 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Spānijas provinces draudzīgais šarmsEiropā būtu grūti atrast citu vietu, kur tik viegli iespējams kļūt par vietējās kopienas sastāvdaļu.
Pēc desmit minūtēm Tio Ernests un Tija Anita ievadīja mani, Pedro un gidu Karlosu Linaresu savas XVIII gadsimta lauku mājas virtuvē. Kvēlojoša krāsns radīja mājīguma sajūtu un sargāja no vakara dzestruma. Anita pasniedza krūzītes ar stipru melno kafiju. Uzzinājis, ka ieradušies neredzēti viesi, atnāca kaimiņš, kurš kā dāvanu pasniedza nelielus no salmiem pītus groziņus. Tas nekas, ka mēs tikai todien bijām iepazinušies ar Pedro, kuram pilsētiņā pieder restorāns un viesu nams. Mēs tērzējām kā seni draugi. Kad mēs piecēlāmies, lai dotos tālāk savās gaitās, namatēvs un namamāte negribēja šķirties. "Viesi ir liels dārgums. Jūs vienmēr esat laipni gaidīti," vēlīgi noteica Anita. Vēlāk pie sidra glāzes ar Karlosu pārrunājām mūsu pirmo dienu šajā mazpazīstamajā Spānijas provinces Astūrijas novadā, kas atrodas ap 480 km uz ziemeļrietumiem no galvaspilsētas Madrides. Markoss Ninjo, kurš apvieno pilsētiņas galvas un tūrisma biroja vadītāja pienākumus (viņa uzdevums ir arī bērnu vešana uz skolu), aizveda mūs pārgājienā gar gadsimtiem senām lauku mājām, tiltiem un pamestām vējdzirnavām. Mēs apmeklējām audējas Irenes Viljaras darbnīcu, kur viņa ar senatnīgām stellēm darināja lina lakatus un citas drānas. Viesu namā Casa Pedro piedāvātā maltīte deva iespēju izbaudīt vietējos ēdienus: cūkas cepeti, vietējo sieru, paplātes lieluma bifšteku, svaigu tomātu salātus un vīnu no netālā Larjohas reģiona. Pedro piedāvāja aizvest mūs pie amatnieka Manuela Magadana, kurš atbilstoši vietējām tradīcijām darināja koka nažu spalus. "Mierīgāka dzīve nekur nav iespējama," atzina Karloss. Spāņu patvērums Santaeulalija de Oskosa ir viena no tām vietām, ko sapņo atrast jaunas izjūtas meklējoši ceļotāji. Tā nav pieminēta lielākajā daļā ceļvežu. The National Geographic atlanta veidotāji nav uzskatījuši par nepieciešamu atzīmēt šo vietu kartē kaut vai ar niecīgu punktiņu. Šeit nav tādu arhitektūras pieminekļu, kas Barselonai piešķir vērienu, nav arī lielisko mākslas darbu kolekciju, kas pievilina Madrides un Bilbao viesus. Pilsētiņas vienīgais muzejs ir XVII gadsimta lauku māja, kur bērnībā dzīvojis ievērojamais spāņu keramiķis Antonio Raimundo Ivaness. Tikai retais šeit prot sazināties angļu valodā, tāpēc tūristiem nākas apbruņoties ar labu vārdnīcu un lielu pacietību. Ar vietējiem es runāju galvenokārt spāņu valodā. Santaeulalijas de Oskosas pilsētā ir tikai ap 700 iedzīvotāju, bet pēdējās desmitgades laikā šis novads kļuvis par iecienītu atpūtas vietu spāņiem, kas jau paguvuši apskatīt pasauli. Novada pievilcības noslēpums ir tas, ka kopš XVI gadsimta šeit nekas daudz nav mainījies. Šķērsieliņas nav piebāztas ar stilīgiem bāriem, nekur nemana flamenko izpildītājus vai vēršus, kas dzenātu bezpalīdzīgus tūristus pa pilsētas ielām. Pedro stāsta, ka Madrides iedzīvotāji brauc uz šejieni, lai "atcerētos, kāda būtu Spānija, ja tā nebūtu pakļāvusies urbanizācijas procesam". Mans gids Karloss mani savāca Madrides lidostā. Mēs iesēdāmies mirdzošā Audi un pa A–6 lielceļu devāmies uz ziemeļrietumiem. Santaeulaliju mēs sasniedzām pēc piecarpus stundām, kuru laikā piestājām arī viduslaiku pilsētā Uruenā, lai ieturētu maltīti. Santaeulalijā mēs pavadījām trīs lieliskas dienas. Dabas bagātība ir tas, kas viesiem liek nekavējoties iemīlēties šajā Spānijas daļā. Pakalnus klāj ozolu, bērzu, kastaņu birzis un priežu meži. Gar pilsētiņu tek neliela upīte, kurā ūdens ir tik dzidrs, ka iespējams saskatīt lašus un foreles. Atlantijas okeāna piekraste ir tikai 45 minūšu attālumā. Novada ainavu rotā arī cilvēka rokas pieskāriens. Uz ceļiem var sastapt zemniekus, kas dzen govju ganāmpulkus uz jaunām ganībām. Pilsētiņas iedzīvotāji pulcējas nelielos krodziņos, lai pie alus vai sidra glāzes pārrunātu jaunumus. Cilvēku viesmīlība Jo vairāk laika šeit pavadīju, jo skaidrāk sapratu, ka īstais Santaeulalijas un visa Astūrijas reģiona pievilcības spēks ir cilvēki, kas šo vietu dēvē par savām mājām. Mani sagaidīja ar viesmīlību, kādu reti kad var izjust citās Eiropas malās. Pirmoreiz es to sapratu, kad ieklīdu pilsētas veikaliņā Tienda la Palma. Pēc brokastīm netālajā naktsmītnē es staigāju pa pilsētu un sekoju siera un šķiņķa smaržai, kas mani aizveda uz veikaliņu. Plaukti bija piekrauti ar dažnedažādām precēm (apaviem, baterijām, drēbēm, saldumiem un svaigiem produktiem). Stūrī bija iespiests bārs, kur pasniedza kafiju, vietējo vīnu, alu un uzkodas. Neliels vietējo bariņš nekavējoties pašķīrās svešinieka priekšā. Kāds pircējs, kurš bija ieradies nopirkt salātus, noteica buenas dias (labdien!) un palaida mani bez rindas. Cits vīrs nolika malā avīzi, lai palūkotos, kas izraisījis šo kņadu, un nāca sasveicināties ar mani. Drīz vien es biju iepazinies ar veikaliņa īpašnieku Hosē Ninjo, kurš man priekšā nokrāmēja medus burciņas, amatnieku darinātos nažus un citus vietējos labumus. 69 gadus vecais sirmgalvis pastāstīja, ka viņa ģimene jau 90 gadu apsaimnieko šo veikalu, ko uzbūvējis viņa vectēvs. "Manā vecumā būtu jāsāk domāt par aiziešanu pensijā," viņš noteica ar šķelmīgu sejas izteiksmi, kas lika noprast, ka viņš nekad negrasās spert šādu soli. "Kā gan pilsēta iztiktu bez manis?" Es biju laipni gaidīts viesis visur, kur vien parādījos. Pan de Santalla maiznīcā īpašnieks Leonars Kansio pārtrauca mīcīt mīklu, lai pastāstītu par maizes cepšanas paražām. Kad atklāju, ka pilsētas tūrisma birojs ir slēgts, devos uz netālo rātsnamu, kur pilsētas galva Markoss Ninjo (veikala īpašnieka dēls) izbrīvēja laiku, lai palīdzētu sastādīt mana ceļojuma plānu. Aušanas darbnīcā Irene Viljara bija iepriecināta par iespēju uz brīdi atpūsties un izskaidrot aušanas procedūru. Kad mēs piestājām pie nažu meistara Manuela Magadana, 75 gadus vecais vīrs demonstrēja savu prasmi, ko viņš kaldinājis 50 gadu ilgā praksē. Ķeltu tradīcijas Trešās dienas rītā pilsētas mērs Markoss iesēdināja mani un gidu Karlosu savā automašīnā, lai apskatītu Santaeulalijas apkaimi. Braucot pa līkumotiem ceļiem, viņš sniedza nelielu ieskatu šā Spānijas reģiona vēsturē. Trešajā gadsimtā pirms Kristus šeit ieceļoja ķelti, kas sajaucās ar ibēriešiem un atstāja savas pēdas reģiona kultūrā. Viena no tradīcijām ir sidra brūvēšana. Krodziņu viesmīļi demonstrē sidra ieliešanas māku, vienā rokā turot augstu paceltu pudeli un otrā rokā zemu nolaistu glāzi, lai glāze pārklātos ar putām. Nažu darināšana ir vēl viena no ķeltu prasmēm. Vēlāk šeit apmetās lauksaimnieki, jo skaistās pļavas nodrošina labvēlīgu vidi liellopu audzēšanai. Lopkopībā gan ir iestājusies krīze, tāpēc kopš 50.gadiem vairāk nekā 1500 iedzīvotāju pametuši šo reģionu. Taču pēc Spānijas iestāšanās Eiropas Savienībā reģionu izdevies pārveidot par sekmīgu lauku tūrisma attīstības piemēru. Taramundi pilsētā gids mums parādīja pamestas dzelzs raktuves, kas kļuvušas par interesantu tūrisma objektu. Izrādot savas pilsētas apkaimi, Markoss mums stāstīja par iecerēm paplašināt viesu namu un restorānu tīklu. Casona del Bosque de Pumares, kur es uzturējos, ir labs piemērs. Viesu nama īpašnieki Huans un Huano Martinesi pirmoreiz apmeklēja šo vietu pirms desmit gadiem, lai apciemotu draugus. Galu galā viņi nopirka lauku māju un veica pusotru gadu ilgus atjaunošanas darbus, lai izveidotu viesu namu ar deviņām istabām. Pensionētais reklāmas direktors Huans stāsta, ka kaimiņi labprāt iesaistījušies projekta īstenošanā. "Mēs nekad neesam redzējuši vietu, kur tik viegli iespējams kļūt par vietējās kopienas sastāvdaļu." Es saprotu, ko viņš ar to domāja. 2005-06-16 Diena Gērijs Lī |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.