 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Ceļojums pa RietumeiropuNu jau esam pārliecināti, ka Horvātija ir valdzinoša zeme, ko raksturo gan savdabīgā etniskā struktūra, vēsture un arhitektūra.
Zadarā apskatījām Svētās Trīsvienības baznīcu, kas vēlāk ieguva tās dibinātāja bīskapa Donata vārdu. Tas ir starp skaistākajiem bizantiešu arhitektūras paraugiem Dalmācijā. Šī baznīca celta 9.gadsimta sākumā uz romiešu foruma bruģakmeņiem, tai ir apļveida plānojums ar trīs apaļām apsīdām. Iekšpusē atrodas sieviešu galerijas, kas lokā ieskauj visu baznīcu un veido augšējo stāvu. Tajā tagad nenotiek dievkalpojumi, bet, izmantojot celtnes labo akustiku, bieži tiek rīkoti koncerti. Aizgājām līdz Jūras vārtiem, kas tapuši jau 1573.gadā, kad Mikēle Sanmikēli pārbūvēja Sergiju dzimtai veltīto romiešu arku. Jūras pusē atrodas Svētā Marka lauva un memoriāla akmens plāksne, kurā pieminēta Lepanto kauja (1571.gadā). Vārtu iekšpusē atrodas akmens plāksne, kas uzstādīta par godu pāvesta Aleksandra III vizītei 1177.gadā. Zadaras jaunākie mikrorajoni atrodas pie jūras. Šeit ceļ ļoti daudz viesnīcu. Arī mūsu viesnīcu komplekss “Borik” ir jaunā vietā, ārpus pilsētas. Augu valsts ir pieticīga Nākamajā rītā braucām uz Pagas salu. Kamēr uz tās gaidījām prāmi, izbaudījām īstu tuksneša karstumu. Pagas sala ir 63 kilometrus gara, tajā ir divas kalnu grēdas, kas stiepjas paralēli piekrastei. Salas dienvidu galā klintis ieskauj dziļu līci ar neskaitāmiem līcīšiem. Sala bijusi apdzīvota jau neolīta periodā, un apmēram 1200.gadā pirms mūsu ēras tajā apmetās liburni. Mūsu ēras 1.gadsimtā salu iekaroja Pūblijs Kornēlijs Scipions un romieši šeit uzbūvēja Kisas pilsētu un nocietināto Navalijas ostu. Romas impērijas laikā salā tika celtas villas ar mozaīku grīdām un akvedukts. 6.gadsimtā salā apmetās slāvi, kuri nodarbojās ar aitkopību. Zadara un Venēcija cīnījās par šejienes sāls ieguvi. Kad Zadaras iedzīvotāji izpostīja Kisas pilsētu, salinieki citā vietā uzbūvēja jaunu ciemu - Starigradu, ko 1192.gadā venēcieši nocietināja. Pagas austrumos, tieši pie Diņiškas atrodas tilts, kas salu savieno ar maģistrālo piekrastes ceļu. Sala ir sausa un neauglīga. Tikai nedaudzās vietās tiek audzēti vīnogulāji un olīvkoki. Piekraste kontinentālās daļas pusē ir akmeņaina un izrobota. pār baltajām klintīm pūš aukstie ziemeļu vēji, augu valsts ir ļoti pieticīga. Te, lai pasargātu apvidu no vēja un nožogotu dažādiem fermeriem piederošo aitu ganāmpulkus, tika sakrauti šejienes tipiskie akmens mūri. Dienvidrietumu piekraste ir nedaudz līdzenāka, ar pludmalēm. Te aug olīvkoku birzis un aromātiski augi, īpaši salvija. Slavena ar sieru un mežģīnēm Paga ir slavena ar savu aitu sieru “paški sir”, kam piemīt ļoti savdabīga garša, jo aitas ēd aromātisku ganību zāli. Sieru pārlej ar olīveļļu un ilgstoši nobriedina. Lieli ienākumi tiek gūti no sāls ieguves. Jāteic, ka Adrijas jūra ir divas reizes sāļāka nekā Melnā jūra. Ir sālsezeri. Paga ir slavena arī ar savām mežģīnēm. Siltos vakaros sievietes sēdēja namdurvju priekšā un darināja filigrānos specifiskos rakstus. Ar mežģīnēm rotātas blūzes, gultas veļa, galda sedziņas, altāra paklāji. Te izveidota skola, lai apmācītu jaunas mežģīņu darinātājas. Paraugus skolas muzejam dāvājušas vecākās amata meistares. Nedrīkst peldēties No Pagas salas ar prāmi pārcēlāmies uz kontinentu, lai redzētu Plitvices ezeru nacionālo parku - pašu apmeklētāko vietu Horvātijā. Tas dibināts 1949.gadā un atrodas Horvātijas pašā sirdī. Šis 300 kilometrus plašais, mežu un ezeru klātais apvidus kopš 1979.gada iekļauts UNESCO Pasaules mantojumu sarakstā. Parka teritorijā atrodas 16 ezeri un apmeklētāji var pārvietoties pa takām gar piekrasti vai izmantot gājēju laipas. To ir neskaitāmi daudz. Elektrobusi parkā ved pa speciāliem maršrutiem. Koranas upē saplūst ezeru ūdeņi, tās krastos atrodas dažas ganu būdas un kokzāģētavas, kas tiek darbinātas ar hidroenerģiju. Upe plūst starp stāvām klintīm, veidojot krāšņu dabas ainavu. Pa iezīmētām takām mēs devāmies uz ūdenskritumiem, lai vērotu ūdens gāšanos kaskādēs. Par ūdens tīrību liecina foreles, kas bariem mums sekoja, gaidot, kad tām pametīs kādu kārumu. Zina, ka tās neviens neķers. Ezeros nedrīkst peldēties, te nelieto dzinēju vadītus mehānismus. Prāmis, ar kuru mēs cēlāmies pāri lielākajam ezeram, darbojas ar elektromotoru. Tas ir dabas rezervāts, kur cilvēks neiejaucas dabas procesos. Mežos ezeru piekrastē mīt Eiropas lielāko savvaļas dzīvnieku sugas: vilki, lūši, lapsas, meža cūkas, stirnas, meža kaķi, ūdri, āpši, lāči. Par to brīdina uzraksti. Visi nospriedām, ka Plitvices nacionālais parks ar dolomīta un kalķakmens klinšu ieskautajiem ūdeņiem ir daudz iespaidīgāks par Krkas nacionālā parka ūdenskritumiem. Sekoja pārbrauciens uz viesnīcu Crikvenicā. Nākamajā dienā braucām garām Rijekai, Opātijai uz Istras pussalu līdz Pulai. Pulas pilsēta kādreiz bijusi liela romiešu osta ar nosaukumu “Pietas Jula”. Senatne šeit atstājusi savas liecības: Pulas amfiteātri ar 20 000 skatītāju vietām, Augusta un Diānas tempļus. Augstākā celtne - katedrāle Vienīgā pilsēta, kas mūs sagaidīja ar lietu un vēju, bija Roviņa. Tā ir skaista Istras pussalas pilsētiņa ar joprojām aktīvu zvejas ostu. Tā nedaudz atgādina Venēciju, un šeit dzīvojot ļoti daudz itāļu. Romieši uzbūvēja šo ostu uz salas, kas 1763.gadā tika savienota ar piekrasti, aizberot šaurumu, kas Roviņu šķīra no piekrastes. Sākotnēji pilsētu pārvaldīja bizantieši un franki, bet no 1283. - 1797.gadam tā atradās Venēcijas valdījumā. Mēs redzējām viduslaiku mūra drupas. Laukumā iepretim dambim atrodas arka (1680), senie pilsētas vārti un vēlās renesanses perioda pulksteņtornis. Gar ielām, kas atzarojas no laukuma, rindojas baroka un renesanses stila ēkas. Devāmies kalnā uz pilsētas augstāko celtni - katedrāli, kas veltīta Svētajam Eifēmijam. Tās celtniecība aizsākta agrīno kristiešu laikos, bet 1736.gadā tā tika pārbūvēta. Sv. Eifēmija pīšļi glabājas romiešu sarkofāgā. Zvanu tornis blakus baznīcai ir 61 metru augsts un veidots pēc Venēcijas Svētā Marka laukuma kampaniles parauga. To vainago Sv.Eifēmija vara statuja. Ielu mākslinieku pulcēšanās vieta ir Grisijas iela. Krastmalā atrodas jūras bioloģijas institūts, kas dibināts 19.gadsimta nogalē un kam pieder akvārijs. Roviņas akvārija ekspozīcija stāsta par jūras iemītnieku dzīvi, sākot no indīgiem skorpioniem, līdz pat krāsainām anemonēm. Roviņā ir savas tūrisma tradīcijas: tirdziņš, piekrastes izklaide - izbraucieni ar kuģīšiem uz Sarkano salu, tradicionālo virtuvi un romantiskām pastaigām Zlatni Rat parkā, kurā aug ciedri, priedes, cipreses. Parku caurvij taku labirints. Pilsētā - 17 iedzīvotāji Horvāti lepojas ar to, ka viņu zemē ir pasaulē šaurākā ieliņa, kas atrodas Krkas salā Vrbņikā, un uz zemeslodes mazākā pilsēta Huma. Mēs apmeklējām Ginesa rekordu grāmatā ierakstīto mazāko pilsētu Humu Istras pussalā. Tajā mīt 17 iedzīvotāji - deviņas sievietes un astoņi vīrieši. Ja Humā piedzimstot bērniņš, viņš, protams, iegūst pilsoņa statusu, toties dzīvesvietas pierakstu te dabūt neesot iespējams. Kā vieta ar dažām mājām var tikt pie pilsētas goda? Viduslaikos pilsētas statusu varēja iegūt, ja pilsētai bija sava baznīca, skola un kapsēta. Tas viss te arī tagad ir. Pasaules mazāko pilsētiņu ieskauj cietoksnis, bet nelielā kapsēta atrodas ārpus mūriem. Atvērām milzīgas dzelzs durvis, kuru rokturus rotā vērša ragi, un nonācām klusā, it kā no ārpasaules nošķirtā teritorijā. Te ir nelielas divstāvu mājiņas ar aizvērtiem slēģiem, lai saule nekarsē istabas, šauras, laika zoba skartas bruģa ieliņas. Kāda iela mūs aizveda līdz baznīcai. Suvenīru veikaliņā varēja iegādāties suvenīrus, bet pasē tiek iespiests zīmogs - apstiprinājums, ka esat apmeklējis zemeslodes mazāko pilsētu. Te nopērkams arī kāds īpašs firmas dzēriens no ozolzīlēm “Humskabiška”, kas ir diezgan stiprs (35 - 40 %). Pilsētiņā ir arī neliels restorāns un neliela viesnīca. Gardēži te varot nobaudīt pasaulē slavenākās sēnes trifeles, ko izrok ar speciāli apmācītu cūku vai suņu palīdzību. Raudzē vīnus Seko pārbrauciens uz Slovēniju. Savulaik turīgākā Dienvidslāvijas daļa - Slovēnija - no savienības izstājusies bez viena vienīga šāviena un arī vēlāk nav iesaistījusies bruņotos konfliktos. Tās platība - 20254 kvadrātkilometri, iedzīvotāji - 2 miljoni, reliģija - kristietība, arī musulmanisms, galvaspilsēta - Ļubļana; oficiālā valoda - slovēņu, dažviet arī itāļu, ungāru; alfabēts - latīņu; naudas vienība - tolārs/stotinu. Kaut arī Slovēnija ar diviem miljoniem iedzīvotāju ir pavisam neliela valsts, pat mazāka par Latviju, to tomēr pēc ainavas un iedzīvotāju nodarbošanās iedala trīs daļās: zemiene, kur dominē zemkopība, Alpu kalni un 45 kilometrus garš Adrijas jūras krasts, kur iedzīvotāji galvenokārt nodarbojas ar zvejniecību. Lieliski ceļi ļauj baudīt skaistās ainavas. Slovēņi rūpējas par savas tūrisma vides sakārtošanu un darbojas arī neparastās jomās: šeit tiek raudzēti vīni. Nelielajā Mariboras pilsētiņā tie ir pavisam īpaši. Tur aug pasaulē vecākie vīnogulāji, kam ir 400 gadi un kas arvien vēl ražo ogas. Otra Slovēnijas neparastība ir Lipicas balto zirgu ferma. Arī tā pastāv 400 gadus (kopš 1580.gada). Agrāk šeit izaudzētie zirgi trenēti īpaši Austroungārijas galmam, ķeizara parādēm. Tagad uz Ļipicu ved tūristus, lai noskatītos klasiskās jāšanas paraugdemonstrējumus, kurus demonstrē trenētie staltie, baltie rumaki. Vietējie tos sauc par četrkājainajiem aristokrātiem, kas piedzimstot pelēcīgi vai pat melni, bet izaug par staltiem, baltiem zirgiem. Bagāta ar alām Nonācām pie Postojnas alu kompleksa. Slovēnijā ir atklātas vairāk nekā 6000 alas, bet visinteresantākās ir Postojnas stalaktītu alas. Vispirms ar vilcieniņu nobraucām divus kilometrus dziļumā. Redzējām vecāko alu daļu. Cilvēki te esot bijuši jau 13.gadsimtā, par ko liecina senie raksti uz labirintu sienām. Pirmais pazemes dzelzceļš celts 1872.gadā. Vēl 1884.gadā veco alu sistēmu apgaismoja ar lāpām, svecēm, eļļas lukturīšiem. Katru dienu alas apmeklē apmēram 14 tūkstoši tūristu, bet 20.gadsimta astoņdesmitajos gados bijis visvairāk apmeklētāju - apmēram miljons gadā. Pēc 1991.gada atbrīvošanas kara apmeklētāju skaits sarucis uz pusi. Postojnas alās stalaktīti ir spilgtās krāsās un neparastas formas. Paši mazākie ir kā caurulītes, kas karājas pie griestiem, bet paši lielākie - stalagmīti veidojas uz alas grīdas. Pie sienām ir dažādi kaļķakmens veidojumi, kas atgādina aizkarus. Stalaktīti un stalagmīti, kas šeit saauguši kopā, veido stabus. Stalaktītu krāsa iespaido dažādi piemaisījumi, ko no zemes virskārtas novada lietusūdens: sarkanu krāsu veido māli, melnu un pelēku - magnija iedarbība. Bez formas un krāsas stalaktīti un stalagmīti atšķiras arī pēc vecuma. Pašiem vecākajiem esot pat apmēram 500 tūkstoši gadu, bet pamatā alās tie ir 50 tūkstošu gadu veci. Speciālisti noskaidrojuši, ka desmit gadu laikā tie izaug tikai par 0,1 milimetru, ļoti retos gadījumos - vienu milimetru. Ievainotu vai salauztu stalaktītu atjaunot vairs nevar. Pastāvīgā temperatūra Postojno alās ziemā un vasarā ir +10 grādi. Lielais kalns - augstākais punkts visā ceļā un atrodas 40 metrus augstāk par ieeju alās. Velvju biezums - 50 metri. Gide mūs veda uz “Skaistajām alām” - pazemes balstības pērli. Tās koridors 500 metru garumā tika atklāts 1891.gadā, bet skatītājiem pieejams kopš 1926.gada. Tajā ir brīnišķīgas zāles: Baltā, Sarkanā, Caurulīšū jeb Spageti. Tās visas atšķiras ar baltiem un sarkaniem stalaktītiem, kā arī ar stalaktītiem - caurulītēm. Uz “Skaistajām alām” pārgājām pāri tā sauktajam Krievu tiltam, ko Pirmā pasaules kara laikā cēluši krievu karagūstekņi. Atgriezāmies jau pa koridoru zem tilta. Bijām Caurulīšu zālē, kuras griesti pilni sīkām, garām caurulītēm, tiešām līdzīgām itāļu spageti makaroniem. Tad 100 metrus gājām līdz Krievu kanālam pa mākslīgi izcirstu eju Melnās alas virzienā. Mūsu ceļš veda gar pašu skaistāko stalaktītu - “Briljants” - Postojno alu simbolu. Nokļuvuši Koncertzālē, kuras augstums ir 400 metri, laukums 3000 kvadrātmetri un kurā var ieiet apmēram 10 000 cilvēku. Šeit ir laba akustika, atbalss ilgstot sešas sekundes. Cilvēkzivis dzīvo 100 gadus Postojnas alās dzīvo arī dažādas dzīvas radības - īpašu paveidu vaboles, sienāži, zirnekļi, krabji, daudzkāji. Pati slavenākā šeit ir cilvēkzivs. Tā ir tumsas zivs, akla, elpo ar iekšējo žaunu palīdzību un ir cilvēka ādas krāsā, bet īpatnējās spuras atgādina ķepiņas. Dzīvo līdz 100 gadiem - Dināru karsta apgabalā, barojas ar mikroskopiskiem organismiem. Mēs piestājām, lai tās apskatītu pie īpaša akvārija. Reizi mēnesī šīs zivis tiek palaistas brīvībā un nomainītas pret citām, jo, ilgstoši uzturoties gaismā, mainās to krāsa. Laboratorijas apstākļos zinātnieki noskaidrojuši, ka cilvēkzivs vairojas no ikriem. No nepieejamām pazemes plaisām šīs zivis ienāk pazemes upēs, kur tās var noķert, bet tikai izpētes nolūkiem, jo tās aizsargā likums. Pie Koncertzāles ir cita jauna dzelzceļa stacija, sēdāmies atkal pazemes vilcieniņā, kas mūs izveda citā izejā netālu no biļešu kasēm. Pie Postojnas alām ir suvenīru kiosku un veikalu komplekss. Netālu no tām mēs apmeklējam Predjamskas pili - vienu no leģendām apvītākajām pilīm Eiropā. Tā atrodas pa vidu 123 metrus augstai klintij un ilgus gadus bijusi mājvieta slovēņu Robinam Hudam - Erazmam Ritteram Luegeram. Pilī esot gan slepena eja, kas ved uz pazemes noslēpumaino Elli, gan tur atrastie senie dārgumi, gan arī zvani, kas piepilda jebkuru labu vēlēšanos. Kļūst par galvaspilsētu Beidzot ir tikšanās ar Slovēnijas galvaspilsētu Ļubļanu. Tā atrodas Slovēnijas centrālajā daļā starp Ziemeļu Adriātiku un Austrumu Alpiem. Tās izdevīgajam ģeogrāfiskajam stāvoklim jau no seniem laikiem bija liela nozīme apdzīvotās vietas nostiprināšanā. Akmens laikmetā šeit bijis Ļubļanas purvs. Iedzīvotāji dzīvoja toreizējā ezera krastos. Pirmajā gadsimtā pirms Kristus dzimšanas tur bija apdzīvota vieta, kuru okupēja romieši un izveidoja savu apmetni Emonu. Tad 5.gadsimtā nāca huņņi un to nopostīja. Viduslaikos pirmo reizi Ļubļanas vārds pieminēts 12.gadsimtā, bet 13.gadsimtā tiek minēta jau kā pilsēta. 1895.gada zemestrīce sagrāva pilsētu. Pēc Pirmā pasaules kara Ļubļana kļūst par galvaspilsētu Slovēnijas Republikas daļai. Pilsētai romantisku noskaņu piedod milzīgā Arhibīskapa pils un cauri centram tekošā Ļubļaņicas upīte. Arī dažādie tilti pār to: Pūķu tilts, Kurpnieku tilts, Trīskāršais tilts un citi. Arhibīskapa pilī kādreiz nakšņojis Napoleons. Pilsētā ir Vodņika laukums ar tirgus māju, Rātsnams, Roblas strūklakas un uz postamenta stāvošais (atņirdzis rīkli un izpletis plēvveidīgos spārnus) Ļubļanas simbols - pūķis. Tas ir arī pilsētas ģerbonī. Prieks par ezeriem, kalniem, virsotnēm Īpaši skaisto iespaidu uz Ļubļanas izskatu atstājis slovēņu arhitekts Oto Vāgnera skolnieks Jože Plečniks. Viņš apbraukājis pasauli un skaistākos iespaidus arhitektūras stilu un ēku jomā atvedis arī uz Ļubļanu. Viņa veikums: vairāki tilti, galvenais tirgus laukums, nacionālā bibliotēka, Tivoli parks un citi. Roblas strūklaka patiešām atgādināja slaveno četru upju strūklaku Romā, Navona laukumā. Nakšņojām Bledā - Slovēnijas slavenākajā kūrortā ezera krastā. No rīta pa viesnīcas logu priecājāmies par skaistajiem ezeriem un Alpu kalnu virsotnēm. Vispirms braucām uz netālo ūdenskritumu “Slap Savica”. Lai to redzētu - jāpērk biļete un jākāpj pa taciņu kalnos. Rīta dzidrais, tīrais gaiss mūs spirdzināja, tādēļ pārgājiens bija patīkams un arī ūdenskritums iepriecināja ar savu trokšņošanu. Atpakaļceļā priecājāmies par dzidrajiem ezeriem, kalniem. Un tad devāmies iepazīt romantisku pasaku pilsētu ar viduslaiku cietoksni - pili klints galā. Uzkāpām cietokšņa - pils kompleksa - pašā augšā. No augšējās daļas - rezidences un gotiskās baznīcas laukuma - paveras skaists skats uz kalniem, redzams arī Triglavs - Slovēnijas simbols. Tas ir attēlots arī karogā. Pils apakšējā daļā - pagalms, kas apslēpts ar sienu. Šeit ir muzejs ar priekšmetu kolekciju, kas ilustrē vēsturisko apkārtnes attīstību no bronzas laikmeta līdz mūsdienām. Bledas apkārtne mūs tā apbūra, ka gribējās uzkavēties šeit ilgāk. Daži mūsu tūristi izbaudīja romantisku braucienu ar gondolām pa ezeru uz saliņu ezera vidū. Citi apskatīja Bledas pilsētas centru. Jā, cik patīkami, ka pasaulē vēl ir šīs viduslaiku pilsētiņas ar savu šarmu, vēstures elpu, un, ja vēl tās ir pie ūdeņiem un kalniem, tad tas ir neaizmirstami un paliekoši. 2005-07-06 Dzirkstele Ella Bezrukih |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.