 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Odesa ļauj iesēsties sev klēpīUkrainas ostas pilsētā katrs kvadrātmetrs zemes apvīts leģendām un nostāstiem.
Leģendārās kāpnes "Kā, jūs vēl neesat redzējuši Potjomkina kāpnes? Iesim ātri," — mudinās pavadonis, it kā kāpnes, kas Melnās jūras krastā stāv kopš 1841.gada, kuru katru mirkli varētu izkustēties un pazust. Tiesa, XIX gs. vidū tām bija 200 pakāpienu un jūra skalojās pie pašiem pamatiem, un kāpnes sauca — Gigantiskās vai Bulvāra kāpnes. Savu tagadējo nosaukumu šis arhitektūras šedevrs ieguva pēc tam, kad rīdzinieks Sergejs Eizenšteins uzņēma savu slaveno filmu Bruņukuģis Potjomkins. Odesieši apgalvo — pilsētai kāpnes nozīmē to pašu, ko Parīzei Eifeļa tornis. Tagad kāpnēm ir tikai 192 pakāpieni, un tās nevis saskaras ar jūru, bet ieduras nekvalitatīva benzīna piedūmotā ielā. Kāpņu apakšējais posms ir 21,7 m plats, augšējais — 13,4 m. Tas ir kāpņu arhitekta F.Bofo knifiņš — lai kāpnes, raugoties augšup, perspektīvā nesašaurinātos. Domājams, ka pašlaik jau blakus kāpnēm sācis darboties pacēlājs, kas saules nogurdinātos tūristus vadās augšup lejup. Es gan ieteiktu pašiem uzkāpt un nokāpt pa kāpnēm, lai pārliecinātos, ka patiešām esi Odesā, kas atvērusi savas rokas tūristu tūkstošu apskāvienam. Kur nu tūkstošu! Pilsētu ar vienu miljonu 290 tūkstošiem iedzīvotāju ik gadu apmeklē divi miljoni tūristu. Odesā apzīmējumu "leģendārs" var dzirdēt ik uz soļa. Taču leģendāri vispirms ir odesieši paši. Viņu vēstures zināšanas par savu pilsētu ir apbrīnojamas. Cik tur izdomas, cik patiesības, grūti spriest, bet atveriet acis un ausis un klausieties, mutes pavēruši, — tas ir to vērts. Ja gidam pietrūks vārdu, tos papildinās mīmika un žesti. Odesieši nav lielīgi, kaut lepnums brīžam robežojas ar lielummāniju. Taču tam ir savs pamats. Odesa citu pasaules pilsētu vidū ir pusaudze — tai ir tikai nedaudz vairāk par 200 gadiem, bet tā ir tradīciju, leģendu, atmiņu, spoku, bijušo un esošo slavenību, katakombu, greznības un lepnības pilsēta. Nav īstu ziņu, kā radies pilsētas nosaukums, bet nostāsts vēstī, ka 1794.gadā tā uzcelta kailas stepes vidū. Uz Ukrainas kazaku iebildumu, ka šajā apkārtnē taču nav dzeramā ūdens, pilsētas dibinātājs hercogs de Rišeljē pamājis ar roku uz jūras pusi un franču valodā noskandējis — asse do (ūdens pietiek)! Šie vārdi, izlasīti no otra gala, veidoja pilsētas nosaukumu. Odesa veidojās tik strauji, ka pēc desmit gadiem to jau sauca par mazo Parīzi, bet pēc trīsdesmit gadiem Odesa tika iekļauta pasaules bagātāko pilsētu sarakstā. Šurp devās daudzu tautību cilvēki no malu malām, viņi te tirgojās ar austrumiem un rietumiem un naudu ieguldīja namu un piļu celtniecībā un eklektiskās Odesas attīstībā. Te sajaucās viss — tautības, arhitektūra, stili, valodas, cilvēki. Odesā nekad nav bijusi dzimtbūšana, te ikviens neatkarīgi no tautības, mantības un pagātnes, kļuva par dižās Krievijas impērijas pilsoni. Odesā tika ieviklts Krievijā pirmais ūdensvads, sāka darboties Krievijā pirmais zirgu tramvajs, te uzcēla Krievijā pirmo operteātri, kas līdz pat šim laikam ir viens no labākajiem pasaulē (diemžēl pašlaik kapitālremontā). Ievērojami pasaules arhitekti Odesā projektēja namus, kas joprojām ir pilsētas vēstures zelta laikmeta liecinieki. Odesieši lepojas ar Piejūras bulvāri, kura bruģakmens ielikts ap 1800.gadu, un noteikti lepni piebilst — citās pilsētās izcili itāļu mākslinieki dziedāja un dejoja, bet mums itāļi klāja bruģi, jo bija Eiropā vislabākie šī amata meistari. Mūsdienās Odesā pieminekļi tiek celti nevis uz pjedestāliem, bet zemes — gribi, sniedz roku bronzā kaltam Puškina tēlam un iemūžini draudzīgo rokasspiedienu fotolentē vai apsēdies klēpī slavenajam padomju džeza tēvam Leonīdam Utjosovam. Viņa piemineklis novietots Pilsētas parkā Deribasova ielā. Tūristi stāv rindā, lai pilsētas parkā nofotografētos uz Ilfa un Petrova aprakstītā divpadsmitā krēsla. Parkā izvietojusies slavenā Odesas Monmartra, kur Odesas mākslinieki rada un tirgo savus daiļdarbus, kur var nopirkt da jebko. Turpat blakus šiverē neparasta biznesa pārstāvji — pusaudži zēni nēsā apkārt šinšilas, pērtiķīšus, papagaiļus, ķirzakas un mazus krokodilēnus. Pēdējiem mute aizlīmēta ar līmlenti. Ja puišeļiem neturas pretī, viņi ātri vien uzliek uz pleciem un sakrauj rokās dzīvo radību, tā spirinās, ķērc, pinas matos, plēš drēbes un slīd laukā no rokām, bet tikmēr par pārdesmit grivnām top eksotisks fotoattēls. Man žēl nomocīto dzīvnieku, taču — ja ir pieprasījums, ir arī piedāvājums. Jutos kā …Eleonora Dūze Ikdiena paliek pilsētas citās ielās. Uz Deribasova ielu un Pilsētas parku, kuru noēno simtgadīgas platānas, cilvēki dodas kā uz svētkiem. Odesieši saka — ja neesi pastaigājies pa Deribasova ielu, neesi bijis Odesā. Šī iela atdota kājāmgājējiem. Te rindojas butiki, kafejnīcas un restorāniņi, un vakaros tajos kūsā dzīve — tiek svinētas kāzas, notiek draugu saieti, tiekas pārīši, klīst ziņkārie tūristi. Siltās dienvidu naktis atver sirdis priekam, un gaiss ir kā pieliets ar īpašu saldmi. Tikai Odesā iebraucējs var pavadīt nakti kādā no pilsētas visgreznākajām viesnīcām Londonskaja, Sarkanā vai Mocarts. Tajās pēc izvēles jums piedāvās apartamentus, kuros savulaik mitusi Aisedora Dunkane, Vera Holodnaja, Anna Ahmatova, Gidons Krēmers, Marčello Mastrojāni, Anna Pavlova, Fjodors Šaļapins, Silvestra Stallones mamma vai kāda cita tāda mēroga pasaules slavenība. Zvaigžņu grāmatvedība ir pamatīga, un ar goda viesu vārdiem ikviena viesnīca lepojas ļoti nopietni. Apartamentos, kur "viss ir kā toreiz" darbojas klimata regulētāji, starptautiskā sakaru līnija un televizors, pagrabstāvā arī sauna un trenažieri, bet greznība nav virspusēja, tā ir samtaini apzeltīta, bagātīga un gaumīga. Kādā numurā pavisam īsu brīdi jutos kā Eleonora Dūze. Zem Odesas plešas katakombas. Tās radušās pilsētas celtniecības gaitā, jo no pazemes rakts laukā kaļķakmens iegulu slānis, un no šī materiāla celta visa Odesa. Pazemes ejas — gaiteņi, halles, zāles, dažādas nišas — stiepjas ap 2000 km garumā. Pazemē nebiju, man ir klaustrofobija, bet ekskursijas tur plūst. Toties saklausījos leģendas par katakombām. Savulaik pazemes ejas savienojušas bagātnieku pilis, un tās nereti izmantojuši laulības pārkāpēji, lai slepeni satiktos ar mīļotajiem. Katakombas arī lieti noderēja, ja vajadzējis tikt vaļā no nelabvēļa. Šis ievilināts kādā no ejām un tur iekritis dziļā bedrē. Savukārt Lielā Tēvijas kara laikā pazemē aizgājusi vai puse pilsētas, lai cīnītos ar fašistiem, otra puse cītīgi viņiem palīdzējusi ar pārtiku, drēbēm un ieročiem. Vācieši baidījās no pazemes ejām un pilsētā noturējās tikai pusotru gadu. Tagad pa katakombām klīst tūristu grupas, kurām nav bail no saules pielietās pilsētas ienirt tumsā, mitrumā un leģendās. Jūras peldes vistuvāk pilsētai pieejamas Arkādijā, kurp pusstundas laikā var nokļūt gan ar taksometru, gan sabiedrisko transportu. Odesieši atšķirībā no mums prot izmantot jūras klātbūtni. Pludmale gan ir šaura, un smiltis tajā nav tik baltas un smalkas kā Rīgā, toties ūdens — + 25 grādi! Iekāp zaļajos viļņos un jūties kā vannā. Pludmalē cits citam blakus sagūluši balti, tumsnēji un melnādaini ķermeņi, tie atvērti saulei un priekam. Gar pludmali ik uz soļa uzceltas lepnas un vienkāršākas viesnīcas, restorānu un ēdnīciņu personāls burtiski rauj atpūtniekus aiz rokas iekšā. Par pārdesmit grivnām dienas laikā Arkādijā var ieturēt paplānas, bet garšīgas pusdienas, bet vakaros jārēķinās vismaz ar pussimtu grivnu uz galviņu (cetras grivnas — 60 santīmu). Kad pār Arkādiju satumst melnā dienvidu nakts, te sākas trokšņainas disenes, slavenajā un samērā dārgajā restorāniņā Hutorok zem klajas debess, kur baudījām lieliskus ukraiņu ēdienus, pusnaktij tuvojoties daudzie viesi savā starpā tik sirsnīgi sabrāļojās, ka dejas placī visi jau bijām radu draugu draugi. Vakaros odesieši bieži iziet cilvēkos ar ģimenēm, zīdaiņus ieskaitot. Ak, jā, ar norēķinu kartēm savus tēriņus reti kur apmaksāsiet, ja nu vienīgi lepnākajos hoteļos. Te ņem pretī tikai skaidru naudu — grivnas vai dolārus. Jau atpakaļceļā uz lidostu gide mūs aizved uz vienu no Odesas slavenākajiem tirgiem Privoz. Arī par to jāsaka — ja nebūsi redzējis, Odesā neesi bijis. Te var nopirkt visu. Privoz ir īsta austrumu un Odesas tirgus sintēze. Tas stiepjas četru kvartālu garumā, un te tiešām var redzēt, kur vēži ziemo. Nevaru iedomāties, ko nevar nopirkt šajā slavenajā tirgū. Augļi un dārzeņi, gaļa un zivis, marinējumi un sālījumi, ārstnieciskas zālītes, pipari un arbūzi, garšvielu uzlējumi un smaržīgas saulespuķu eļļas — tādu smaržu un garšu izjūtas man līdz šim nebija izdevies baudīt. Gide Emīlija pabrīdināja, ka Privozā somas jātur cieši sāniem piespiestas, ka pārdevēji te gan apskaita, gan apsver, bet arī tas pieder pie dienvidus tirgus burvības. Uz Rīgu atvedu pudelīti ar smaržīgu un dzintaraini biezu saulespuķu eļļu un smeķīgu sālīta speķa klucīti. 2005-09-15 Diena Tekla Šaitere |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.