 |
||||||||
| LVRUENDE |
|
|||||||
Uzzini vairāk ! Lasiet vēl 2006-08-15 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 3 ] 2006-08-07 Ceļojums pa Tunisiju - Āfrikas pērli [ 2 ] 2006-08-03 Ceļojums - laiks, kas pieder vienīgi mums 2006-06-29 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-16 Tūrismā sāncenšu netrūkst 2006-06-14 Ceļojums pa klasisko Ķīnu 2006-06-07 Turciju iecienījuši ceļotāji no Alūksnes rajona [ 1 ] 2006-05-08 Lielais Meksikas ceļojums 2006-04-05 Malta - Vidusjūras pērle starp Eiropu un Āfriku [ 1 ] 2006-03-08 Apciemo mūžīgā pavasara salas 2006-03-02 Senā ķeltu zeme - Īrija [ 2 ] 2006-02-15 Šrilanka - mūžīgās vasaras valsts 2006-02-09 Vidzeme „Balttour 2006” izstādē startē ar visu laiku plašāko piedāvājumu 2006-02-02 Krētas sala - Eiropas civilizācijas šūpulis [ 1 ] 2006-01-19 Saldi mutēm, saldi ausīm 2006-01-17 Satiekas Kanādas krāšņajā rudenī [ 1 ] 2006-01-10 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi [ 2 ] 2006-01-05 Ziemā — uz ziemeļiem, uz Oslo 2006-01-04 Jaunzēlandes un Austrālijas pārsteigumi 2005-12-30 Jaunzēlandes pārsteigumi 2005-12-29 Banka, Tualete, Aptieka un Skola Pilsētas olimpiskā renesanse 2005-12-22 7000 km pa tievāko un garāko zemi Divdesmit ideju Singapūrai Sanktpēterburgas dārgumi 2005-12-15 Aulēkšiem ne, vajag ar pietāti XXI gadsimtā modē ir on–line 2005-12-08 Marrākeša atver vārtus pasaulei 2005-12-01 Pekina ļaujas pārmaiņu vējiem [ 1 ] 2005-11-24 Klintīs ieskautā sirds [ 2 ] 2005-11-23 Sērfotājiem no Latvijas Ēģiptē nepatīkams starpgadījums 2005-11-16 Gulbenieši Turcijā ļaujas ekstremālām izklaidēm 2005-11-10 Tas tik ir pārsteigums — Gvatemala! Minhenē ir ne tikai muzeji 2005-11-07 Latvijas neizmantotās iespējas tūristu pievilināšanā Grib kā spāņi dzīvot dzīvespriecīgi, nevis žēloties [ 1 ] 2005-11-03 Dienvidnieku mentalitāte Sofijā Ceļojums uz vispatiesāko Ķīnu 2005-10-31 Venēcija ir renesanses un mūsdienu mākslas meka [ 2 ] 2005-10-27 Melnkalne piedāvā alternatīvu Rivjērai Uz Grieķiju jābrauc 15 reizesGulbeniete Inese Stalidzāne nesen pavadīja sešas neaizmirstamas dienas Grieķijas ziemeļu daļā, senajā Maķedonijā.
“2,45 stundu lidojumu no Rīgas līdz lidostai, kas atrodas Grieķijas otrajā lielākajā pilsētā Tessalaniki, mums nodrošināja Lietuvas aviokompānija. Grieķijā tāpat kā pie mums bija rudens, arī laika starpību neizjutām. Pa autobusa logu vērojot zemās baltās ēkas, kas raksturīgas apdzīvotajām vietām, kas atrodas seismiskajā zonā, no lidostas mērojām apmēram 120 kilometrus līdz kūrorta pilsētiņai, kuras vienā viesnīcā mitinājos kopā ar vēl četriem latviešiem,” stāsta Inese. Pirmajā dienā viņa kopā ar 125 cilvēkiem kāpusi uz neliela kuģīša un devusies apskatīt senos cietokšņus, pludmales un nelielu pilsētiņu jūras krastā. “Visas dienas garumā bija iespēja skatīt dažādus bruņrupučus un zivis, ko grieķi labprāt makšķerē. Tas bija izteikts atpūtas brauciens, lai mēs iespējami labāk un vairāk izbaudītu šo valsts daļas eksotiku un lielo vēju, kas mums lika justies kā argonautiem. Pirmo reizi izbaudīju jūras slimību, kas ir visai amizantas, bet ne īpaši patīkamas izjūtas,” smejas Inese. Pirātu kuģī ar vecuma “garšu” Otrā diena bijusi atvēlēta Svētā Afona kalnu apskatei. “Turp devāmies ar īstu pirātu kuģi, kas speciāli tūristu vizināšanai būvēts 1986.gadā, cenšoties saglabāt vecuma “garšu”. Tas tāpēc, ka 18.gadsimtā pirāti izlaupījuši daudzus klosterus. Gids bija lietuvietis Vasilijs, kurš uzreiz norādīja, ka kuģis brauc apmēram 500 metru attālumā no Afona svētajiem krastiem. Afona ir klostera valsts, kas šodien ir Grieķijas sastāvdaļa, bet kādreiz piederējusi Krievijai. Grieķi to atguvuši 1926.gadā. Afonā ir 20 klosteri, kas atrodas augstu kalnos pašā jūras krastā. Klosterus apdzīvo mūki, bet 900 gadus tajos nav spērusi kāju neviena sieviete. Ja kāda drosminiece sadomātu peldus doties uz Afona kalnu, tad viņai bez jebkāda tiesas procesa draudētu deviņu mēnešu cietumsods. Katru dienu Afona klosteri pieņem 100 svētceļnieku. Svētceļniekam obligāti jābūt vīrietim, pareizticīgam, ar bārdu,” stāsta Inese un smejas, ka viņai pat kā aktrisei neizdotos piemānīt vērīgos klostera mūkus. “Gids stāstīja, ka klosteros mūki dzīvo ļoti askētiski, tur nav elektrības, ūdens labierīcību. Ūdeni viņi iegūst no kalniem, arī iztikai visu audzē uz vietas. Klosteri aktīvi iesaistījušies Grieķijas politiskajā dzīvē, piedaloties atbrīvošanas kustībās un neliedzot ziedojumus. Afona kalnu klosteros mīt serbu, rumāņu un krievu mūki, kas visi ir Grieķijas pilsoņi,” stāsta tūriste. Interesanta Inesei šķitusi jūras pelde Bruņrupuču salās. “Kuģis piestāja pie salas, visapkārt dziļa jūra. Nokāpjot pa kāpnēm, varējām nesteidzīgi ieslīdēt siltajā un dzidrajā jūras ūdenī. Pelde reizē bija eksotiska un ārkārtīgi skaista, apkārt peldēja dažādas zivis. Viss šķita kā pasakā,” Inese ļaujas izjūtām. Iepazīst jaunu atrakciju Mājupceļā no Afona kalna apskates Inese līdz ar citiem ne tikai vērojusi 15 grieķu dejas, bet arī pati iejutusies to ritmā. Viņa ievērojusi, ka grieķi dejo ne tikai mums pazīstamo sirtaki. Prātā palikusi arī interesanta atrakcija. “Deviņi cilvēki tup uz ceļgaliem,” stāsta Inese. “Vadītājs uzaicina vienu iznākt pārējo priekšā. Skan mūzika, vadītājs ar uzaicināto dejo. Kamēr viņi to dara, tiek atnesta glāze ar vīnu. Sākumā tā ir neliela. Tad spēles dalībnieks metas guļus zemē un cenšas izdzert glāzes saturu bez roku palīdzības. Pamazām glāzes kļūst arvien lielākas. Beigās tiek atnests apmēram puslitra kauss, kas līdz pusei piepildīts ar vīnu. Pārliecinājos, ka paši grieķi, turot kausu zobos, spēj to iztukšot, neizlejot ne piles, daudz grūtāk tas izdodas vai vispār neizdodas tūristiem.” Inese pārliecinājusies, ka grieķu dejas, kas šķiet līdzīgas cita citai, paliek arvien ātrākas un ātrākas, bet dejotājs nenogurst. “Tiklīdz tu iejūties šajā ritmā, šķiet, ka lido it kā pa gaisu, jo dejas nav smagnējas,” piebilst Inese. Viss labākais aug Olimpa kalnā Trešajā dienā, pēc nakts, kad plosījies pamatīgs pērkona negaiss, Inese devusies skatīt Svētā Olimpa kalnu, dievu pilsētu Dionu un Verēnu, kas atrodas apmēram 80 kilometru attālumā cits no cita. “Olimpa kalns atzīts par Nacionālo dabas parku, kur aug 1400 dažādu sugu augi. 137 no tām sastopamas tikai šajā kalnā. Kalnā neko neceļ, neierīko slēpošanas trases. Tas kalpo tikai kā apskates objekts. Mums atrodoties Olimpa kalnā, tas tinās dūmakā. Grieķi saka: “Ja Olimpa kalns ir tinies mākoņos, tad Zevs mūk no savas sievas Hēras, lai dotos kādos vien viņam zināmos darbos.” Viņiem katrai lietai vai parādībai ir savs mitoloģisks izskaidrojums. Svētā Diona šodien tiek uzskatīta par kulta pilsētu, jo tajā atrodas Zeva un Izīdas tempļi. Protams, no to sākotnējās varenības saglabājušās tikai drupas. Ir jūtama liela romiešu ietekme. Interesanti, ka grieķi nekad nav uztvēruši savas valsts vēsturi kā ļoti saglabājamu vērtību, piemēram, senās kolonnas izmantotas kā būvmateriāls, tās iemūrētas mūsdienu celtņu sienās. Pilsētā kopš 4.gadsimta pirms mūsu ēras saglabājušās ārkārtīgi skaistas mozaīkas, pieminekļi, ceļi, romiešu izveidota kanalizācijas sistēma. Grieķi lepojas ar to, kas viņi ir. Te vietā ir grieķu spārnotais teiciens: “Tad, kad mēs veidojām pasaules uzskatu un filozofiju, jūs visi pārējie sēdējāt kokos”,” stāsta ceļotāja. Pie 24 gadsimtus slēgtām durvīm “Grieķi ļoti lepojas ar Maķedonijas Aleksandru,” Inese turpina ceļot nesenajos iespaidos.”Paradoksāli, ka pēc 24 gadsimtiem viņi kādā izlaupītā kurgānā, kas ir kapavieta augstdzimušiem ļaudīm, uzgāja vēl neizlaupītas Aleksandra Lielā tēva kapenes. Oficiāli zināms, ka tur apbedīts Filips Otrais, bet blakus atraktas viņa mazdēla kapenes. Tagad kurgānā izveidots muzejs. Nav jāpaskaidro, kā jutos, stāvot marmora durvju priekšā, kas nav atvērtas 24 gadsimtus. Pat arhitekti tās nemēģinājuši atvērt, bet kapenēs iekļuvuši pa jumtu. Arī visa apbedījuma ekspozīcija, kas apskatāma muzejā, izcelta pa jumtu. Tajā ir kulta trauki un apbedīšanas tradīciju piederumi, bruņas, zelta lādes ar kauliem un daudz cita. Kolekcija ir ārkārtīgi bagātīga.” Inese ievērojusi, ka Grieķijā ir ārkārtīgi daudz olīvkoku. Arī Grieķijas galvaspilsēta nosaukumu ieguvusi olīvu dēļ. Izrādās, ka dieviete Atēna ir uzdāvinājusi grieķiem pirmo olīvkoku. Šis apgabals Inesei šķitis ārkārtīgi vēsturisks un piesātināts ar dažādām kulta vērtībām. Klosteri būvē 30 gadus Ceturtajā dienā tūriste sasveicinājusies ar Meteora kalnu, kura pakājē kādreiz atradusies Tesālijas jūra, kas vairāku gadsimtu garumā atkāpusies par 45 kilometriem, jo zemestrīces rezultātā kalni sadalījušies, izveidojot aizu, pa kuru aizplūdis ūdens. Izveidojušās pelēkas, kailas un gludas klintis. Sākoties osmaņu sultāna iebrukumam, mūki, bēgot no Afona kalna, devušies Grieķijas iekšienē un, atrodot šīs klintis, sākuši tajā celt klosterus. “Viena klostera izbūvei pagājuši 30 gadi. Bijuši nepieciešami astoņi gadi, lai klintī ar trošu palīdzību uzceltu būvmateriālus. Klintis ir absolūti nepieejamas. Šobrīd apskatāmi ir tikai divi labāk pieejamie klosteri. Klosteros atrodas neaprakstāmas vērtības, piemēram, centrālā klostera bazilika saglabājusies no Bizantijas laika, kur saglabājušās 14. un 15.gadsimtā veidotās freskas. Tām nav bijusi vajadzīga restaurācija, noņemti tikai vīraka radīto dūmu nosēdumi. Klosteros šodien mīt tikai nedaudz mūku. Viens ir sieviešu klosteris, kur mitinās 12 mūķenes un 5 novices (sievietes, kas gatavojas kļūt par mūķenēm). Man bija iespēja apskatīt klosteri, kur dzīvo tikai četri mūki. Vajadzēja ievērot noteikumu, ka sievietēm jābūt garos svārkos ar apsegtiem pleciem, bet vīriešiem - garās biksēs un kreklā. Trīs gadus grieķis, kas nolēmis kļūt par mūku, var domāt, lai tad pieņemtu galīgo lēmumu. Ja izlemj palikt klosterī, tad tas ir uz mūžu, bet cilvēka daba ir nepastāvīga, viņš var pārdomāt. Ja pēc trīs gadiem cilvēks vēl šaubās, viņu pakļauj pārbaudījumam, kas līdzinās sodam. Cilvēku ievieto pītenī, ko ar stiprām virvēm lielā augstumā iekar starp klintīm, un neizlēmīgo personu atstāj tik ilgi, kamēr tā pieņem lēmumu. Atbilde var būt tikai viena - jā, es palieku. Ievēroju, ka visi mūki ir ļoti skaisti cilvēki. Arī viņu ēdienreizes man šķita interesantas. Vienā dienā mūki ēd divas, otrā - vienu reizi. Galvenokārt uzturā lieto tikai augļus, olīvas, eļļu un zivis. Dzīve klosterī ir mūku izvēle, piemēram, klosterī, kas atradās uz absolūti kailas klints, dzīvo tikai viens mūks. Nepieciešamības gadījumā viņu no klints nolaiž īpašā maisā. Meteora klintīs ir alas, kur dzīvo vientuļnieki, kā arī izkalta baznīca. Svētā Gregora dienā jaunieši kāpj augšā pa Meteora klinti un par zīmi, ka viņi tur bijuši, klintī iesien lakatu,” stāsta Inese, joprojām nespējot aptvert skatītā vienreizību. Ar Dievu ir uz “tu” Grieķijas viešņai bijusi iespēja aplūkot arī bizantiešu notis. Tās pierakstītas divās līnijās, atgādinot it kā arābu raksta zīmes. Mūki prot tās izdziedāt, bet dziedājumi ir ārkārtīgi zemi, tāpēc pa spēkam tikai ļoti zemai vīrieša balsij. “Grieķi uzskata, ka ir pragmatiska tauta, jo, piemēram, ziedojot dieviem vērsi, viņi zina, ka Dievs gaļu neēd, jo pārtiek no ambrozija un nektāra, tāpēc pietiek, ja gaļas dūmi sasniedz Olimpa kalnu. Gaļu var apēst paši. Viņi, būdama pareizticīga tauta, ar saviem dieviem ir uz “tu”. Baznīca no valsts nav atdalīta. Arī skolās diena sākas ar lūgšanu, jo grieķi ir ļoti ticīgi. Turot godā senās tradīcijas, mainoties gadalaikam, tikai mazajos ciematiņos tūristu izklaidei grieķi skandē skumjas dziesmas, pārģērbjas kazu ādās un ziedo dieviem vīnu. Praktiski šī senā, no bulgāriem aizgūtā tradīcija šodien netiek ievērota,” stāsta Inese. Viņa pārliecinājusies, ka Grieķija ir ļoti droša valsts. “Mums nevajadzēja baidīties par tādiem niekiem kā par ceļojumu somām, arī viesnīcas numurs varēja būt neaizslēgts. Grieķi ir augstu ētisko normu cienītāji, doma par zādzību viņiem pat prātā neienāk. Viņi ir ārkārtīgi pieklājīgi un neuzbāzīgi. Uz apkalpojošo personālu gan viesnīcā, gan kafejnīcās noraudzījos kā uz teātri, jo šie cilvēki visu dara teatrāli un ar prieku. Sapratu, ka šo prieku rada tas, ka grieķi strādā to, kas viņiem patīk. Viņi lepojas ar savu darbu, jo Grieķijā bezdarbs ir desmit procenti.” Dienā guļ divas stundas “Grieķiem darbs sākas pulksten 7.00,” Inese turpina. “Tas beidzas pulksten 15.00. Arī bankas ir atvērtas tikai līdz 14.30. Tad viņi dodas mājās un divas stundas guļ, uzskatot, ka tās ir līdzvērtīgas četrām nakts miega stundām. Pēc gulēšanas seko stundu ilga, nesteidzīga pamošanās, tad - ledus kafijas malkošana.” Grieķi saka par sevi, ka esot neveselīga nācija, kas iemanījusies sasniegt trešo rezultātu pasaulē ilgdzīvošanā, lai gan viņi dzer kafiju ar milzīgu kofeīna piedevu un ļoti daudz smēķē, kļūstot par tautu, kas izsmēķē visvairāk cigarešu. Populāra ir arī mums zināmā “Nescafe”. Grieķi ceļ mājas tā, it kā dzīvotu tūkstošiem gadu, bet ēd tā, it kā tas būtu pēdējais vakars. Pēc ledus kafijas iedzeršanas un kārtējās cigaretes izsmēķēšanas viņi dodas uz puzukām vai orbām (tā sauc grieķu ēstuves). Ir arī tavernas, bet tad tavernai jābūt ar nosaukumu, jo tavernas ir arī bankas. Vārds “taverna” tulkojumā nozīmē “galds”. Vēsturiski uz galda notikusi naudas mainīšana, tāpēc bankas saglabājušas šo nosaukumu. Arī Inese izmantojusi iespēju apmeklēt grieķu krodziņus un nobaudīt viņu ēdienus. Ēdienkartē bijis ļoti daudz garšīgu zivju ēdienu, nobaudīti astoņkāji, garneles. Neiztrūkstoša bijusi olīveļļa un vīna etiķis, dažādas garšvielas, sīpoli, kas saldenāki nekā pie mums, gurķi, tomāti, paprika un cits. “Kā jau teicu, grieķi daudz dejo, bet maz dzied. Viņi saka: grieķis dejo, ja viņam ir ļoti labi, grieķis dejo, ja viņam ir ļoti slikti, tad, kad viņš izdejojas, tad viņam atkal ir ļoti labi. Lai dejotu, nevajag daudz, cilvēks var dejot arī viens, bet apmēram pēc divu stundu dejošanas sākas dejas uz galda. Uz galda dejo visi,” stāsta Inese. Vakars beidzoties dažkārt tikai pulksten piecos no rīta vai pat pusstundu pirms darba sākuma. Darba devēji iejūtīgi izturoties pret tiem, kas darbā gan ieradušies, bet nespēj labi strādāt. 4 miljardus eiro vērts jumts Atēnās Inese skatījusi jaungrieķu lepnumu - olimpisko stadionu, kur notikušas olimpiskās spēles, kas grieķu tautai bijušas ļoti nozīmīgas. Tās palīdzējušas noticēt pašiem sev un apzināties, ka ar Grieķiju saistās vēsture, mitoloģija, izglītība - viss, bet ir jādzīvo šodienai. Daudzi neticējuši, ka tik maza valsts kā Grieķija spēs noorganizēt olimpiskās spēles, tomēr grieķiem tas izdevies, lai gan līdz 2047.gadam viņiem būs jāmaksā par šo notikumu. “Grieķi lepojas, ka nojaukuši namu kvartālus, ka stadionu jumtus, no kuriem viens lielā stadiona jumts maksājis četrus miljardus eiro, projektējuši pasaules slavenākie arhitekti. Man grūti iztēloties, kā jutās sportisti, kam vajadzēja skriet apkārt šim stadionam. Es, stāvot šā majestātisma vidū, jutos niecīga. Tas bija kaut kas augstāks par mani, tā vairs nebija tikai arhitektūra, bet filozofija. Atēnas vienmēr atcerēšos kā ārkārtīgi lielu un skaistu pilsētu. Katram cilvēkam ir sava valsts un pilsēta, ko viņš gribētu apskatīt. Man tā bija un ir Grieķija,” ar saviļņojumu bilst Inese. Interesanti: Panteonā pirmo reizi pasaules vēsturē 4.gadsimtā pirms mūsu ēras tiesāts karš (Kara dievs). Tauta karu ir attaisnojusi, tāpēc, kā vēsta senie mīti, valstis karo arī šodien. Līdz 1953.gadam Grieķijā sievietēm nebija balsstiesību. Grieķu mīts stāsta, ka Zevs Eiropu savulaik nozadzis Feniķijai (tagad Libāna). Vārds Eiropa tulkojumā nozīmē “platā seja”. Grieķi ir pirmie, kas izdomājuši, kā radīt un saglabāt mikrovidi, lai tā nekaitētu skulptūrām. Dievietes Atēnas skulptūra atrodas vietā, kur gaiss ir sauss, tāpēc tai blakus atrodas milzīgs baseins ar ūdeni. Dieva Zeva skulptūra atrodas vietā, kur ir liels gaisa mitrums, tāpēc tai blakus atrodas milzīgs baseins, kas pildīts ar eļļu. Savulaik atšķirībā no romiešiem grieķi savas skulptūras krāsojuši ļoti košas, izmantojot piesātinātu tumši zaļu, zilu, oranžu, sarkanu un citu toni. Grieķi lepojas ar nacionālo anīsa degvīnu “Uzo”, uzskatot, jo tam vairāk grādu, jo labāks. Tos sāk mērot, sākot ar 20 un beidzot ar 50 grādiem. Degvīnu bauda no mazām glāzītēm, kurās ielejams viens malks. Tas notiek tā: kad degvīns ir saliets glāzēs, visi reizē paņem katrs savu glāzi, reizē sauc “Uzo!”, tad glāzes saturu burtiski “iemet” rīklē un visi reizē sauc “Hopā!”. Tā baudot anīsa degvīnu, nav jūtama spēcīgā anīsa smarža, kas ne visiem ir tīkama. Katrs grieķu vīrietis neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa dienē armijā, sākot no 19 līdz 50 gadiem. Grieķijā nav iespējams veidot karjeru, ja nav būts armijā. Tā ir demokrātiska armija, kurā dienēt ir gods. Visi jaunieši cenšas nodienēt līdz 22 gadu vecumam, lai tad varētu veidot savu dzīvi. Ja grieķu puisim patīk meitene un arī abu jauniešu ģimenes pamana šīs simpātijas, jauneklis, pirmo reizi atklājot savas jūtas, meitenei dejo un pie viņas kājām plēš šķīvjus. Savulaik Grieķijā bijusi rūpnīca, kur ražoti šķīvji tikai plēšanai. Atkarībā no tā, cik turīgs ir puisis, tik šķīvjus viņš plēš. Šodien grieķi ir nedaudz mainījuši šo tradīciju, jo šķīvju plēšana izrādījies pārāk dārgs prieks, tāpēc tiek iznesta paplāte ar rožu ziedlapiņām. 2005-10-11 Dzirkstele Malda Ilgaža |
Sagatavot izdrukaiTravellatvia iesaka
| Īpašie piedāvājumi | Skatīt citus |
| Iesakam apmeklēt | Skatīt citus |
|
Dienas foto
|
|
; "Dienas foto")
| Ziņu izsūtīšana |
|
Copyright © 2001-2009 Travellatvia. All rights reserved.