Pat pludmalē ar vācu precizitāti
Liedags pie Rostokas jau pagājušos gadsimtos bija viena no augstākās sabiedrības peldvietām.
Mazo un nabadzīgo Varnemindes ciemu, kas pirmoreiz minēts jau 1195.gadā un kurā bija vien divas paralēlas māju rindas, bagātā Rostokas pilsēta nopirka 150 gadus vēlāk, tādējādi turpat vai mājas priekšā sev iegūstot paradīzi zemes virsū. Kopš 1817.gada, kad Rostokas "Jūrmalā" parādījās pirmie brīvdienu viesi, Varneminde nemitīgi ņirb no atpūtniekiem. Viņiem jūra ir viens no priekšnoteikumiem dzīves baudīšanai. Atzīšos, arī es nevaru vien beigt priecāties par iespēju dažus mēnešus padzīvot Rostokā, turklāt stratēģiski izdevīgā vietā. Sarkanais pilsētas divstāvu vilciens, kurā krēsli pārvilkti ar zilganzaļu samtu, uz Varnemindi mani aizvizina nieka septiņās minūtēs.
Jūras dažādās krāsas
Pēcpusdienas saule piemīlīgi glāsta vaigus, gaiss smaržo pēc spirgta vēja, ūdeņiem, zvejnieku loma un kaut kā salda. Šis aromāts rodas no blakus stacijai cieši cita citai izvietotajām tirgotāju būdiņām, kurās pārdod piparkūkas, popkornu, cukura vati un saldējumu. Ar skaudību ievēroju, ka visi sastaptie cilvēki jau iespaidīgi bieži ir redzējuši sauli un iedeguši brūni.
Uz nelielā koka tiltiņa kāds slāvu izcelsmes vīrs smeldzīgi spēlē akordeonu un aizgūtnēm dzied krievu romances. Turpat netālu no viņa rosās aziāts ar mandeļu acīm. Uz zemes izklājis segu, kura pārpilna spīdīgām rotaslietām. Viņš ar it kā nevērīgu skatienu nomēra katru garāmgājēju, kā mēģinot izprast, kurš varētu būt potenciālais klients. Un ļaudis labprāt arī piestāj pie smaidīgā jaunā vīrieša, īpaši sievietes.
Krodziņos, kafejnīcās un veikalos, it visur var just jūru — nu kaut vai kāda krodziņa nosaukums Ahoi. Ostas daļa, kur agros rītos zvejnieki pārdod savu svaigo lomu, ar krastmalas promenādi ir lieliska pastaigu vieta. Te acis var tīksmināties par dažādiem kuģošanas līdzekļiem — mazām laiviņām, zvejas kuteriem, jahtām, pasažieru kuģiem un lielām burulaivām. Uz kārtējo izbraucienu jūrā aicina zvaniņu šķindas un klaigājošie jūrnieki, kas pārliecināti miedz ar aci un ar savām izdarībām, pat šarmanto nekaunību pievilina viesus. Virs galvas skaļi ķērc kaijas, un netālu dobji notaurē kāds ienākošais vai izejošais kuģis.
Viens no Varnemindes simboliem ir vecā bāka, kas atrodas 541 metru garā rietumu mola galā. Pa jūrā izvirzīto skatu laukumu, no kura var līdz bezgalībai neapnīkstoši ļauties ūdens fascinējumam, nemitīgi klaiņo jūras mīļotāji mirdzošām acīm. Pati Baltijas jūra šeit ir vairāk zaļā nekā zilā krāsā. Arī tad, kad vējš ir pamatīgs un viļņi met baltas, krietni augstas putu vērpetes, ūdens turpina vizēt kā smaragds, nevis iekrāsoties kafijas brūnumā. Taču reizēm tas spēj pārsteigt ar trim krāsām vienlaikus — sarkana josla krastā, gabaliņu tālāk zaļa, un tikai tur, kur acis jau vairs nespēj izšķirt, kā jūra saplūst ar debesīm, ūdens ir zils.
Kad priekšā paveras plašais gaišo smilšu liedags ar nostalģiskiem pītajiem, izīrējamiem krēsliem, nebrīnos, ka šī jūrmala jau pagājušos gadsimtos bija viena no augstākās sabiedrības peldvietām. Pītie jūrmalas krēsli, bez kuriem mūsdienās vairs nav iedomājamas vācu pludmales, savu uznācienu Varnemindē piedzīvoja 1883.gadā.
Kilometriem garais, baltais liedags ir īstā vieta skaistām pastaigām un nomierinošai atpūtai pie jūras. Ģimenes ar bērneļiem, pārīši, kā ar vientuļi vīrieši un sievietes bauda ūdeņu spirgto gaisu. Amizanti izskatās kundzītes, kas izvedušas pastaigā savus četrkājainos mīluļus, ar milzu rūpību savāc viņu smiltīs atstātās čupiņas, ko ātri ieslidina savās dāmīgajās rokassomiņās un vēlāk tos izmetīs suņu tualetēs — koši baltās kastēs, kas atgādina pastkastītes. Lai nesajauktu — pastkastes Vācijā ir dzeltenas.
Sēžot uz baltiem soliņiem, noēdam pa saldējumam. Mums iepretim plīvo 11 karogi, izkārtoti divās rindās. Tie pieder valstīm, kas atrodas ap Baltijas jūru, kā arī vēl Eiropas Savienības un Mēklenburgas–Forpommernas pavalsts karogi. Tīksmi noskatām mūsu sarkanbaltsarkano, un ar acīm pavadām balto prāmi, kas tieši tobrīd rimti aizpeld uz Latviju.
Siļķu tirgus
Sestdiena. Varnemindes siļķu tirgū cilvēku ka biezs. Zinātāji stāsta, ka kādreiz siļķe Austrumvācijā bijusi vislētākā maltīte, ko galdā cēla vairākas reizes nedēļā. Vēl senākā pagātnē siļķi uzskatīja par nabagu ēdienu. Tagad viss ir mainījies, un sudrabā zaigojošā zivs savas lieliskās garšas dēļ, tiek teju vai kronēta, jo ļaujas dažnedažādām pārvērtībām, kļūstot gan par žāvētu, ceptu vai marinētu siļķi, gan saldskābu siļķu tīteni.
Apkārt smaržo tik izteiksmīgi, ka sakairina ne tikai nāsis, bet arī kuņģi. Lielā krāsnī turpat ostmalā tiek cepta gardumgarda maize. Ar interesi vēroju, kā vīrs prasmīgām rokām veikli rīkojas ar pannām. Kad gatavā panna ar kūpošo maizīti izņemta, tūlīt pat krāsnī tiek iešauta jauna porcija. Darbs iet no rokas.
Uzkrītoši daudziem ļaudīm kust mutes, turklāt visi ēd stāvot vai ejot. Nolūkojusi, ka arī mūsu rokās ir maizes rieciens, kāda vietējā spārnotā bezkauņa ir klāt un nepārprotami liek manīt, ka kaut ko gaida. Nespējot pretoties kaijas šarmantajai mērķtiecībai, pārliecināmies arī par viņas apskaužamo izveicību, jo jau sviedienā tā uztver atvēlēto kumāsiņu. Bet, kad viens gabaliņš iekrīt ūdenī un to pakampj cita kaija, mūsu favorīte apvainojas, tomēr cīnīties ar savām māsām neiet.
Dīvāns smiltīs
Vasarā vilciens, kas kursē uz Varnemindi ik pēc 10—15 minūtēm, ir pilns dzīvespriecīgiem braucējiem. Skaļā klaigāšana, daudzbalsīgā murdoņa, spēcīgais aromātu kokteilis, ko veido neskaitāmās smaržas, savienojumā ar sviedriem rada spēcīgu vēlēšanos ātrāk nokļūt galā. Jo es jau zinu — lai arī karstums ir liels, Baltijas vēji Varnemindē vienmēr sniedz patīkami atvēsinošu veldzi.
Pa ceļam uz jūrmalu paejam garām skulptūrai, kas iemieso dinamisku eleganci. Kails vīrietis muskuļotām kājām rokās tur kailu sievieti. Agrāk jūrmalas vietas Varnemindē bija stingri sadalītas vīriešu un sieviešu zonā, taču tagad visi gulšņā kopā.
Jūrmala ir kā piesēta cilvēkiem un dažnedažādu krāsainu atribūtiku, ko viņi savilkuši sev līdzi, — pusteltīm, pītajiem krēsliem, saulessargiem, pūķiem, bumbām un vēl visu ko, lai pilnībā varētu nodoties baudpilnai saules peldei. Esmu jau pieradusi pie šādiem un līdzīgiem skatiem, tomēr ik reizi ir arī kāda odziņa, kas vēl spēj izraisīt izbrīnu. Meklējot vietiņu, kur starp daudzajiem ķermeņiem piemesties, ieraugām smiltīs ieraktu dīvānu. Patiešām īstu, ar maigu samtu apvilktu dīvānu!
Zilajās debesīs lido helikopters, no kura plīvo reklāmas sauklis. Jūrā taurēdams atkal aizpeld kārtējais iespaidīga izmēra prāmis, aiz sevis atstājot milzīgus viļņus, kurus visi ūdensprieku mīļotāji skrien ķert. Ūdens vēsums uzdzen zosādu, tomēr viļņu ķeršanas spēle pārspēj pirmo drebuli, un, saules sakarsēti, cilvēki metas tālāk zaļās jūras skavās.
2005-08-25 Diena |
Travellatvia iesaka
|
|