Amsterdama – pilsēta, kas neuzmācas
Kad pašam šķiet, ka negribas neko un tomēr gribas kaut ko, ir vērts padomāt par ceļojumu uz vietu, kas ir tikpat neprognozējama un grūti formulējama kā paša garastāvoklis. Uz Amsterdamu. Pilsēta, kas neuzmācas, kas neatgrūž, kas koķetē ar savu bohēmisko dzīvesveidu, kas nekoķetē ar ikviena tiesībām būt tādam, kāds esi.
Par šabloniem
Amsterdama gan ir apaugusi ar šabloniskiem apzīmējumiem, piemēram, velosipēdistu, tulpju un vieglo narkotiku Meka, ziemeļu Venēcija, muzeju baudītāju paradīze, tomēr visas šīs klišejas, ieraudzītas klātienē, no banalitātes pārvēršas valdzinājumā. Jā, tieši tik banāli. Amsterdama sagaida visai vēsi – ne tikai tāpēc, ka šajā gadalaikā tur jau iestājies apmēram tāds pats rudens, kā Latvijā. Šī pilsēta pie un uz ūdens vispār ir mainīga un mānīga. Amsterdamieši mēdz ironizēt – ja kādam nepatīk mūsu klimants, lai viņš paliek mierā kādu brīdi, jo nekad jau nevar zināt, kas notiks pēc pārdesmit minūtēm. Lai gan vietējie zina – lietus var mitēties vai arī saule var pazust aiz mākoņiem, bet katrs nākamais pagrieziens ap stūri var iesviest sejā vēja brāzmu. Tieši tāpēc turp nevajag doties atvaļinājumā tieši tādā pašā noskaņojumā kā uz kūrortu. Un vispār – jebkādas pretenzijas atstājiet mājās. Pilsēta ir pietiekami liela un pietiekami maza, lai, pavadot tur nedēļu, būtu sajūta, ka esi to iepazinis un tomēr atstājis kaut ko vēl nākamajai reizei. Jo gribas tur atgriezties. Kaut vai tādēļ, lai izbaudītu nesteidzīgu dīkdienību. Kvalitatīvu un rosīgu dīkdienību.
Ziemeļu Venēcija
Pilsētas centrā ir četri kanāli – Singel, Herengracht, Keizersgracht, Prinsengracht, tie ieskauj vēsturisko centru pusmēness formā, saglabājot savu veidolu bez izmaiņām no 17. gadsimta. Vairāk nekā 100 kanālu, 90 salu, 1200 tiltu dod pilsētai īpašu atmosfēru. Tas, ka Amsterdama no laika gala bijusi tirgotāju pilsēta, ir jūtams joprojām. Jā, 17. gadsimtā Amsterdama bija pasaules tirdzniecības centrs un tirgotāji izbūvēja kanālu tīklu, kas krustām šķērsām sadalīja visu pilsētu, un augstas, šauras ēkas kanālu malās. Trīši māju augšējos stāvos joprojām ir liecība ekonomiskajam vērienam. Lai gan mājas sveras, ļodzās, šķiebjas... Bet tam jau nav nekāda sakara ar ekonomiku, bet gan ar "pilsētu, kas uzcelta uz ūdens".
Velosipēds
Tas ir pilsētas satiksmes karalis. Šķiet, ka grūtāk būs atrast kādu, kuram nav velosipēda vai motorollera, jo tur divritenis ir galvenais transporta līdzeklis. Studentam, ierēdnim, ģimenei ar bērniem, pensionāriem... Ja kādam šķiet, ka bez automašīnas dzīve nav iedomājama, der paviesoties šajā pilsētā, lai atzītu pats sev – tie ir tikai maldi. Tomēr interesantākais ir tas, ka divriteņu valstībai ir savs ekonomiskais pamatojums. Pilsēta uz kanāliem nevar atļauties piegružot savu teritoriju ar automobiļiem, tāpēc stāvvietu tur ir maz un to pakalpojumi – dārgi. Nav ko cerēt, ka, atstājot mašīnu neatļautā vietā, kārtības sargi to nepamanīs. Tāpēc labāk šo pilsētu apmeklēt bez personiskā auto. Toties divriteņi ir pieejami arī tūristiem – tos var īrēt uz dažām stundām, diennakti vai vairāk, un šis piedāvājums nepavisam nav dārgs, turklāt – tad esi saimnieks pats savām vēlmēm. Tūristi uz divriteņiem gluži vai automātiski izpelnās vietējo atzinību un tiek pieskaitīti savējiem.
Narkotikas
Tas, ka dažādos coffeeshop iespējams pavisam brīvi nobaudīt šo birstošo aizliegto augli, ir fakts. Īpaši daudz šādu bāriņu ir slavenajā sarkano lukturu rajonā, bet tas nenozīmē, ka visiem un visur savs deguns ir jāiebāž. Tikai der atcerēties brīdinājumus, ka nav vieglo vai smago narkotiku, ir vienkārši narkotikas. Lai izvēle paliek katra paša ziņā, tomēr der zināt, ka likums tiek pārkāpts, ja glabāsit vairāk nekā 5 gramus šā dulnuma – atrunāšanās, ka tas paredzēts personiskai lietošanai, neies cauri. Tikpat likumīgi bīstami ir šo kaifa iegūšanas recepti reklamēt pārējiem.
Muzeju paradīze
Tā ir vistīrākā patiesība – Amsterdamā muzeju ir daudz, un patiesībā tā ir vienīgā vieta, pie kuras var nākties stāvēt rindā. Un tad vēl cilvēku burzmā lēnām plūstošā kustībā skatīt ekspozīciju. Visi vienā ritmā, piemēram, van Goga muzejā.
Lai gan, protams, ir izņēmumi, proti, ne tik populārās mākslas krātuves. Sev par lielu izbrīnu var konstatēt, ka pērn atklātā Amsterdamas Ermitāža, kurā tiek eksponētas kolekcijas, ko pavisam droši var nosaukt par mākslas vēstures esenci, ir visai patukša. Arī labi, nav jāievēro citu apskates ritms. Rembranta māja, šķiet, piesaista niecīgu skaitu no apsēstajiem tūristiem, toties ir kolorīts eksemplārs. Tas, ka kultūras vērtības tur tiek pārvērstas par biznesu, ir redzams ikkatrā muzejā – darbu reprodukcijas, krūzītes, piekariņi, krekliņi, lietussargi ar attiecīgu simboliku... Nu kā nenopirksi?! Jo visi taču pērk! Tāpat kā tulpes. Šo simbolu visa Nīderlande māk eksponēt, šķiet, vislabāk. Ziedi, puķu sīpoli, pat izgrebtas tulpes... Visdažādākās šķirnes visdažādākajos fasējumos. Izziedēs vai neizziedēs sīpoli, mājās atvesti, ir cits stāsts, bet nopirkt taču vajag.
2005-09-16 NRA Linda Rone |