Uz Krimu tagad visi ceļi ir vaļā!
Alūksnietis Jānis Žīgurs šovasar trešo reizi dzīvē baudīja Melnās jūras neparasto burvību. Tās piekraste ir akmeņaina un daļēji mākslīgi veidota, tāpēc turienieši apskauž baltiešus.
Kopā ar ģimeni viņš apceļoja Krimu, apmeklēja tās lielāko pilsētu Sevastopoli, pēdējo Krimas hanu rezidenci Bahčisaraju, slaveno Bezdelīgas ligzdu un citas Ukrainas ievērojamākās vietas. Viņš uzskata, ka jūra, kalni un mērenas cenas piesaista jebkuru tūristu. Uz bijušo Padomju Savienību tūristiem ceļš ir atvērts tikai nesen.
Krimu dēvē par vienu no skaistākajām vietām uz zemes, nereti sauc par pasauli miniatūrā vai muzeju zem klajas debess. Vēsture Krimai ir bagāta kā nevienai citai valstij, jo Krimas pussalu šķērsojuši dažādu valstu iekarotāji un civilizācijas. Katrs iekarotājs centies iepriekšējā valdnieka laikā uzcelto nojaukt, sākt celtniecību no jauna, tad pie varas nācis nākamais. Daudzajos karos par stratēģisku punktu iekarotāji uzskatījuši Sevastopoli, bet Jaltai nav uzdrošinājušies tuvoties. Visu Krimas aizstāvju cīņas beigušās ar sakāvi. Tā tas turpinājies līdz Otrajam pasaules karam.
Ilgu laiku slēgta
Krimas pilsēta Sevastopole ir tipiski dienvidnieciska, ar burzmu, viesnīcām un nakts dzīvi. Tulkojumā no grieķu valodas tā nozīmē “slavas pilsēta”. Sākotnēji tā dibināta kā galvenā bāze kuģiem Krievijas impērijā, tāpēc ilgu laiku tūristiem bija slēgta. Ievērības cienīga ir antīkā Hersonesa, kuras lepnums ir atjaunotā Vladimira baznīca. Tur savulaik tās iekarotājs un pirmais Ukrainas kņazs Vladimirs ieviesis kristietību un pats šajā baznīcā kristījies.
Glabā slepenus objektus
“Ukrainā pret tūristiem izturas draudzīgi, bet ar nožēlu vietējie skatās uz to, kā zūd jūras un flotes varenība,” bilst Jānis. Tikai pāris gadus apskatei tiek ļauta Sevastopoles piepilsēta Balaklava, kas glabā daudz noslēpumu. Uz to tūristiem noteikti vajadzētu aizbraukt, ņemot vērā arī to, ka astoņdesmitajos gados tūristi tai pat nevarēja tuvoties un iemūžināt ar fotoaparātu no neliela attāluma. Interesanti, ka 1999.gadā izdotajā Ukrainas kartē šāda pilsēta nav atzīmēta.
Tā atrodas klinšu ieskautā, nelielā līcī un tagad veidojas par prestižu kūrortpilsētu. Līdz deviņdesmito gadu sākumam tā bija slepena, atradās slēgtā teritorijā, jo tajā bija izvietoti stratēģiski militārie objekti. Viens no tiem - klintīs izcirsta zemūdeņu remontrūpnīca, kurā šoruden atvērs muzeju. Otra līdzīga rūpnīca pasaulē ir Holandē. Šajā pilsētā dzīvoja augsta ranga militārpersonas ar ģimenēm. Jānis izstāsta, ka tajā novietota arī Ukrainas prezidenta Viktora Juščenko jahta.
Tatāriem ļauj atgriezties
Netālu no austrumnieku stilā celtās Bahčisarajas pils ciematā, kas izvietots alās pie pareizticīgo klostera (padomju gados tas bija slēgts), paveras interesants skats - pareizticīgo mūks melnā tērpā, ar garu bārdu sēž traktorā pie stūres, jo piedalās ciemata atjaunošanas darbos. Staļina laikā Krimas tatārus, vienus no iekarotāju pēctečiem, izsūtīja. Padomju Savienība sabruka, un viņiem ļāva atgriezties. Un to viņi izdarīja, jo Ukrainas valdība piešķīra dotācijas māju būvei un viņi sevi uzskata par pamatiedzīvotājiem.
“Gide, kura bija liela patriote, izteica bažas, ka ar laiku viņi pārņems visu Krimu, jo ģimenē aug trīs un vairāk bērnu. Krimas parlamentā ar katru gadu iegūst aizvien vairāk vietu,” atklāj J.Žīgurs. Tatāri pārsvarā nodarbojas ar ēdināšanas pakalpojumu sniegšanu un suvenīru tirdzniecību. Tā nav sevišķi attīstīta, galvenie suvenīri ir no kadiķiem, piemēram, spilveni, kas pildīti ar kadiķu zariem. Viņi sagūstījuši arī dažādus zvērus - vanagus, piekūnus, pūces, kamieļus un lāčus, ar kuriem tūristi par niecīgu samaksu var nofotografēties.
Pacēlājs “iet” pret klinti
Braucot uz Jaltu no Sevastopoles, nācās šķērsot klimatu joslas. Sevastopolē ir mērena klimata josla, Jaltā - subtropu klimats. Jaltā varēja ieraudzīt palmas un eksotiskus kukaiņus, tie nekož. Vienīgais tūristu drauds ir želejveidīgas medūzas jūrā, kas ir skaistas, taču spēj izraisīt alerģisku reakciju, ja uz cilvēka ādas nokļūst tās izšļāktais šķidrums.
Uz Krimas kalna augstāko virsotni Ai Petri, kas atrodas 1200 metru augstumā virs jūras, ved trošu ceļš. Pacēlājs, kas uzcelts astoņdesmito gadu beigās, ir unikāls - vienīgais Eiropā, kas “iet” pret klinti 45 grādu augstumā, un 1400 metrus garai trosei nav balstu. Brauciena laikā vagoniņā ir aizliegts pārvietoties, lai tas neiešūpotu trosi. Ja ir spēcīgs vējš, tad vagoniņš apstājas un to ir grūti izkustināt no vietas.
Skrāpē mucas sienas
Neparasta izvērtās ekskursija Inkermanas vīna rūpnīcas pagrabos. Lielās vīna mucas reizi gadā tīra. Lai šo darbu veiktu, tajā pa nelielu caurumu ielien divi cilvēki. “Kad mēs tur bijām ekskursijā, vienu mucu tīrīja, dzirdējām, kā iekšienē skrāpē tās sienas. Nesapratām, kā pa mazu caurumu strādnieki spēj tajā ielīst,” atzīst Jānis un piebilst, ka tas bijis ekskluzīvākais piedzīvojums ceļojuma laikā.
Ekskursijas laikā kādreiz slavenā bērnu nometne “Arteks”, kas atrodas Krimā, svinēja 80 gadu dzimšanas dienu. Tā šodien ir pārvērtusies līdz nepazīšanai salīdzinājumā ar padomju laikiem. Šodien to uzskata par skolu numur viens. Tāpat kā agrāk tajā notiek nometnes, kas pulcē tūkstošiem bērnu balti zilās formās ar kaklautiem. Tagad tajās piedalās vācieši, itāļi, arī austrieši jaukās dabas un zemo izmaksu dēļ.
2005-09-13 Dzirkstele Ina Zelča |