakaļ pilsētā
No Galatas torņa skatu terases Princešu salas ir kā tāli, tumšzaļi pauguri sudrabaini ņirbošajā jūrā.
Pieraujos pie mūra, jo liftā sastaptais vīrietis cenšas aiz rokas saķert savu rosīgo bērneli, kas nolēmis apbizot riņķi pa terasi. Diez ko omulīgs šis skats nav, jo metāla margu raksts ir gana rets. Šī tvarstīšana nezin kāpēc man galvā iedzen paranoisku jautājumu — bet kas notiktu, ja pēkšņi sāktos zemestrīce? Šī tomēr ir seismiski aktīva zona. Taču tūlīt pat cenšos sevi mierināt — redz, tornis būvēts jau pirms 1500 gadiem un stāv kā stāvējis! Acīmredzot izturētu arī tagad…
Patveros atpakaļ restorānā. Pasūtītais kapučīno ir garšīgs, un skats pa logu uz rosību Bosfora šaurumā fascinē. Mieru pārtrauc tikai spāņu tūristu grupa, kuru enerģiskās pļāpas sāk lieties uz visām pusēm no balti klātā galda.
Soļojot lejup no Galatas torņa uzkalna, nomaldos mazo ieliņu labirintā un atkal satiekos ar dzīvās miesas tirgotāju.
"Nu re, draugs, tu tomēr esi atgriezies!" viņš smīn.
Es neatbildu.
2005-06-02 Diena Māris Diņģelis |